Jānis Šiliņš: Cik turīga bija Latvija pirms 90 gadiem?

Lielā mērā šīs spekulācijas ir iespējamas, jo līdz šim trūka ticamu aprēķinu par Latvijas pirmskara iekšzemes kopproduktu (IKP), kas mūsdienās vēl arvien tiek uzskatīts par galveno ekonomiskās attīstības rādītāju. Pirms Otrā pasaules kara Latvijas statistiķi bija vieni no pirmajiem pasaulē, kas veica nacionālā ienākuma aprēķinus, taču tie bija visai nepilnīgi. 2010. gadā izdevumā "The Cambridge Economic History of Modern History" tika piedāvātas Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju aplēses 1922., 1929. un 1938. gadam, taču tās šķita pārspīlēti augstas, jo ierindoja mūsu valsti starp 10 turīgākajām Eiropā, turklāt ar visaugstāko izaugsmes tempu.

2021.–2022. gadā Vidzemes Augstskolas īstenotā projekta "Baltic 100" ietvaros Viļņas Universitātes profesora Zenona Norkus vadībā tika veikti Latvijas pirmskara IKP aprēķini. Aprēķini balstījās uz mūsdienās izmantoto nacionālo kontu sistēmas standartu, un rezultāti tika izteikti 1990. gada starptautiskajos dolāros, lai tos būtu iespējams samērot ar citām valstīm.

Salīdzinot Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju 1935. gadā (2776 starptautiskie 1990. gada dolāri) ar autoritatīvajā Medisona projekta datubāzē ("Maddison Project Database") apkopotajiem datiem, mūsu valsts ierindojas 20. vietā pasaulē un 13. vietā Eiropā, nedaudz atpaliekot no Austrijas (2907 dolāri), Īrijas (2966 dolāri) un Somijas (3093 dolāri), bet apsteidzot Itāliju (2654 dolāri) un Spāniju (2583 dolāri). Latvija bija priekšā visām Dienvideiropas un Austrumeiropas valstīm (arī rūpnieciski attīstītajai Čehoslovākijai) un ievērojami apsteidza PSRS (1864 dolāri).

Šie dati mums atgādina par padomju okupācijas postošajām sekām, kuras koloniālā politika, pašai atrodoties tālu aiz Latvijas, mums nozīmēja ekonomisku atpalicību un nobīdīja Latviju Eiropas lejasgalā. Jau 1940.–1941. gadā padomju režīms aplaupīja Latvijas iedzīvotājus ar mākslīgi zema lata kursa palīdzību, kā arī izlaupīja valsts un uzņēmumu uzkrātās vērtības.

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas IKP strauji pieauga, taču tas tika panākts ar lēta migrantu darbaspēka iepludināšanu un vietējo iedzīvotāju nežēlīgu ekspluatāciju. Ne vien algas bija zemas – iedzīvotāji maz guva no šeit saražotā, kas galvenokārt aizgāja armijas vajadzībām. Latvijai, līdzīgi kā citām padomju okupētajām valstīm, pēc impērijas sabrukuma nācās īstenot ļoti sāpīgas reformas, lai mēģinātu izkārpīties no totālās nabadzības un veidotu konkurētspējīgu ekonomiku. Latvijas ekonomiskie zaudējumi būtu mērāmi simtos miljardu eiro, un padomju politikas sekas acīmredzot būs jūtamas vēl vairākās paaudzēs.

Latvijas ierindošanos starp turīgākajām Eiropas valstīm 20. gadsimta 30. gados var uzskatīt par apbrīnojamu panākumu. Pirmais pasaules karš un tam sekojošais Latvijas Neatkarības karš bija noslēdzies tikai pirms 15 gadiem. Kara laikā Latvija zaudēja gandrīz pusi iedzīvotāju, tās rūpniecība gandrīz pilnībā bija izvesta uz Krieviju, un mūsu zeme līdzās Beļģijai un Serbijai bija viena no visvairāk cietušajām karā.

Manuprāt, bija trīs faktori, kas veicināja "Latvijas ekonomisko brīnumu" 20.–30. gados.

Pirmkārt, tā bija Latvijas iedzīvotāju atvērtība jaunām tehnoloģijām un radoša spēja tās izmantot valsts atjaunošanā. 19. gadsimtā Latvija bija jaunu tehnoloģiju (telegrāfs, dzelzceļš, elektrība, telefons, velosipēds, automašīna u. c.) ieviešanas pirmrindniece Krievijas impērijā. Rīgas Politehniskais institūts spēja sagatavot labus inženierus, un Latvija tolaik bija cieši saistīta ar Rietumeiropu (sevišķi Vāciju). Kvalitatīvo izglītību un vēsturiskās saiknes karš, protams, bija ietekmējis, taču interese par jaunajām tehnoloģijām un spēja tās ieviest saglabājās.

Otrkārt, Latvijas straujā ekonomiskā attīstība bija iespējama, pateicoties pieaugošajai iedzīvotāju ekspluatācijai. "Labie Ulmaņlaiki" kādam tiešām bija labi, citiem mazāk labi, taču visiem (ar retiem izņēmumiem) bija smagi jāstrādā. Ja 1897. gadā algotu darbu strādāja tikai 38,6% iedzīvotāju, tad 1935. gadā 61%.

Šis pieaugums bija noticis galvenokārt uz sieviešu rēķina, kas pirms Pirmā pasaules kara salīdzinoši reti strādāja algotu darbu. Tāpat liels bija strādājošo bērnu un vecu cilvēku skaits. 1935. gadā strādāja 53 740 bērni vecumā līdz 14 gadiem. Turklāt tie nebija tikai cūku gani vai citi lauksaimniecībā nodarbinātie. Bērni strādāja arī rūpniecībā, transportā un citās nozarēs. Savukārt pensionāru skaits bija niecīgs – tikai 19 282 (no tiem laukos vien 4541). Papildus tam katru gadu uz Latviju devās strādāt desmitiem tūkstošu viesstrādnieku no Lietuvas un Polijas. Darbs laukos bija ļoti smags, tādēļ 30. gados arvien vairāk cilvēku pārcēlās uz pilsētām, lai meklētu darbu, Latvijas gadījumā – visbiežāk uz Rīgu.

Trešais faktors, kas palīdzēja Latvijai salīdzinoši ātri izķepuroties no kara smagajām sekām, bija Rīga. Pirms Pirmā pasaules kara tā bija Baltijas reģiona rūpniecības, transporta, kultūras un izglītības centrs. Daudz ko no agrākā spožuma bija izdevies saglabāt. Rīgā IKP uz vienu iedzīvotāju, salīdzinot ar Latvijas vidējo rādītāju, bija divreiz augstāks (mūsdienās 1,6–1,7 reizes). Varam teikt, ka pirms Otrā pasaules kara pastāvēja milzīga nevienlīdzība starp Rīgu un lauku reģioniem, vēl lielāka nekā mūsdienās. Šāda situācija veicināja iedzīvotāju ieplūšanu Rīgā, nodrošinot rūpnīcas un pakalpojumu sfēru ar nepieciešamajām darba rokām. Rīga bija Latvijas ekonomikas motors, kas vilka arī pārējos reģionus sev līdzi (rūpniecība un pakalpojumu sfēra strādāja galvenokārt vietējam tirgum).

Projekta "Baltic 100" ietvaros pirmo reizi mūsu reģiona vēsturē tiek veikti Latvijas, Lietuvas un Igaunijas IKP aprēķini pēdējos simts gados. Tas ir līdz šim vērienīgākais Baltijas valstu ekonomikas vēstures projekts, kas nes daudz jaunu atklājumu. Projekts noslēgsies šī gada aprīlī.