Arhīva foto: Tautā mīlētajam aktierim un strēlniekam Ēvaldam Valteram – 130

Ēvalds Valters dzimis 1894. gada 2. aprīlī, Planīcas “Egleniekos’’ (mūsdienās Kurmāles pagastā). 1912. gadā pārcēlies uz Rīgu, kur pa dienu strādāja fabrikā un vakaros mācījās valodas. Sākoties Pirmajam Pasaules karam, viņš iestājās latviešu strēlniekos – 5. Zemgales pulkā. 1917. gadā, strēlnieku pašdarbības teātra trupā, arī sākās viņa aktiera karjera. Kā aktieris darbojies arī Liepājas un Daugavpils teātros, tomēr viņa vārds visvairāk saistās ar Dailes teātri.

Aktiera karjeras laikā Ēvalds Valters vadījies pēc moto: “Pats zini, pats jūti, pats prasi sev!”. Valters bija izcils raksturlomu tēlotājs, kuram paticis savus kolēģus reizēm “panerrot” arī izrāžu laikā. Viņš spēlējis tādos Dailes teātra kases grāvējos kā “Minhauzena precības” (1958), “Pulkveža atraitne jeb Ārsti nezina nekā” (1965), “Liela brēka maza vilna” (1968), “Indrāni” (1970), “Brands” (1975) un “Mūžības skartie” (1987), kā arī daudzās citās izrādēs. Viņa pēdējā loma uz Dailes teātra skatuves bija Sāgu teicējs izrādē “Gesta Berlings” (1993).

Aktieris iedzīvinājis arī tēlus uz kino ekrāniem. Piemēram, Mirtas tantes mīļo Pigalu Prīdi Jāņa Streiča filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), fotogrāfu filmā “Tās dullās Paulīnes dēļ” (1979) vai birģermeistaru Eku filmās “Vella kalpi” (1970) un “Vella kalpi Vella dzirnavās” (1972). “Svešiniece ciemā” (1958), “Purva bridējs” (1966), “Kapteiņa Enriko pulkstenis” (1967), “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975), “Ezera sonāte” (1976), “Emīla nedarbi” (1985) ir vēl tikai dažas no filmām, kurās aktieris piedalījies.

Kādu laiku Ēvalds Valters bija vecākais uz skatuves strādājošais aktieris pasaulē. Šo rekordu 2003. gadā pārspēja holandiešu aktieris Johanness Hērsterss.

Zviedrijā 50. gados ar pseidonīmu Ints Baltarājs publicēta Ēvalda Valtera rakstīta pretpadomju poēma “Rusiāde”. Viņš no franču valodas latviski iztulkojis gan Moljēra lugas, gan Lafontēna fabulas, gan citu autoru darbus.

1988. gada 1. novembrī Ēvalds Valters kopā ar rakstnieku Albertu Belu Rīgas pils tornī pacēlis kopš 1940. gada pirmo sarkanbaltsarkano karogu. Viņš bija arī viens no pirmajiem, kurš 1992. gadā saņēma atjaunotās Latvijas Republikas pasi.

Latvijas vēsturē leģendāra ir viņa runa Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā 1988. gada 8. oktobrī. Runu iesāka šādi vārdi:

“Mana mīļā, drosmīgā arāju tauta! Drosmīgā, sīkstā, izturīgā — ja tu tāda nebūtu, tad nekad daina nevēstītu mums tādus vārdus: “Man pieder tēvu zeme ar visām atmatām, Man pašam kungam būt, man pašam arājam.” Kaut šie vārdi būtu dziļi sirdī ierakstīti arī mūsu Tautas frontei! Pagāja gadu simti, un šos pašus drosmīgos vārdus atkārtoja izcils mūsu tautas dzejnieks — “mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, mēs gribam te paši sev likumus lemt. Šī zeme ir mūsu, šīs pilsētas mūsu, mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt». Un lai arī šie vārdi būtu dziļi sirdī ierakstīti mūsu Tautas frontei! Un visai tautai.”

Ēvalds Valters mūžībā devās 1994. gada 26. septembrī, apglabāts Brāļu kapos Rīgā.

Aktiera vārdā ir nosaukta iela Dreiliņos, Rīgā, kā arī īpaši selekcionēta dāliju šķirne. 1994. gadā Latvijas Pasts laida klajā aktierim – simtgdniekam veltītu pastmarku, bet 2016. gadā Kuldīgas rātslaukumā tika atklāts tēlnieka Oskara Mikāna veidotais piemineklis "Tējas tase kopā ar Ēvaldu Valteru".

Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, atceroties Ēvaldu Valteru viņa jubilejā, vietnē “Redzi, dzirdi Latviju” piedāvā iepazīties ar viņam veltītu tematisko kolekciju, kurā apkopoti audiovizuālie un foto dokumenti no arhīva fondiem.