Notiks konference "Salauztā ainava – vēsture un arhitektūra"

Kā "Delfi" informē Rīgas Domes pārstāvji, konferencē tiks runāts par kara ietekmi uz pilsētvidi; par mitoloģiju un maldināšanu piemiņas objektos pilsētā; ideoloģiskiem iemesliem, kāpēc pilsētas mēdz un nemēdz atdzimt savā iepriekšējā veidolā; starptautiskām mantojuma aizsardzības normām kara laikā un pilsētu atdzimšanas praksēm.

Konferences programma atrodama šeit.

"Vēsturiskā pilsētas ainava ar tās arhitektūru un plānojumu ir mūsu identitātes daļa. Karadarbības rezultāts, bet reizēm arī mērķis ir šīs identitātes ainavas iznīcināšana. Jautājums, kas notiek pēc kara – vai šī ainava atdzimst, dziedējot identitātei cirstās brūces, vai arī tā ir zudusi. Ir piemēri, kur sabiedrība veic milzu darbu, lai sagrautās pilsētas tiek atjaunotas pirmskara izskatā. Vienlaicīgi ideoloģisku vai ekonomisku apsvērumu dēļ pilsētas neatdzimst, atstājot dziļu identitātes traumu sabiedrības atmiņā. Tagad, kad Ukrainā Krievija agresori ir iznīcinājuši Mariupoli, Bahmutu, Soledaru, Vuhledaru un vēl virkni pilsētu, mūsu konference nav tikai atskats pagātnē, bet arī stāsts par atdzimšanas iespēju nākotnē," saka Rita Našeniece, Rīgas domes Kultūrvēsturiskā materiālā mantojuma komisijas vadītāja.

Latvijas vēsturnieki analizēs līdz šim pretrunīgi vērtētas 20. gadsimta vēstures norises un personības, kā arī to darbības atspoguļojumu publiskajā telpā. Īpaša uzmanība būs pievērsta virknei vēstures vēstījumu – mītam par Rīgas "atbrīvošanu" 1944. gada 13. oktobrī, pieminekļiem latviešu strēlniekiem Rīgā un padomju komisāram Jānim Fabriciusam Ventspilī, Liepājas (1941) un Bauskas (1944) aizstāvju atcerei, kas dažādi vērtēti sabiedrības kolektīvajā atmiņā un vēstures politikā.

"Valsts pētījumu programmas Latvijas 20.-21. gadsimta vēsturē un Rīgas domes sadarbības ietvaros tapusī izstāde "1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā" un zinātniskā konference "Salauztā ainava – vēsture un arhitektūra" ir labs vēstures pētniecības un atmiņu politikas mijiedarbes piemērs, kas atgādina par nereti piemirstu, bet nozīmīgu Latvijas vēstures lapaspusi – okupācijas varu maiņu 1944. gadā un PSRS un Vācijas karaspēku nodarītajiem zaudējumiem Latvijas pilsētām un to kultūrvēsturiskajam un industriālajam mantojumam. Dziļāka izpratne par šiem dramatiskajiem notikumiem ne tikai ļauj vilkt paralēles ar šobrīd notiekošo Krievijas noziedzīgo karu Ukrainā, bet sniedz arī tālākus impulsus Latvijas valsts stiprināšanā un vēstures dezinformācijas kliedēšanā plašākā sabiedrībā," uzsver Dr. hist. Uldis Neiburgs, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks.

Kultūrvēsturiskā mantojuma eksperti un arhitekti diskutēs par arhitektūras identitātes izaicinājumiem kara un pēckara periodā. Uzmanības lokā būs gan Rīgas vēsturiskais centrs, gan Vecrīgas ielas (Otrā pasaules kara laikā Vecrīga zaudēja ap 10 % vēsturiskās apbūves), kā arī starptautiskā pieredze kara darbībā cietušo pilsētu atjaunošanā vai modernizēšanā mūsdienās.

Konference organizēta Valsts pētījumu programmas projekta "Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" (VPP-IZM-Vēsture-2023/1-0003) ietvaros. Tā ir kopējs noslēdzošs pasākums sadarbībai, ko uzsāka Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Kultūras pārvalde un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, nodrošinot ceļojošās brīvdabas izstādes "1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā" veidošanu.

8. maijā Rīgā, Brīvības laukumā, atklātā brīvdabas izstāde šogad bija skatāma padomju aviācijas uzlidojumos un Vācijas – PSRS karadarbībā 1944. gadā visvairāk cietušajās Latvijas pilsētās – Rīgā, Gulbenē, Rēzeknē, Jelgavā, Bauskā un Valmierā, bet 9. oktobrī atgriezīsies Strēlnieku laukumā, Rīgā.

Konferences mērķis ir veidot un stiprināt izpratni par Rīgu kā unikālu vietu, kuras identitāte ir cieši saistīta ar ainavu un kultūrvēsturisko mantojumu. Konferencē aicināti piedalīties humanitāro un sociālo zinātņu, radošo industriju, nevalstisko organizāciju, masu mediju un citu sfēru pārstāvji, kas iesaistīti vēstures un arhitektūras jomu attīstībā, pētniecībā un komunikācijā.