Uzreiz neķeroties pie dokumentā ("Populārās mūzikas stratēģija 2024.–2027. gadam") izteiktajiem strīdīgajiem vērtējumiem, kā arī nesmīkņājot par dīvainiem un pretrunīgiem apgalvojumiem (to apsolu nākamajā komentārā), jāsaka, ka šis ir būtisks stūrakmens vai pat pagrieziena punkts Latvijas mūzikas industrijā. Ar to es neapgalvoju, ka notiks straujas izmaiņas. Kaut kas šajā jomā, kas pamatā grozās tikai ap vienu jautājumu – vai valstij ar tiešu finansēšanu būtu jāatbalsta vietējā populārā mūzika (nevis tikai akadēmiskā, kā dokumentā pārmests), ir mainījies jau vismaz vairākus pēdējos gadus.
Piemēram, 2019. gadā Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) izveido neakadēmiskās mūzikas atbalsta programmu, atbalstu visādas mūzikas eksportam iespējams saņemt no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA). Te jāmin arī nesistemātiskākas, bet vēl senākas atbalsta formas, piemēram, popmūzikas lieldarbu un lielšovu pasūtīšana valsts/valstspilsētu svētkos (man atmiņā LR simtgades pasākums ar 17 tūkstošu autorhonorāru Shipsea, kamēr "par paša koncerta tehnisko nodrošinājumu (skatuve, skaņa, gaismas) no valsts budžeta tika iztērēti 180 tūkstoši eiro"
Tas, ka Latvijas populārās mūzikas industrijas uzņēmēji vēlas lielākas un sistemātiskākas valsts dotācijas, nav pārsteigums, tāpat kā tas, ka viņi jūt un zina, ka tās ir reālas. Lai gan līdzšinējā kultūras un mūzikas politika ir tāda, ka Latvijas Republika ir uzņēmusies rūpes par akadēmisko mūziku – un arī par to mūziku, kas iekļaujas Dziesmu un deju svētku procesā (tā dokumentā nav minēta). Tā var mainīties. Un tai ir jāmainās, saka šī stratēģija.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
