Kad mūsdienās gadās pieminēt Leonīdu Brežņevu, Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāru, un viņa valdīšanas laiku, sarunbiedru sejās pavīd garlaikotība vai smīns. Tomēr Brežņeva varas periodam (1964–1982) raksturīgi arī jauni agresīvas rusifikācijas uzplūdi visās Padomju Savienības republikās.
Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".
Galvenais Komunistiskās partijas un padomju vadības bieds okupētajā Latvijā tolaik aizvien ir pašu ideologu pasludinātais t. s. buržuāziskais nacionālisms, kā arī padomju varas leģitimitātes apstrīdēšanas iespēja. Pastāv skaidra izpratne, ka lielākais režīma apdraudējums ir kultūras jomā, tāpēc īpaši uzmana literatūru, teātri, humanitārās zinātnes, pieminekļu aizsardzības un folkloras jomu; novērojama tendence iepriekš apkarotās kultūras izpausmes "piejaucēt", izmantot ideoloģiskiem mērķiem.1
Vairāki nozīmīgi kultūras pārstāvji gadu gaitā būtiski maina savus uzskatus. Imantam Ziedonim, kurš kopš 1962. gada ir Komunistiskās partijas biedrs, 1963. gada krājumā "Sirds dinamīts" ir, piemēram, dzejolis "Ekskavators un pērkons", kurā autors pārcentīgi pauž atbalstu okupācijas varas politikai (pats autors dzejoli neiekļauj 1995. gadā izdoto "Rakstu" 1. sējumā, kurā no 1963. gada krājuma atlasīta tikai daļa tekstu). Vēlāk Ziedoņa uzskati un to izpausme publicētajos darbos acīmredzami mainās.
Līdzīgi evolucionē Ojārs Vācietis. Nozīmīga pavērsiena zīme ir Vizmas Belševicas 1969. gada krājums "Gadu gredzeni" (pēc tam viņas darbus nepublicē astoņus gadus, dzejniece spiesta galvenokārt pievērsties tulkošanai). Pēc Prāgas pavasara Ojārs Vācietis "atvilktnei" raksta gan par viltus miera dziesmām, gan par "avīzēm, kas tukši muld" un māksliniekiem, kas dzīvo bez tintes, t. i., par tiem, kuriem vara liedz publicēt savus darbus. 1962.–1969. gadā, tātad vēl arī Brežņeva laikā, stingra režīma kolonijā Krievijā atrodas dzejnieks Knuts Skujenieks. Māris Čaklais norādījis, ka tolaik Skujenieka dzejoļi tomēr apspriesti Latvijas Rakstnieku savienības dzejas sekcijas sēdē, un uzsver, ka "tas gan ir vienīgais man zināmais gadījums Padomju Savienībā, kad lēģerī esoša rakstnieka darbs oficiāli apspriests oficiālā sabiedriskā organizācijā".2
60. gadu beigās un 70. gadu sākumā latviešu dzejā un sabiedrības apziņā lielāku nozīmi iegūst ar nacionālo pašapziņu, folkloru, vēsturi un valodu saistītās tēmas un interpretācijas. Kopumā pretrunīgā padomju kultūras politika tomēr rada apstākļus, kuros kultūrai zināmā mērā iespējams saglabāties nacionālai ne tikai pēc formas, bet arī pēc satura.3 Kultūras un valodas augstais attīstības līmenis apvienojumā ar nacionālo pašapziņu kļūst par zālēm pret pilnīgu pakļaušanos padomju propagandai un rusifikācijai. Par spīti ideoloģiskajam un propagandiskajam spiedienam, padomiskais jeb sovetiskais Baltijas republikās nekļūst par "mūsu".
Pārkrievošanas nospiedumi
Rietumu autori mēdz apgalvot, ka Brežņeva laikā lielākajā daļā PSRS republiku nav novērojama sistemātiska pārkrievošana; izņēmumi – Ukraina, Baltkrievija un Moldāvija. Tomēr arī Latvijā gan latviešu valodas statuss, gan tās lietojuma apjoms šajā posmā mainās, turklāt Latvijā un Igaunijā mērķtiecīgā krievu migrācija jau iepriekš bija izraisījusi pamatnācijas proporcijas samazināšanos lielākajās pilsētās.
Politiskie lēmumi un sabiedriskās norises parasti gūst uzskatāmu atspoguļojumu valodas lietojuma tendencēs, leksikā, izteiksmēs. Padomju okupācijas laikā par krievu valodas ietekmi uz latviešu valodu iespējams runāt tikai pusvārdos, jo saskaņā ar valdošo ideoloģiju "lielā brāļa" valoda citas valodas var ietekmēt tikai labvēlīgi. Valodnieks Juris Baldunčiks norādījis, ka padomju režīmā krievu valodas "mutagēniem" latviešu valodā nav iespējams izrādīt pienācīgu pretestību.
60. un 70. gados pārkrievošanas aprakstā un refleksijā tiek izmantoti tie paši vārdi, kas latviešu valodā top un nostiprinās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā pirmās pārkrievošanas laikā: līdzās "rusifikācijai" arī "(pār)krievošana" un "(pār)krievināšana", "pārtautošana" un "attautošana"; vēl jāmin "asimilācija", "sovetizācija" un "rusianizācija".
Periodika.lv dotumos vārds "pārkrievot" pirmo reizi izmantots "Rīgas Lapas" 1878. gada 258. numurā. 1872. gada krievu-latviešu-vācu vārdnīcā sniegti divi varianti: "krievoties", "par Krievu pārvērsties". Vārds "krievošana" noturīgi lietots arī vēlāk. Periodikas tekstos 1881. gadā ienāk vārdi "krievināšana" un "pārkrievināšana".
Savukārt vārdi "pārtautot", "pārtautināt" un "attautot" latviešu valodā ienāk 1880.–1890. gados, bet svešvārds "rusifikācija" konstatējams 1906. gada izdevumos. Vjačeslava Molotova runas tulkojumā 1939. gadā pieminēta "sovetizācija" (vēlāk citviet arī rakstībā "sovjetizācija"). Savukārt vārds "rusianizācija" lietots reti un tikai pēc brīvības atgūšanas 1991. gadā. Vēl viens saistīts termins – latīnisms "asimilācija" – politiski sabiedriskā kontekstā lietots laikraksta "Dienas Lapa" 1888. gada 46. numurā.
Lielākā daļa no šiem vārdiem joprojām tiek lietoti Padomju Latvijas un latviešu trimdas periodiskajos izdevumos Brežņeva laikā, kad krievu valodas klātbūtni ikdienas sabiedriskajā un kultūras dzīvē raksturo, piemēram, fakts, ka 1965. gadā Rīgas Operetes teātra sezonas atklāšanas laikā izrāžu skaits latviešu un krievu valodā ir vienāds.
Būtisks latviskā apdraudējums
Padomju varas kaldinātie rusifikācijas plāni un gatavība tos īstenot dažādu apstākļu kontekstā bija saistīta ar PSRS republikās vērojamajām antipātijām pret visu krievisko (t. i., pret visu sovetisko), kas kavēja padomju doktrīnu pilnvērtīgu iesakņošanos. Vara šo problēmu cenšas risināt ar politiskiem lēmumiem un, protams, propagandu. Mērķtiecīgi tiek uzturēts priekšstats, ka rusifikācijas ideja ir falsificēta; uzstājīgi tiek propagandēts, ka bažas par rusifikāciju ir ne tikai nepamatotas, bet tām esot arvien mazāk atbalstītāju pat latviešu trimdā.
Tomēr realitātē būtisku apdraudējumu rada latviešu valodas proporcijas samazinājums plašsaziņas līdzekļos, tikai ierobežotā apjomā latviešu valodā ir pieejama profesionālā un tehniskā literatūra (tiesa, līdzīga situācija ir arī pašlaik). Nelīdzsvarotību valodu zināšanu un lietojuma jomā izraisa tas, ka latviešu skolās gandrīz visi apgūst krievu valodu, turpretī jaunā krievu un krieviski runājošā paaudze var izvēlēties latviešu valodu neapgūt, un izvēle par labu latviešu valodai tiek izdarīta reti.
1978. gada oktobrī Komunistiskās partijas Centrālā komiteja izdod slepenu dekrētu, ar kuru skolā tiek ieviesta krievu valodas mācīšana jau pirmajās trīs klasēs, un krievu valoda kļūst par vienīgo valodu arī PSRS bruņotajos spēkos. 1963. gadā tikai 55% Latvijas skolēnu mācās latviešu valodā; pēc tam šis rādītājs kāpj augšup, bet pēc 1976. gada atkal samazinās; 1988. gadā sasniegts zemākais punkts ar 52%.4 Vairumā mācību iestāžu ir latviešu un krievu valodas mācību plūsma; izņēmums – Mākslas akadēmija, kur studijas notiek vienīgi latviešu valodā. Būtisks ir vēl viens faktors — igauņu, poļu un citu mazākumtautību skolu Padomju Latvijā nav, vai tās pastāv īsu laiku, turpretī krievu skolas ir privileģētas un netiek uzskatītas par mazākumtautību skolām.5
Pārkrievošanas propaganda
Ideoloģiski praktiskie krievu valodas lietojuma un apguves norādījumi nekavējoties tika atspoguļoti propagandas rakstos, kur krievu valodas izvēršana tika pamatota kā tautu sadraudzība, ieguvums, nenovēršamība, izaugsmes nosacījums. Skaidrojumu balstīja, piemēram, krievu valodnieka Vladimira Vinogradova 1945. gada postulātā par krievu valodu kā citu Padomju Savienības tautu nacionālā kultūras līmeņa cēlēju un visiem kopējo valodu. Turklāt jebkura pārkrievošanas tendence tika atspoguļota kā spontāna un "dabiska" parādība.
Propagandisko ideju un klišeju koncentrāts lasāms Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) darbinieces un PSRS Augstākās Padomes deputātes Ausmas Ennītes rakstā, kas iezīmē arī valodas lietojuma situāciju daudznacionālajā valsts uzņēmumā: "Krievu cilvēku idejiskā un morālā tīrība deva spēkus arī mums visiem, kas bijām zaudējuši dzimto pajumti. (..) Tur strādā 180 cilvēku – tie ir desmit tautību izglītoti un labi audzināti ļaudis (pavisam vefiešu vidū ir 30 tautību pārstāvji). (..) Protams. ražošanas dzīvē un ikdienā mēs lietojam krievu valodu – pārbaudītu daudznāciju sadarbības un saziņas līdzekli. (..) Bet visu rangu buržuāziskie propagandisti, izkropļodami faktus, liekulīgi skumst sakarā ar viņu pašu sacerēto nacionālo republiku "rusifikāciju". Mūsu šķiras ienaidnieku ļaunajā melu korī centīgi piedalās arī klaigātāji no latviešu buržuāziskās nacionālistiskās emigrācijas. (..) Par padomju tautu uzticību šai savienībai, par viņu mīlestību un cieņu pret savu vecāko māsu liecina visu tautību cilvēku milzīgā vēlēšanās apgūt krievu valodu. (..) Piemēram, pēdējā iedzīvotāju skaitīšana parādīja, ka 45 procenti latviešu tautības cilvēku, kas dzīvo mūsu republikā, krievu valodu uzskata par savu otro dzimto valodu. (..) Mums nav privileģētu nāciju. Visas tautas, kas brīvprātīgi iestājās Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, ir pilnīgi līdztiesīgas."6
Draudzīgā "lielā brāļa" vai "vecākās māsas" propagandas diskurss atgādina fragmentu no Alberta Bela romāna "Bezmiegs": "Ja es būtu varens diktators un gribētu paverdzināt kādu tautu, vēl vairāk, ja es gribētu šo tautu izdeldēt no zemes (..), es nāktu kā draugs."7
Par "dabisku izvēli" dēvētā krievu valodas lietojuma tendence reizēm definēta arī politiskos lēmumos. LKP CK Zinātnes un mācību iestāžu nodaļas vadītāja vietnieks Janušs Mikulāns rakstā atzīst, ka bez krievu valodas Padomju Savienībā pilnvērtīgi dzīvot un iztikt nevar: "Sarunu par krievu valodu gribētos sākt ar padomju poēzijas pamatlicēja Vladimira Majakovska vārdiem: es krievu valodu iemācītos tāpēc vien, ka tajā runāja Ļeņins. (..) PSKP CK lēmumā par gatavošanos PSRS nodibināšanas 50. gadadienai teikts: "Visas PSRS nācijas un tautības labprātīgi izvēlējušās krievu valodu kā kopīgu nāciju savstarpējās sazināšanās un sadarbības valodu. Tā kļuvusi par spēcīgu faktoru, kas veicina padomju tautu savstarpējos sakarus un saliedēšanos, par līdzekli, kas tām ļauj iepazīt mūsu zemes un pasaules kultūras labākos sasniegumus." (..) Padomju cilvēku augošās vajadzības mūsdienu apstākļos nevar tikt apmierinātas bez krievu valodas zināšanām."
70. gados tiek konstatēts, ka latvieši krievu valodu tomēr pārvalda nepilnīgi. Tāpēc, piemēram, t. s. Taškentas konferencēs vispirms tiek lemts par vispārēju krievu valodas mācīšanas kvalitātes uzlabošanu skolēniem, speciālo vidējo mācību iestāžu audzēkņiem un augstskolu studentiem. 1979. gadā definēts, ka katram jaunietim, beidzot vidējo mācību iestādi, brīvi jāpārvalda krievu valoda.
1976. gadā jaunākās idejas plašā iztirzājumā aplūkotas Mikulāna rakstā, kurā viņš norāda, ka skolās ar latviešu mācību valodu krievu valodu māca jau 1. klasē, sākot ar otro pusgadu; Uzbekijā un dažās citās republikās bērnudārzos ieviesta krievu valodas mācīšana rotaļu un pārrunu formā; krievu valodas mācīšanai pirmsskolas iestādēs jāgatavojas arī Latvijā; 1974./75. mācību gadā vairāku pilsētu skolās ar latviešu mācību valodu atvērtas klases, kurās padziļināti māca krievu valodu; republikā darbojas 151 vispārizglītojošā skola ar divām plūsmām; šādās skolās mācās trešdaļa skolēnu.
Mikulāns piemin pedagogu un vecāku ierosinājumu, ka krievu valodai jākļūst par obligātu priekšmetu skolās ar latviešu mācību valodu. Šis ierosinājums tiek "noraidīts", atsaucoties uz Ļeņina norādījumu par krievu valodas mācīšanās brīvprātīgumu, kas buržuāziskajai propagandai turklāt liedzot paust argumentu par nacionālo republiku pārkrievošanu.
"Brīvprātīgumu" un "dabiskumu" ilustrē tas, ka laikposmā no 1950. līdz 1988. gadam Krāslavas, Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils rajonā likvidētas latviešu skolas, kā arī latviešu plūsmas jauktajās skolās 16 administratīvo vienību (ciema padomju vai pilsētu) teritorijās; 17 citos pagastos un pilsētu teritorijās latviešu skolas vai plūsmas likvidē jau četrdesmitajos gados.8
Sekas ir dziļas
Krievu valoda nav sveša un cita, tā ir visu kopīgā un – vārdos gan neformulēta – pirmā valoda. Arī rakstnieki apstākļos, kad krievu valoda ir kļuvusi (vai tai jākļūst) par "otru dzimto valodu", tiek vedināti domāt par bilingvismu, t. i., par iespēju rakstīt krievu valodā.
Pārkrievošanas politikai ir rezultāti ne tikai propagandas saukļos. To latviešu daļa, kas norāda, ka pārzina krievu valodu, palielinās no 45,2% 1970. gadā līdz 56,7% 1979. gadā. Rezultātus iezīmē arī rakstnieks Miervaldis Birze savā 1988. gada rakstā jau pēc Tautas frontes kongresa: "Līdz saviem jaunekļa gadiem dzīvoju Latvijas republikā un ir iedomāties nevarēju, ka Valmierā vai Rīgā veikalā vai pastā būs jālūdz, lai ar mani sarunājas latviešu valodā. Ir teikts: ļauni, ja tīši pazemo cilvēku, bet nepiedodami, ja pazemo tautu. Nekur nekad neatradīsim rakstiski nostiprinātu lēmumu par latviešu pārtautošanu, jo tāda nav. Tomēr ikdiena sagādā brīžus, kad jāatceras Raiņa vārdi: "Tu esi iebūviets pats savās mājās.""9
Pirmpublikācija žurnālā "Domuzīme", 2024., 2. nr.
1 D. Bleiere. Latviešu kultūra abpus "dzelzs priekškara". 1945–1990. Doma-6. Rakstu krājums. Rīga: Doma, 2000. 30. lpp.; D. Bleiere. Kultūrpolitika Latvijā 1959.–1962. gadā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, nr. 3., 2002. 114. lpp.
2 M. Čaklais. Laiks iegravē sejas. Rīga: J. Rozes apgāds, 2000. 44. lpp.
3 D. Bleiere. Eiropa ārpus Eiropas… Dzīve Latvijas PSR. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. 94.–95. lpp.
4 P. Eglīte, I. Mežs. Latvijas kolonizācija un etniskā sastāva izmaiņu cēloņi 1944.–1990. gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 7. sējums. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2002. 434. lpp.
5 D. Bleiere. Eiropa ārpus Eiropas… Dzīve Latvijas PSR. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. 88. lpp.
6 A. Ennīte. Tautu draudzības un brālības karogs. Rīgas Balss, nr. 199, 1972. 2.–3. lpp.
7 A. Bels. Bezmiegs. A. Bels. Cilvēki laivās. Rīga: Liesma, 1987. 324. lpp.
8 I. Mežs. Latvieši Latvijā. Etnogrāfisks apskats. Rīga: Zinātne, 1994. 31. lpp.
9 M. Birze. Bijām kopā pāri pusnaktij. Karogs, nr. 12, 1988. 3. lpp.
Jānis Vādons ir valodnieks, Ventspils Augstskolas asociētais profesors un dzejnieks. Četru dzejas krājumu autors: "Virve" (2011), "Pagaidām iesāpas elpa" (2014), "Klusuma forma" (2019), kas apbalvots ar Latvijas Literatūras gada balvu dzejas kategorijā, un "***" (2023).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
