Mūzika grauž labirintos ejas. Rudaks par ierakstu vēsturei veltīto izstādi LNB

Šie PSRS saceltie labirinti bremzēja mūzikas izplatību, liedzot tai savīt savus lipīgos, jauniešus tik vilinošos zirnekļu tīklus lielā daļā pasaules. Laiku pa laikam izstādes apskati var apvienot arī ar meistarklasēm vai lekcijām – 30. oktobrī ar vieslekciju uzstāsies skotu mūziķis, producents un pētnieks Stīvens Koutss, kura izveidotā organizācija "X-Ray Audio Project" nodarbojas ar padomju laikos aizliegtās mūzikas ierakstu izplatības pētniecību, un šoreiz lekcijas tēma būs "rentgenizdati" – uz kaulu rentgena plēvēm pašu spēkiem izgatavotas skaņuplates, kas bija īpaši aktuālas 50. un 60. gadu mijā, vēl pirms sadzīves magnetofonu izplatīšanās. Izstādi var aplūkot bez maksas LNB pirmā stāva 2. izstāžu zālē līdz šī gada 16. novembrim, un šajā laikā vēl plānotas vieslekcijas ar jomas ekspertu Aigara Lielbārža, Alberta Rokpeļņa, Kaspara Zeļļa, Jāņa Daugavieša un Raimonda Lagimova (Dambja) dalību.

Sākšu ar nelielu detektīvstāstu no paša atmiņām. Pagājušā gadsimta otrajā pusē, ar radio "Spīdola" īsviļņos no Londonas BBC noķertajos Sevas Novgorodceva raidījumos ieinteresējoties par kādu skaņu ierakstu, tikt pie iespējas to dzirdēt labā kvalitātē nemaz nebija tik vienkārši. Tukšajos veikalos bija bezcerīgi meklēt kaut ko vēl bez Raimonda Paula un tolaik nesaprotamās klasiskās mūzikas. Ja nebija neviena drauga, kuram šāds ieraksts jau ir, pie kura aizbraukt ciemos paklausīties vai aizņemties lenti, vajadzēja meklēt ierakstu izplatītājus, kuri Padomju Savienības sastāvā tolaik esošajā Latvijā – līdzīgi kā tagad narkotiku izplatītāji – darbojās nelegāli. Salīdzinājums ar narkotiku tirgotājiem nav nejaušs – PSRS ideoloģijai no Rietumu rokmūzikas ietekmes uz jauniešiem patiešām bija bail kā no narkotikas, kas izraisa atkarību. Jo nebija izdevīgi, ka no brīvībā elpojošajām zemēm nākusī rokmūzika pārlieku aizrauj jauniešus un aizvilina prom no viņiem kopš bērna kājas potētās pārliecības, ka dzīve PSRS ir visbrīnišķīgākā un aizraujošākā pasaulē. Tāpēc kultūrapmaiņa ar ārzemēm tika kontrolēta un limitēta, toties rosināja radoši darboties, lai atrastu taciņu, pa kuru tikt šiem labirintiem cauri.

Ja ierakstu meklēšanā biji iesācējs, kurš tirdziņos (tā saucamajās "biržās") Rīgas mežos vēl neapgrozījās, un sava pastāvīga dīlera arī nebija, nācās meklēt kāda "audiopirāta" mājas telefona numuru un viņam zvanīt. Ja tas izdevās un piedāvājuma klāstā šis ieraksts laimīgā kārtā atradās, bija jāaizgādā magnetofona lente vai kasete, kurā to palūgt ierakstīt. Par pašas oriģinālās plates tikpat nelegālo iegādi nevarēja būt ne runas – tās bija mežonīgi dārgas, no ārzemēm ievestos retos eksemplārus ierindas pasūtītājs parasti nemaz neredzēja, jo tikai ļoti īpaši klienti varēja tikt pie pirmās kopijas, kas ierakstīta tieši no ārkārtīgi vērtīgās plates. Visbiežāk tās taupīšanas nolūkos tika ierakstīta pirmā lentes kopija, no kuras tad attiecīgi kopēja tālāk klientu lentēs vai kasetēs. Kad pats reiz atļāvos nopirkt "U2" plati "Joshua Tree" par 60 rubļiem, uzreiz pārrakstīju to kasetē, ko klausīties uz nebēdu, bet plati nevainojamā stāvoklī saglabāt līdz mūsdienām.

Norunātajā laikā ar 17. vai 9. maršruta trolejbusu no Purvciema aizbraucot uz tikšanās vietu otrā Rīgas galā – sabiedriskā transporta pieturā kaut kur Iļģuciemā, viens otru atpazinām pēc telefoniski nosauktajām pazīmēm. Kā jau dīlerim ar klientu jebkurā nelegālā biznesā, notika īsa, ne pārāk draudzīga, bet lietišķa saruna – un kasetes nodošana. Sekoja tikpat ilga braukšana atpakaļ mājās un vēl kāda nedēļa pacietības, līdz kāroto ierakstu beidzot varēšu klausīties. Dīleri bija grūti sazvanīt, griežot ciparnīcas ripu neskaitāmas reizes, līdz numuru jau zināju no galvas. Beidzot viņš piezvanīja pats, lai ziņotu, ka ieraksts gatavs un var braukt pakaļ. Protams, atkal noteiktā laikā, bet (droši vien konspiratīvos nolūkos) jau pie citas trolejbusa pieturas. Atkal tas pats rituāls – šoreiz jau notiekot apmaiņai – nauda par kāroto mūziku pret jau ierakstīto kaseti. Dīleris, kura uzticību mazliet jau esmu iemantojis, ir paņēmis līdzi vēl pāris kasešu, kurās jau ierakstīta mūzika, ko varbūt vēlēšos iegādāties, bet... Diemžēl tīņa vecumā tik lielas naudas līdzi nebija (varēja uzglūnēt arī laupītāji, kas ne vienmēr piekāva, bet ņēma nost naudu, importa kedas, džinsus utt.), un arī no vienā kasetē ierakstītajiem diviem albumiem tikai retos gadījumos abi bija tādi, ko patiešām vajadzēja. Nebija šaubu, ka arī nezināmu grupu mūzika būtu laba, bet nauda bija jātaupa, jo vispirms jāsavāc viss, ko patiešām vēlies, un arī šis saraksts jau bija izveidojies pagarš.

Nu jau līdz prieka kulminācijai atlika tikai patīkama satraukuma pilns ceļš uz mājām, nevarot vien sagaidīt to brīdi, kad, pat mēteli un zābakus nenovilcis, drebošām rokām likšu to kaseti tēva no ārzemēm atvestajā "Hitachi" dubultniekā un sākšu klausīties. Pirmā, protams, kvalitātes pārbaude – ja tā teicama (bez pārlieku skaļas šņākoņas un ar labi saklausāmām skaņas niansēm), tad visai ticams, ka pie šī dīlera vēl kaut ko pasūtīsi, par spīti tam, ka viņš dzīvo patālu. Ja kvalitāte ne visai, tad meklēsi citu, kam noteikti viedi pajautāsi, ar kādu magnetofonu ieraksta, – lentinieka gadījumā akceptējamas atbildes bija – uz "Olimpa" (PSRS augstākās klases magnetofons) vai "Akai" (japāņu kvalitāte). Kasešnieki sākumā visi likās tīri labi, līdz sapratu, ka jebkurš lentinieks tomēr skan labāk par kasešnieku, jo platāka lente un lielāks ātrums, tāpēc labs ieraksts jaunā lentē nemaz neskan sliktāk par plati.

Lūk, cik garš varēja būt viena ieraksta iegūšanas ceļš Rīgā 80. gadu vidū, salīdzinot ar mūsdienām, kad gandrīz visa mūzika brīvi pieejama dažādās interneta straumēšanas platformās, tātad atrodama dažu sekunžu laikā. Arī no kompaktuma viedokļa milzu atšķirība – vienā telefonā ar interneta pieslēgumu tev ir pieejams daudz vairāk mūzikas, nekā agrāk platēs būtu jāved ar milzīgu kravas auto. Lielākā daļa patērētāju ērtības labad mūsdienās mūziku klausās savās viedierīcēs, tomēr joprojām dzīvi arī pagājušā gadsimta formāti, turklāt tie nu jau kļūst arvien vairāk pieprasīti. Mūzika tiek izdota platēs, kasetēs un kompaktdiskos, kas kādreiz bija galvenie un arī vienīgie formāti, kādos ieraksti tika oficiāli izplatīti.

Šodien gan tiem ir cita loma – fiziskie nesēji un arī to atskaņošanai paredzētie aparāti kļuvuši par dārga hobija rotaļlietām cilvēkiem, kuri par mūziku interesējas pastiprināti un vēlas izbaudīt tās klausīšanos no taustāmajiem formātiem, pirms ievietošanas atskaņotājā vai uzlikšanas uz tā maigi paturot rokās, lai gūtu arī vizuālo baudījumu gan no vāka dizaina, gan meditatīvas vērošanas, kā atskaņotājs griežas. Ja tā ir plate, tad redzi, kā trausla adatiņa tavu acu priekšā fiziski nolasa mūziku, slīdot pa plates viļņoto celiņu. Ja kasete, tad var vērot, kā no vienas spolītes uz otru tinas magnētiskā lente, no kuras skanošo informāciju nolasa sudrabota galviņa. Pilnākā spolīte griežas lēnāk, kamēr tukšākā ātrāk, bet, kad kasete kaut kur pa vidu, ātrumi izlīdzinās. Tu sēdi, blenz šajā rotējošajā brīnumā un klausies mūziku, kas nāk no pavisam citas puses – skandām, kas novietotas uz skapjaugšas. Tepat pa kreisi no kasešnieka tev ir pastiprinātājs – nedaudz pieliec klāt skaļumu, ar tembru regulatoriem sagriez augšas un basus savām ausīm tīkamāk. 1985. gadā tā bija ekstāze! Un nekas nav mainījies arī šodien.

Pēc pirmās ieraksta ierīces – fonogrāfa – izgudrošanas nākamais vērā ņemamais attīstības solis bija patērētājiem pieejams formāts, lai uzsāktu ierakstu tiražēšanu. Skaņuplates vēsture sākās no šellaka ripuļiem 20. gadsimta sākumā, ko spēlēja ar atspermehānisma darbinātiem atskaņotājiem (gramofoniem un patafoniem) bez elektrības ar smagu metāla adatu, bet gadsimta otrajā pusē ikdienā ienāca vinila plates, kurām jau palīdzēja elektrība gan diska griešanā ar motoru, gan krietni vieglākas dimanta adatiņas nolasītās skaņas pastiprināšanā.

Audiokasetes formāta ienākšana septiņdesmitajos gados plates nozīmi nemazināja – tās tik un tā skanēja un arī izskatījās labāk, toties kasetes bija ērtas lietošanai automašīnās un mazajos pārnēsājamajos pleijeros. Kompaktdiska parādīšanās astoņdesmitajos gan daudziem lika no platēm sākt atbrīvoties – deviņdesmitajos cilvēki tās brutāli meta ārā, domājot, ka nekad vairs nebūs vajadzīgas, jo bija taču radies jaunais brīnumformāts – kompaktdisks, kas skan sterili, nesprakšķ un nešņāc. Saskrāpēta vai netīra plate var traucēt mūzikas nolasīšanu labā kvalitātē, un tā sprakšķ vai pat pārlec, tāpat kasetes lente var saburzīties vai izstaipīties un ietekmēt atskaņojamās mūzikas kvalitāti, "peldot" ātrumam vai pazūdot "augšām", kas varēja liecināt arī par to, ka laiks ar spirta tamponu notīrīt galviņu un rullīti – nu, dikti smalks rituāls.

Taču ātri vien atklājās, ka arī sākotnēji par "nenokaujamu" un par priekšgājējiem kvalitatīvāku, tīrāk skanošu formātu uzskatītais kompaktdisks saskrāpēšanas gadījumā (arī nospeķots ar taukainiem pirkstiem) var "ieķerties" vai "pārlēkt", bet to vairs nevar ietekmēt, ar maigu rokas kustību maķenīt pastumjot "uz vietas stāvošo" adatiņu kā vinila plates gadījumā, jo šeit lasītājs – lāzera stars – ir apslēpts aparāta iekšienē un tātad nenotverams. Kompaktdiskā ierakstītā mūzika ātri vien kļuva nevadāma arī no kopēšanas viedokļa, kad datoros parādījās CD-Rom atvilktnīte, kur kompaktdisku varēja ielikt, nokopēt un pavairot bez ierobežojumiem vai kvalitātes zudumiem, lai izmantotu arvien populārākajos digitālo failu jeb MP3 atskaņotājos, dodot pamatīgu belzienu pirms tam ienesīgajai mūzikas ierakstu industrijai. Rezultātā ap 2000. gadu cilvēki sāka masveidīgi mest ārā kasetes, bet aptuveni desmit gadus vēlāk – arī šīs katastrofas vaininiekus – vairs nevajadzīgos kompaktdiskus, lai pilnībā pārorientētos uz mūzikas klausīšanos virtuālajā vidē.

Un tad tie taustāmie formāti, no kuriem īsti melomāni tā arī nebija paspējuši līdz galam atteikties, sāka cits pēc cita atgriezties – vispirms plate, kuras pārdošanas apjomi turpina pieaugt, pēc tam kasete, un nu jau arī kompaktdisks ir kaut kas gana arhaisks, lai to lietot atkal būtu stilīgi. Tiem piemērotas atvilktnītes datoros arī vairs nav, un ir jāmeklē kaut kāds vintāžas atskaņotājs vai pat deviņdesmito gadu auto ar tādu salonā.

Vēl līdz novembrim skatāmajā izstādē "Ieskaņots. Atskaņots. No fonogrāfa līdz mūzikas centram" satikties ar iepriekšminētajiem un arī no citām desmitgadēm atceļojušajiem artefaktiem ir interesanti pat šo to no ierakstu vēstures un formātu maiņas uz savas ādas piedzīvojušajiem, saslēdzot skatāmo ar atmiņām par laikmetu un mūzikas lomu tajā visā – no izklaides un izglītošanās līdz protestam. Šis tas jau bija aizmirsies, piemēram, brīdis, kad pašrakstītās kasetes un lentes pie mums jau sāka pārdot atklāti – vispirms Čiekurkalna tirgū, un beigu beigās pat mūzikas veikalos liela daļa klāsta bija joprojām no autortiesību viedokļa nelegāla, bet ar tā laika vietējās uzņēmējdarbības likumiem nekonfliktējošu pavairotāju produkcija. Vismaz policija kādu laiku nevienu vairs netvarstīja, līdz deviņdesmito vidū atkal atsāka, jo tirgū ienāca tiem laikiem ļoti dārgās legālās jeb oriģinālās kasetes. Izstādē pat ir redzams kasešu produkcijas kiosks, ar kādiem deviņdesmitajos gados bija pilna Rīga, tāpat bez nesēju un dažādu aparātu paraugiem skatāmi vēl visādi vēsturiski materiāli – Hardija Lediņa septiņdesmito gadu diskotēku lenšu kaste, "Tornis Records" izdoto deviņdesmito gadu vietējās "underground" mūzikas kasešu klāsts, trimdas latviešu grupu "Čikāgas piecīši" un "Trīs no Pārdaugavas" Amerikā izdotās plates, kuru ierakstu kopijas lentēs septiņdesmitajos šai pusē klausījās vai katrā latviešu ģimenē, un daudz citu lietu, kas vēstī par pagājušā gadsimta ierakstu izplatīšanas piedzīvojumiem.

Tikai digitāli līdz šim mūzikas klausīšanos iepazinušajiem šī varētu būt vesela – jauna un neiepazīta – pasaule, kas veidojusi kultūras vēsturi laikā, kopš dziedātāju balsis mums ir iespēja dzirdēt arī gadu desmitus pēc tam, kad viņi paši jau atdusas smilšu kalniņos. Protams, kādreiz tas likās pagalam spocīgi, tāpat kā mirušu cilvēku sejas gleznās, pēc tam fotogrāfijās un pat kustībā ar skaņu uz lielā ekrāna, bet mūsdienās, kad cilvēki jau sāk pierast ne par ko vairs nebrīnīties, ir pienācis pēdējais laiks to atkal atsākt darīt. Viss reiz atgriežas un atkal acu priekšā griežas, kustas, aizķeras un mehānisma rullīšos ietinas, lai pēc kļūmes novēršanas paša spēkiem turpinātu skanēt. Šodien mēs atkal redzam jaunus hipiju vai panku izskata cilvēkus, kas priecīgi – ar tikko iegādātajām platēm azotē – dodas no nesen bārā "1983" notikušā Latvijas Vinildienas Rīgas pasākuma, jo viņiem tagad beidzot mājās ir arī katram savs paša gribēts plašu atskaņotājs. Šo tīņu vēl gados ne tik vecie, tāpēc "wannabe" modernie tēvs/māmiņa varbūt brīnās un rausta plecus, pacēluši acis no aifonu ekrāniem, toties vecvecāki uz močiem un ādas jakās, zem kurām slēpjas arī pabalējuši tetovējumi, saprotoši māj ar galvu un dod "pieci".