Simtgadē joprojām pilnīgākā. Par 1923. gadā izdoto Latviešu valodas vārdnīcu

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Vārdnīca ir neparasta. Latviešu vārdi izdevumā gan tulkoti vācu valodā, gan skaidrotas to nozīmes (arī vācu valodā), raksturota pareizruna, daļai vārdu norādīta arī cilme jeb etimoloģija. Vārdnīcā iekļauti ne tikai rakstu valodas vārdi, bet arī apvidvārdi un vecvārdi, bet ne svešvārdi. Vārdu nozīmes atklājas citātos no folkloras, sarunvalodas, periodikas un daiļliteratūras. Samērā bagāts ir arī frazeoloģismu klāsts.

Tā joprojām ir pilnīgākā latviešu valodas vārdnīca. Sešos sējumos ir tulkoti, skaidroti un raksturoti 132 718 vārdi. Literatūrvēsturnieks Teodors Zeiferts rakstīja, ka tajā “ir ieguldīts mūsu valodas vārdu krājums savā plašumā un variācijās”, un tas ir atzīstams par visas tautas darinājumu, “pie kā dalība katram latvietim no lasīt nepratēja vistumšākajā Latvijas kaktā līdz augsti mācītam zinātniekam”. Šis krājums “ir gadusimteņu darinājums, kam saknes sniedzas indoeiropiešu pirmlaikos, dzīvs organisms, kas zaru zariem plešas tālāk”.¹ Taču tas viss bija jāsavāc, jāsakārto un jāapraksta valodniekiem.

Pirmā latviešu valodas vārdnīca ir 1638. gadā Rīgā izdotā Georga Manceļa vācu-latviešu vārdnīca “Lettus” (Latvietis), kas domāta vācbaltiešiem latviešu valodas apgūšanai. Līdzīgam nolūkam paredzētas arī 18. gadsimta otrajā pusē izdotās vārdnīcas. Nozīmīgākā no tām ir Gotharda Frīdriha Stendera “Lettisches Lexikon” (Latviešu leksikons, 1789). Katra izdevuma vārdu krājums secīgi ieplūst nākamajās. Kopš 19. gadsimta vidus mums ir arī pašu latviešu, to skaitā Krišjāņa Valdemāra vadībā, veidotas vārdnīcas.

1872. gadā Rīgā iznāca bīskapa Karla Kristiāna Ulmana Lettisches Wörterbuch (Latviešu vārdnīcas) pirmā (latviešu-vācu) daļa.² Dedzīgais jaunlatvietis Kronvaldu Atis, pozitīvi vērtēdams šo vārdnīcu, toreiz rakstīja: «Daudz rokām būs, ko rosīties, iekām mūsu valodas pilnīgā vārdnīca kļūs sagatavota. Mums jālīdz tos vārdiņus salasīt un sakrāt, kuru šai grāmatā vēl trūkst, un jāuzrāda, kur kāds vārds nav itin pareizi iztulkots jeb kur kāda cita kļūda atronama.»³ Pēc šī aicinājuma no 1876. gada līdz Pirmā pasaules kara sākumam Rīgas Latviešu biedrības Rakstu krājumos publicēti tautas iesūtītie vārdi.

Rakstu krājumu redaktors no 20. gadsimta sākuma bija Rīgas Aleksandra ģimnāzijas vācu valodas virsskolotājs Kārlis Mīlenbahs. Viņš pats latviešu vārdus jau krāja, strādādams par skolotāju Talsos un vēlāk Jelgavā, darbā iesaistīdams arī ģimeni — sievu, abus dēlus un brāli. 1900.—1902. gada vasaras brīvdienās viņš kopā ar divdesmit gadus jaunāko Tērbatas Universitātes klasiskās filoloģijas un slāvistikas studijas beigušo Jāni Endzelīnu (vai arī katrs atsevišķi) apceļoja Vidzemi un Kurzemi, lai vāktu latviešu valodas materiālus. Tie noderēja gan vārdnīcai, gan latviešu valodas gramatikai, ko bija uzņēmies rakstīt Endzelīns.

Mīlenbahs sāka no darba brīvajā laikā krāt vārdus un tos aprakstīt. Diemžēl mēģinājumi iegūt finansiālu atbalstu, lai varētu samazināt stundu slodzi ģimnāzijā, bija neveiksmīgi. Pēterburgas Zinātņu akadēmijas stipendiju 1905. gadā Mīlenbaham nepiešķīra, kaut arī viņu bija rekomendējuši ievērojami krievu akadēmiķi. Atteikuma iemesls bija tas, ka Mīlenbaha gatavotajā vārdnīcā vārdu nozīmju skaidrojumi bija vācu, nevis krievu valodā.

1904. gada 23. aprīlī Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā tika nodibināta Valodniecības nodaļa ar Mīlenbahu priekšnieka amatā. No 1910. gada beigām līdz Pirmā pasaules kara sākumam tās biedri ik nedēļu ceturtdienu vakaros pulcējās un apsprieda arī vārdnīcā liekamos vārdus.

Diemžēl Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Igaunijā Mīlenbahs saslima ar plaušu karsoni un 1916. gada 27. martā nomira.

Kā liecina Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumenti⁴, 1921. gada rudenī un ziemā Mīlenbaha dēli Kārlis un Fēlikss Izglītības ministrijai līdz ar visām autortiesībām pārdeva vārdnīcas materiālus — 66 burtnīcas ar apmēram 15 tūkstošiem lappušu (ieskaitot tukšās un pazudušo piecu burtnīcu lappuses). Par pirkumu Izglītības ministrija Mīlenbaha dēliem samaksāja 500 tūkstošus rubļu. Pirkšanas un pārdošanas līgums noteica, ka, vārdnīcu izdodot, tā jānosauc par Mīlenbaha vārdnīcu un viņš jāmin kā tās pirmais un galvenais sastādītājs.

Izglītības ministrija jau 1921. gada oktobrī darbu ar vārdnīcas materiāliem uzticēja Endzelīnam. Viņš tūliņ vairākos laikrakstos un žurnālos publicēja “Uzaicinājumu latviešu vārdnīcas lietā” un lūdza “visus latviešu valodas draugus nākt šai grūtajā darbā talkā un piesūtīt visus vārdus, kas tiem izliekas maz pazīstami”. Profesors arī rūpīgi pamācīja, kā vārdi rakstāmi, kā apzīmējama izruna, ieskaitot intonācijas, kā skaidrojama nozīme (ar veseliem teikumiem, kuros vārds lietots, un, ja iespējams, ar tulkojumu). Protams, viņš lūdza norādīt tās personas dzimto pagastu, no kuras vārds dzirdēts. “Kam tas iespējams, to lūdzu man vārdus personīgi nodot: Rīgā, Ģertrūdes ielā 3, dzīv. 28. Esmu tam nolūkam runājams svētdienās, 9—12 no rīta,” uzaicinājumā rakstīja Jānis Endzelīns.

Profesora vadībā 1922. gada 13. oktobrī darbu atjaunoja Rīgas Latviešu biedrības Valodniecības nodaļa, kas apsprieda vārdus ar sākumburtu “a”, to nozīmes, izrunu un lietojumu. Gada beigās vārdnīcas pirmā burtnīca bija sagatavota drukāšanai.

Tad Endzelīns vārdnīcas veidošanā iesaistīja jaunās Latvijas Augstskolas (vēlākās Universitātes) baltu filoloģijas studenti Edīti Hauzenbergu (1901—1983), kas vācu valodā runāja no agras bērnības. Viņa kopā ar Endzelīnu iestrādāja visās Mīlenbaha burtnīcās vajadzīgos labojumus un papildinājumus, kā arī sarakstīja vārdnīcas daļu pēc vārda “patumšs”, kas ir pēdējais Mīlenbaha ierakstītais vārds.

Šī milzīgā kopdarba tapšanu spilgti atspoguļo vārdnīcas manuskripta daļas, kas glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu lasītavā un Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma Raiņa kolekcijā. Šķirkļus ar violetu zīmuli vai tinti ir rakstījusi Hauzenberga, bet Endzelīns pievienojis papildinājumus un labojumus ar pelēku zīmuli. Pats Mīlenbahs rakstījis ar melnu vai zilu tinti. Vārdu cilmes jeb etimoloģiskās norādes ir ierakstījis Endzelīns. Mīlenbaha, Endzelīna un Hauzenbergas rokraksts un katram ierasto rakstāmrīku lietojums uzskatāmi liecina par viņu atsevišķo devumu vārdnīcas izveidē.

Endzelīns vārdnīcas IV sējuma gala vārdos 1932. gadā ir rakstījis: “Tūliņ pēc viņa [Mīlenbaha — S. K.] man godam jāmin sava uzticamā un sapratīgā palīdze un bijusī klausītāja Ēdite (sic!) Hauzenberga-Šturma. (..) Viņas vārds, ja vien viņa pati to vēlētos, būtu minams uz šā darba titullapas blakus manējam.” Diemžēl E. Hauzenberga-Šturma to nevēlējās, nav zināms, kāpēc. Vēlāk papildinājumu un labojumu sējumi gan ir izdoti ar viņas un Endzelīna vārdiem.

Tātad vārdnīcu veidoja trīs valodnieki — Mīlenbahs, Endzelīns un Hauzenberga-Šturma. Tas bija apbrīnas vērts kopdarbs ar tautu vairākās paaudzēs.

“Vārdu talkās” vienā no Rīgas Latviešu biedrības nama zālēm desmit gadus — no 1922. gada 13. oktobra līdz 1932. gada 24. novembrim — cilvēki pulcējās katru ceturtdienu precīzi laikā no plkst. 6 līdz 8 vakarā.⁵

Kā rāda Valodniecības nodaļas sēžu protokoli, desmit gados notikušajās 309 sēdēs pavisam ir piedalījušās 208 personas, un katra pārstāvējusi savu dzimto vai bērnības novadu, kura valodu labi zināja. Sēdes apmeklēja arī Čehijas, Lietuvas un Vācijas valodnieki, kad viņi bija ieradušies Rīgā, lai noklausītos Endzelīna lekcijas.

Valodniecības nodaļas sēdes RLB namā bija nozīmīga parādība galvaspilsētas kultūras dzīvē; par to liecina dalībnieku atmiņu stāsti. «Mēs jau liels bars bijām no visas Latvijas. Sēdes vadīja pats profesors Endzelīns kopā ar Frici Adamoviču, kas bija viņam kā sekretārs. Bet īstā sekretāre bija E. Hauzenberga-Šturma, viņa jau iepriekš sastādīja iztaujājamo vārdu sarakstu. Profesors Endzelīns sauca priekšā vārdus, un tie, kam minētais vārds bija pazīstams, atsaucās un paskaidroja nozīmi.»⁶

Materiālus vārdnīcai Jānis Endzelīns saņēma arī pa pastu no dažādām Latvijas vietām.

Tiklīdz bija gatavs vārdnīcas teksts apmēram 80 lappušu burtnīcai, tas tika nodots iespiešanai. Endzelīns uzskatīja, ka nav iespējams paredzēt, vai vēlāk neradīsies tādi politiskie un saimnieciskie apstākļi, kas vārdnīcas iespiešanu varētu apgrūtināt vai pat aizkavēt. Par godu pēdējās burtnīcas vārdu apspriešanas nobeigumam un pateicībā talciniekiem Endzelīns Rīgas Latviešu biedrībā sarīkoja skaistas svinības — “Apvārdības”. Kulšanas talku noslēgumu taču latvieši mēdza saukt par apkūlībām.

Kad iznāca vārdnīcas 4. sējums, profesors gala vārdos pateicās visiem palīgiem un darba veicinātājiem. Šo personu uzvārdi kopā ar viņu dzimtās vietas norādi blīvā rindā seko cits citam un aizņem veselu lielās vārdnīcas lappusi.

Vārdnīcas lietotāji uzslavas, kritiku un vēlmes rakstiski sāka paust drīz pēc tās pirmo burtnīcu saņemšanas un turpināja to darīt arī pēc pēdējās burtnīcas iznākšanas. Latvijā, Lietuvā, Vācijā, Itālijā un Francijā no 1923. līdz 1933. gadam ir publicēts apmēram pussimts atsauksmju, lielākā daļa no tām ir ziņojumi un nelieli apskati, bet recenziju ir mazāk.

Latvijā par atsevišķām burtnīcām vai sējumiem tolaik rakstīja publicists Āronu Matīss, pedagogs Bebru Juris, baltists un literatūrzinātnieks Jānis Bičolis, valodnieks Ernests Blese, jurists un diplomāts Kārlis Ducmanis, skolotājs Aleksandrs Skuja, rakstnieks un literatūrvēsturnieks Teodors Zeiferts, valodnieks Jānis Zēvers (par vārdu etimoloģiju) un vēl citi. Bija arī divi autori, kas akurāti veltīja uzmanību katrai iznākušajai burtnīcai, — Līgotņu Jēkabs un Juris Alunāns.

Rakstnieks, žurnālists, literatūrzinātnieks Līgotņu Jēkabs (īstajā vārdā Jēkabs Roze) vairākos preses izdevumos, piemēram, “Jaunākajās Ziņās”, “Kultūras Vēstnesī” un literāriski zinātniskajā mēnešrakstā jaunatnei “Jaunības Tekas”, sniedza nelielus, cildinošus vēstījumus grāmatu apskata sadaļās.

Toties lasītājs Juris Alunāns laikrakstā “Latvis” un “Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā” publicēja ļoti rūpīgus un profesionāli pamatotus rakstus par visām 45 burtnīcām un pat par ceturtajā sējumā ievietoto kļūdu labojumu. Šī lasītāja piezīmēm, kas ievietotas laikraksta Latvis 1925. gada trīs numuros⁷, Endzelīns veltīja veselu rakstu “Latviešu valodas vārdnīcas lietā”.⁸ Viņš atzina: “Pagājušā gada “Latvī” par šo vārdnīcu ir sniegtas “piezīmes” ar tādu filoloģisku kritiku, ka nevarēju par tām nopriecāties vien, darba papildinājumiem un pārlabojumiem tās būs ļoti noderīgas.”⁹ Tās tiešām noderēja, sagatavojot visos četros sējumos pamanīto kļūdu labojumu 17 lappušu apjomā (876.—893. lpp.). Daudzi vārdnīcas lietotāji šim kļūdu labojumam uzmanību droši vien nav pievērsuši un nav arī ievērojuši 876. lappusē lasāmo zemsvītras norādi: “Lielāko daļu no kļūdām pamanījis Juris Alunāns.” Bet kas bija lasītājs Juris Alunāns, kura vārds nenovēršami saistās ar 19. gadsimtā dzīvojušo latviešu dzejnieku un publicistu Juri Alunānu?

Aizvadītajos simt gados viņa personība ir nepelnīti aizmirsta un palikusi nenoskaidrota. Tikai Alvils Augstkalns 1934. gadā grāmatiņā “Mūsu valoda, viņas vēsture un pētītāji” starp 20. gadsimta latviešu valodniekiem ir nosaucis arī Juri Alunānu, filologu, kas dzīvo Kauguru pagastā un devis daudz noderīgu pārlabojumu “Latviešu valodas vārdnīcai”.¹⁰ Tomēr šī ziņa ir jāprecizē. Izrādās, ka lietpratīgais vārdnīcas labotājs Juris Alunāns ir dzimis Aleksandra un Marijas Alunānu ģimenē Kalsnavas Alunānos 1880. gadā¹¹, studējis ķīmiju Rīgas Politehnikumā (1903—1909), bet slimības dēļ studijas pārtraucis¹², no 1910. līdz 1949. gadam ir dzīvojis Liepas pagasta Lagātos¹³, bijis liels grāmatnieks, pats arī rakstījis, pratis franču, krievu un vācu valodu.

20. gadsimta beigās un arī 21. gadsimtā “vārdnīca ir neaizstājama latviešu valodas vārdu klēts”, to apstiprinājis arī lietuviešu izcilais leksikologs un valodniecības vēsturnieks Aļģirds Sabaļausks.

Starptautiski vārdnīca ir nozīmīgs avots indoeiropiešu salīdzināmi vēsturiskajā valodniecībā, viens no baltistikas stūrakmeņiem līdzās Endzelīna darbam “Lettische Grammatik” (Latviešu valodas gramatika, 1922).

Savukārt mums pašiem vārdnīca atklāj latviešu valodas bagātību un dod vielu tās vēstures studijām. Turklāt jāuzsver, ka plašā tautas iesaiste vārdnīcas radīšanā stiprināja nācijas pašapziņu un vienotību. Vārdnīca pamatoti ir iekļauta Latvijas kultūras kanona (2009) vērtību sarakstā.

Vārdnīcas sējumi vai burtnīcas ieņēma godpilnu vietu Latvijas bibliotēku un daudzu māju grāmatplauktos, bet 1944. gada rudenī, kad tūkstošiem latviešu devās bēgļu gaitās un trimdā, daži līdzi paņēma arī šo Latviešu valodas vārdnīcu. Tā noderēja bēgļu nometņu skolās un kultūras norisēs. Dienvidvācijā nometnēs latviešu un arī latīņu valodu mācīja Aleksis Kalniņš (1908—2000), Latvijas Universitātes (LU) Baltu filoloģijas nodaļas absolvents. Pēc ierašanās 1951. gadā ASV viņš ar domubiedriem izveidoja Čikāgas Baltu filologu kopu un no 1953. līdz 1956. gadam izdeva vārdnīcu faksimilā. To varēja pasūtināt trimdinieki visā pasaulē.

Latvijā LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas pētnieku grupa no 1994. līdz 2006. gadam izveidoja vārdnīcas elektronisko versiju. Kopš 2018. gada četru pamatsējumu šķirkļi ir plašai sabiedrībai pieejami brīvpieejā.

Vārdnīcu joprojām ikdienā izmanto zinātnieki — filologi, folkloristi un vēsturnieki. Tā ir avots un atspēriena punkts jaunām vārdnīcām, piemēram, Latviešu literārās valodas vārdnīcai (1972—1996), Konstantīna Karuļa Latviešu etimoloģijas vārdnīcai (1992) un Janīnas Kursītes “Vārdenēm” (2007, 2009, 2012).

Vārdnīcu augstu vērtē arī rakstnieki. Vizma Belševica 1981. gadā kādā intervijā teikusi, ka Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīca būtu vienīgā grāmata, ko viņa ņemtu līdz uz vientuļu salu, jo tā dod visu: mākslas baudu, zināšanas, iedvesmu.

Pirmpublicējums žurnālā “Domuzīme”, 2023., nr. 6.

1. Teodors Zeiferts. Latviešu rakstniecības vēsture, 3. daļa. Rīga: A. Gulbis, 1925. 506. lpp.

² Carl Christian Ulmann. Lettisches Wörterbuch. Erster Theil. Lettisch-deutsches Wörterbuch. Riga, 1872.

³ Kronvalda Atis. Dr. Ulmana latviešu valodas vārdnīca. Kopoti raksti, 1. sēj. Rīga: Valters un Rapa, 1937. 480.—481. lpp.

⁴ Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk — LVVA), 1632. fonds, 2. apraksts, 794. lieta, 1., 2. lapa.

⁵ Piedalījās ne tikai tā laika valodnieki, piemēram, Anna Ābele, Ernests Blese, Jānis Kauliņš, Pēteris Ķiķauka, Jēkabs Lautenbahs, Pēteris Šmits, Jēkabs Velme, bet arī baltu filoloģijas studenti vai studijas beigušie: Alvils Augstkalns, Krišjānis Ancītis, Eduards Ādamsons, Jānis Bičolis, Kārlis Draviņš, Osvalds Freimanis, Rūdolfs Grabis, Pēteris Ozoliņš un citi. Sēdēs aktīvi darbojās ļoti daudz skolotāju, piemēram, Bebru Juris, Indriķis Cīrulis, Alvils Klēbahs, Eduards Ozoliņš, Aleksandrs Ramāns, Kārlis Rinkužs, arī rakstnieki (Apsīšu Jēkabs, Antons Austriņš, Jānis Grīns, Jēkabs Janševskis, Atis Ķeniņš u. c.), publicisti Āronu Matīss un Oto Nonācs, ārsti Pēteris Perlbahs un Pēteris Dreimanis, teologi Kārlis Freidenfelds, Fricis Mīlenbahs un Pēteris Strods, inženieri, piemēram, Miķelis Tamužs, ierēdņi un namsaimnieki (Jēkabs Līdaka, Jānis Zāģers).

⁶ Alma Lūse. Profesors Endzelīns manā dzīvē. Jānis Endzelīns atmiņās, pārdomās, vēstulēs. Rīga: Latviešu valodas institūts, 1999. 133. lpp.

⁷ Juris Alunāns. Latviešu valodas vārdnīca (Lasītāja piezīmes). Latvis, 1925, 17. dec., 29. dec. , 20. dec.

⁸ Jānis Endzelīns. «Latviešu valodas vārdnīcas» lietā. Latvis, 1926, 6. janv.

⁹ Jānis Endzelīns. Darbu izlase, III sēj. 1. daļa. Rīga: Zinātne, 1979. 422. lpp.

¹⁰ Alvils Augstkalns. Mūsu valoda, viņas vēsture un pētītāji. Rīga: Valters un Rapa, 1934. 28. lpp.

¹¹ LVVA, 235. fonds, 15. apraksts, 550. lieta, 5. lapa.

¹² Album Academicum des Polytechnikums zu Riga, 1862—1912. Riga: Jonck und Poliewsky, 1912. 527. lpp.

¹³ LVVA, 4536. fonds, 1. apraksts., 114. lieta.

Sarma Kļaviņa ir Dr. philol., LZA goda doktore. Latvijas Universitātē docējusi vispārīgo valodniecību, valodniecības vēsturi, kvantitatīvo lingvistiku un citus kursus. Publicējusi grāmatas Valoda kā sistēma, Valodas daba, Latviešu valodas pētnieki: no klaušu laikiem līdz savai valstij, Latviešu valodas inversā vārdnīca, Statistika valodniecībā. Pētī Jāņa Endzelīna dzīves gājumu.