"Jāņu rītā ir obligāti jāpasmaida, ja esi palicis dzīvs." Saruna ar Janīnu Kursīti

"Kaut līst, kaut auksts, latvieši brauc uz laukiem svinēt Jāņu vakaru," sarunā Kursīte citē vienu no savām daudzajām doktorantēm, japānieti Ajumi Kurosavu. Kāpēc latvieši tā dara? Kā mainījušās šīs svinības laika gaitā? Kas Jāņiem kopīgs ar Jāni Kristītāju un romiešu dievu Jānusu? Vai Jāņus var saukt arī par Līgosvētkiem? Sarunā profesore sniedz atbildi uz šiem un daudziem citiem jautājumiem.

Sakiet, kā veidojas tradīcija?

Mums ir divas lielas svētku tradīcijas – vasaras un ziemas saulgriežos. Visticamāk, tās radās jau tajos laikos, kad veidojās zemkopība, jo saules ciklam ir milzīga nozīme – vai nu tu paspēsi izaudzēt rudzus, miežus un citu labību, vai ne. Un cilvēki bija ievērojuši, ka dabā ir divi maiņas punkti.

Saulgrieži ir arī lielākie svētku brīži, to var konstatēt dainās. Aptuveni 5000 tautasdziesmu par Jāņiem un drusku pāri 1000 par Ziemassvētkiem.

Kā ir ar Mārtiņiem un Meteņiem?

To tautasdziesmu skaits nav ne tuvu tik liels, šo apjomu nevar salīdzināt. Saulgrieži ir divi galvenie brīži, kad mēs pārdomājam dzīvi. Ziemassvētkos dabā ir sastingums un tiek gaidīta atdzimšana. Jāņos uzkrājam spēkus nākamajam. To ir svarīgi neaizmirst, jo sabiedrība bez tradīcijām ir haotisks bars, kuram nav izredzes izdzīvot ilglaicīgi. Bet arī tradīcijas mainās. Ir jābūt samēram starp tev svarīgām sakrālām vērtībām un to, kas maina formu. Nevar taču teikt, ka mēs šodien Jāņus svinam tāpat kā (Jāņa) Jaunsudrabiņa vai (Rūdolfa) Blaumaņa Jāņu aprakstos, bet arī kaut kas no tā vecā joprojām ir palicis.