Jānis Šiliņš: Kāpēc Latvija negrib aprēķināt padomju okupācijas zaudējumus?  (1)

Pirmais, kurš mēģināja zinātniski pamatoti aplēst PSRS okupācijas režīma nodarītos zaudējumus, bija statistiķis Modris Šmulders 1990.–1991. gadā. Viņš nonāca pie skaitļa 83,9 miljardi rubļu 1988. gada cenās. Pārvēršot šo summu ASV dolāros pēc tolaik aktuālā kursa (1,8 rubļi par dolāru), iegūstam 46,6 miljardus 1990. gada dolāru. Dolāra pirktspēja 30 gados ir samazinājusies vairāk nekā divas reizes, līdz ar to mūsdienu cenās tie būtu aptuveni 100 miljardi dolāru. Jāpiebilst, ka Šmulders uzsvēra – viņš savos aprēķinos nav iekļāvis vairākas nodarīto zaudējumu kategorijas, līdz ar to galējai summai būtu jābūt vēl lielākai.

Turpmākajās desmitgadēs publiski izskanēja dažādas summas, kas Latvijai būtu jāsaņem no Krievijas kā PSRS mantinieces: 60 un 100 miljardi dolāru, 185 miljardi eiro, 200 miljardi latu, vairāk nekā 300 miljardi eiro u. c. Arī es uzskatu, ka padomju okupācijas radītie zaudējumi ir mērāmi simtos miljardu eiro. Turklāt jāņem vērā, ka līdzšinējos aprēķinos nav ņemti vērā Otrā pasaules kara postījumi (piemēram, Rēzeknes, Valmieras un Jelgavas iznīcināšana), par kuriem ir atbildīga PSRS kā kara izraisīšanas līdzvaininiece. Tāpat būtu jāaplēš 90. gadu sākuma ekonomiskās transformācijas katastrofālās sekas, kas bija tieši saistītas ar to, ka Latvijai bija uzspiests nedzīvotspējīgs padomju komandekonomikas modelis. Latvija vēl arvien ir spiesta tērēt lielus līdzekļus sabiedrības saliedētībai, latviešu valodas mācīšanai u. c., kas ir padomju režīma īstenotās migrācijas politikas sekas.

2005. gadā Ministru kabinets izveidoja komisiju, kurai bija zinātniski korekti jāaprēķina PSRS okupācijas režīma Latvijai nodarītie zaudējumi. Taču naudas šim mērķim pietika vien pāris gadu – līdz ekonomiskajai dižķibelei. Komisija paspēja izveidot konceptuālo ietvaru un pasūtīt vairākus būtiskus pētījumus, tai skaitā, piemēram, par Latvijas videi nodarītajiem zaudējumiem, taču pēc tam viss apstājās līdzekļu trūkuma dēļ. Entuziasti, kuri saprata nepieciešamību turpināt pētniecību, izveidoja Latvijas okupācijas izpētes biedrību. Taču viena biedrība ar ļoti ierobežotiem resursiem nebija spējīga paveikt tik liela mēroga uzdevumu. 2013. gadā komisijas darbība tika atjaunota, taču tās finansējums bija kārtu zemāks nekā sākotnēji.

Šobrīd, gandrīz 20 gadus pēc komisijas izveidošanas, ir jāsaprot, ko darīt tālāk, – apkopot paveikto un konstatēt, ka pilnīgas skaidrības par Latvijas zaudējumiem (sevišķi netiešajiem) mums nav un nebūs, un "klapēt to bodi ciet", vai arī atrast finansējumu un paveikt to, kas nav izdarīts vairāk nekā 30 gadu laikā pēc neatkarības atjaunošanas.

Gribu uzdot vēl vienu, manuprāt, svarīgu jautājumu: kāpēc līdz šim nav bijis pietiekami lielas politiskās gribas, lai šo jautājumu pienācīgi atrisinātu? Domāju, ka problēma nav tikai utilitāra (zinātnieki jābaro, bet naudu izdevīgāk iztērēt kaut kur citur), diplomātiska (kāda jēga veikt aprēķinus, ja no Krievijas tāpat neko nevarēs piedzīt) vai morāli krimināla (pagātnes noziegumu pētīšanai var būt negaidītas sekas).

Droši vien šis jautājums būtu ievietojams vienā rindā ar jautājumiem, kāpēc pēc neatkarības atjaunošanas netika veikta lustrācija, netika tiesāti čekas augstākie virsnieki, neskarta palika pārējā padomju represīvā aparāta vadība. Šo rindu varētu turpināt ar mūsdienīgākiem jautājumiem: kāpēc mūsdienās padomju periodu pēta tikai daži vēsturnieki? Kāpēc monumentālā "20. gadsimta Latvijas vēstures" 4. sējuma, kas ir veltīts periodam no 1944. līdz 1964. gadam, iznākšana bija jāgaida gandrīz 20 gadus, bet 5. sējums, visticamāk, nekad netiks sarakstīts?

Bez nopietnas akadēmiskās pētniecības padomju okupācijas 50 gadi drīz (aculiecinieki nedzīvos mūžīgi) kļūs par pilnībā mitoloģizētu periodu, bet pati okupācija – par rakstnieku, mūziķu un režisoru apdziedātu mītu, kuram ar vēsturisko realitāti būs ļoti maz sakara. Šajā mītā skaļus lozungus varēs smelties politiķi, lai attaisnotu savu neizdarību, bet dzīves pabērni rast mierinājumu šodienas grūtībām un attaisnojumu savai pasivitātei. Upuru loma ir politiski un sadzīviski izdevīga, it sevišķi, ja vēsturiskais varmāka nekur nav pazudis – Krievija tepat līdzās Ukrainā piekopj tādu pašu politiku kā savulaik Latvijā.

Varbūt šis arī ir dziļākais iemesls, kāpēc ar okupācijas zaudējumu aprēķināšanu līdz šim ir gājis tik grūti. Diemžēl padomju pagātnes mītiskošana ir ļoti izdevīga daudziem spēkiem un indivīdiem, bet mūsu tautas kolektīvā izpratne, kas savulaik tika samaitāta ar 700 gadu verdzības mītu, ir ļoti uzņēmīga jaunam upura mītam. Mūsu senči taču zināja, ka muižnieki nekad nelūgs piedošanu un nemēģinās kompensēt vēsturisko netaisnību, tāpat kā mēs zinām, ka Krievija to nekad nedarīs. Atteikšanās no miljardiem lielām prasībām, iespējams, ir tā vērta, lai pēc tam mūžīgi varētu sevi pozicionēt kā koloniālās impērijas upurus.

Racionalitāte ir ceļš, kā izkļūt no destruktīviem kompleksiem. Mums ir jāzina, kādi noziegumi tika veikti, un jāizsaka tie naudas izteiksmē ne tikai tādēļ, lai izvirzītu prasību Krievijai, bet arī lai paši izveidotu veselīgākas attiecības ar savu pagātni. Bez pienācīgas vēsturiskās izpētes mūsu sabiedrība paliek neaizsargāta pret naidīgiem informatīvajiem uzbrukumiem un politiskām manipulācijām, bez dziļākas izpratnes par šodienas situāciju. Padomju okupācija, lai cik nepatīkama tā būtu, nav tāda parādība, kuru varētu vienkārši aprakt un aizmirst. Tā par sevi nemitīgi atgādinās. Tādēļ labāk ir ar to racionāli strādāt, pētīt, analizēt.

Turklāt politiskā lietderība nekur nezūd. Polija savu aprēķinos balstīto prasību pret Vāciju par Otrā pasaules kara zaudējumiem izmanto kā politisku rungu starpvalstu attiecībās. Kāpēc lai Latvijai arī nevarētu būt šāda runga, pat ja tā ir nolikta kaut kur pagultē?

Nesen dzirdēju, ka arī Latvijā ir parādījušies Krievijā populārās sazvērestības teorijas adepti, kuri uzskata, ka PSRS patiesībā juridiski vēl arvien pastāv un ka viņi ir padomju pilsoņi. Tā vietā, lai šos cilvēkus vajātu Valsts drošības dienests, efektīvāks līdzeklis varētu būt no viņiem piedzīt atbilstošu padomju okupācijas nodarīto zaudējumu daļu. Bet tas šobrīd nav iespējams, jo mēs paši nezinām (vai pat negribam zināt), cik lieli šie zaudējumi patiesībā bija.