Zemnieku noziegumi Dundagas pusē. Agris Dzenis par 16. - 18. gadsimta krimināllietām

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Bez krimināllietu detalizētākās izpētes vēl nav iespējams noteikt atsevišķu noziegumu grupu īpatsvaru un izplatību dažādu kārtu pārstāvju vidū, taču zināms, ka smagus noziegumus izdarīja gan zemnieki, gan muižnieki un pilsētnieki un tiesas procesa norise bija līdzīga visām kārtām un sociālajām grupām, arī piespriestie sodi par smagajiem noziegumiem bija vienlīdz bargi gan noziedzniekam muižniekam, gan zemniekam. Šajā rakstā — ieskats zemnieku noziegumos un par tiem piespriestajos sodos Dundagas pusē.

Zemnieku kriminālās un civiltiesības Latvijas teritorijā kopš 13. gadsimta regulēja latgaļu, kuršu un zemgaļu, lībiešu un igauņu zemes tiesības. Tās pastāvēja spēkā līdz 17. gadsimtam un pamatojās galvenokārt uz pirmkristīgā laika paražu tiesību normām, kas paredzēja, ka noziedznieks ar noziegumu nodarīto kaitējumu kompensē naudā vai ar verdzību. Nāvessods, pēc Kurzemes zemes tiesībām, draudēja par baznīcas apzagšanu, izvarošanu un liela apmēra zādzībām. 16. gadsimta vidū Livonijas tiesās sāka izmantot Svētās Romas imperatora Kārļa V 1532. gadā pieņemto kriminālkodeksu (Constitutio Criminalis Carolina). Šis kodekss pamatā balstījās uz romiešu tiesībām un vācu zemju tiesībām, taču tajā manāma arī liela Vecās Derības tiesību normu ietekme: Trešajā Mozus grāmatā ir paredzēts nāvessods par homoseksuālismu un zoofiliju (vienā vārdā sauktu par sodomiju), incestu, buršanu un laulības pārkāpšanu, no kurienes tie pārņemti Kārļa V kriminālkodeksā. Pie smagiem noziegumiem, kas pelna nāvi, pieskaitīta arī laupīšana ar ielaušanos, tīša dedzināšana, Dieva zaimošana. Šāda attieksme pret minētajiem noziegumiem sastopama jau viduslaiku tiesību kodeksos, arī 13. gadsimta beigās sastādītajās Rīgas tiesībās.

16. gadsimtā ieviesās sodīšana ar ieslodzījumu un spaidu darbiem par mazāk smagiem noziegumiem. Kārļa V kriminālkodekss noteica arī kriminālprocesa norisi, kas jau bija samērā moderna: ar lietisko pierādījumu vākšanu, liecinieku nopratināšanu, konfrontāciju un vairākkārtējām tiesas sēdēm.

Pretēji izplatītajam uzskatam, ka dzimtbūšanas laikā tiesu pār saviem dzimtcilvēkiem sprieda dzimtkungs vienpersoniski, tas tika darīts tikai civillietās un sīkās krimināllietās. "Augstā tiesa" gadījumos, kad apsūdzība tika celta par nodarījumiem, ko jāsoda ar nāvi vai sakropļošanu, bija tiesas kolēģija, kurā bez dzimtkunga piedalījās vairāki pieaicināti muižnieki un lēņavīri, kā arī tiesasvīri. Tiesasvīri bija cienījamākie, paražu un rakstītos likumus zinošākie pārstāvji no dažādu kārtu vidus, kas pildīja prokurora lomu — izskatīja pierādījumus, uzklausīja lieciniekus un sagatavoja spriedumu, ko tiesas kolēģija apstiprināja vai mainīja. Zemnieku tiesasvīra (Rechtfinder — vācu. val.) amats Kurzemes un Zemgales hercoga un privātajās muižās pastāvēja līdz pat pagastu tiesu izveidošanai 1817. gadā.

Tiesas spriedumus izpildīja bende — sava amata lietpratējs, kurš dzīvoja lielākajās muižās vai tika aicināts no pilsētām. Bende saņēma noteiktu summu par dažādu sodu izpildīšanu — pakāršanu, galvas un locekļu nociršanu, sadedzināšanu uz sārta vai vienkāršu pēršanu ar rīkstēm. Papildus tiesa bendem maksāja par materiālu — virvju, malkas u. c. iegādāšanos. Nāvessodi tika izpildīti soda vietās netālu no pils vai muižas, kas tika sauktas par Karātavu vai Bendes kalniem. Ar nāvi sodīto līķi un to daļas tika izstādītas soda vietās vai turpat apraktas.

Par mazāk smagiem noziegumiem tika piespriesta publiska pēršana ar rīkstēm, nosakot sodu rīkšu pāros. Vienā pārī tika rēķināti trīs sitieni. Tā sauktie baznīcas jeb grēku nožēlas sodi tika piespriesti kā papildinājums smagākiem sodiem, vai arī kā sods par sīkiem noziegumiem pret morāli — dzimumdzīvi bez laulības, nepiedienīgu uzvedību baznīcā, māņticību, baznīcas noteikumu neievērošanu. Baznīcas sods izpaudās kā viegls pēriens un stāvēšana pie kauna staba baznīcas priekšā vai zem kanceles dievkalpojuma laikā, kas bieži tika kombinēts ar naudas sodu.

Izvarošana bija viens no smagākajiem noziegumiem, par ko sodīja ar nāvi. 1594. gada 7. septembrī Dundagā sākās tiesas prāva, kad pēc Sulpes Mucenieka no Kaltenes ciema sūdzības pils cietumā tika ieslodzīts jūrmalas zemnieks Lūle Mekus, kurš dzīvoja Domaraga (vēlākās Kolkas) tuvumā.

Sūdzētājs apgalvoja, ka Lūle Mekus ar Sulpes piedzērušo un aizmigušo sievu Dražu sētā veicis aizliegto nešķīstību un laulības pārkāpšanu bez sievas zināšanas un gribas. Apsūdzētais to noliedza, un tiesasvīrs nosprieda, ka viņam jāļauj pārdomāt četras dienas un tad no jauna jāsarīko tiesas diena. Nākamajās dienās apsūdzētais centās taisnoties, ka tas noticis ar sievas gribu, taču sieva pilnīgi to noliedza un apgalvoja, ka Lūle viņu ir slepeni piesmējis aizmigušu.

Tiesasvīrs paziņoja, ka apsūdzētais ir jāspīdzina, lai uzzinātu patiesību. Viņu nodeva bendem, un Lūle atzinās, ka tikai savas muļķās galvas dēļ piegāja pie sievas, viņu atkailināja un bez viņas ziņas miegā piekopa ar viņu nešķīstību. 20. septembrī tiesasvīrs nolēma, ka vainīgais ar savu nodarījumu ir zaudējis dzīvību un viņam jānocērt galva. Tad bende uzreiz izpildīja spriedumu.

1589. gada 29. augustā Dionīsijs fon Sakens, Kurzemes bīskapijas piekrastes pārvaldnieks, uzzināja, ka Mazirbes piekrastes zemnieks Blasis ne tikai savas sievas māsu ir piegulējis un pēc tam jūrā izmetis no laivas, bet arī piesmējis savu miesīgo māsu. Ļaundaris no Mazirbes ciema aizbēga, bet tika notverts un ieslodzīts. Lietas nobeiguma trūkst, taču šādos noziegumos apsūdzētā liktenis bija neapskaužams — viņu gaidīja īpaši izsmalcināts un mokošs nāvessods.

Tīša un apzināta slepkavība tika sodīta ar nāvi, nocērtot galvu vai sadragājot noziedznieka kaulus ar ratu, taču bieži vien izmeklēšanā tika noskaidrots, ka slepkavība veikta netīšām vai noslepkavotā vainas dēļ, un tādā gadījumā slepkava tika cauri ar ieslodzījumu un baznīcas sodu.

Nejaušas slepkavības vai slepkavības aizstāvoties gadījumā spriedums bija attaisnojošs vai tika piespriests viegls sods. 1748. gada 19. oktobrī Tukuma virspilskunga tiesā Slampes muiža apsūdzēja Slampes Jāni no Bēnužu mājām, kurš 23. jūnija rītā, saulei lecot, nošāvis Jāni no Vāckāju mājām. Bēnužu Jānis pastāstīja, ka Drēžu Jānis — vācietis, kurš dzīvo pie Slampes mežsarga Krumnava — 22. jūnija vakarā atnācis pie viņa un teicis, ka viņš mežā uzcēlis lāci, no kura aizbēdzis, un lai Bēnužu Jānis ejot uz Gurves silu un to nošaujot. Kopā ar Jāni gājis viņa jaunākais brālis Dītriķis, saullēktā viņi ieraudzījuši kustamies un knakšķam krūmus. Viņš izšāvis ar lodi pielādēto bisi. Kad ieraudzījis, ka nošauts cilvēks, šausmās devies mājās. Kādu laiku nav varējis saņemties iet uz mežu, jo licies, ka no tā nāk nošautais ar bisi vienā un āvu otrā rokā. Tomēr viņš saņēmies, atnesis nošauto uz Vāckājām, ļoti pārdzīvojis izdarīto un izstāstījis to mācītājam pie bikts. Ar nošauto viņi dzīvojuši kaimiņos, bijuši labi draugi un kopš jaunības dzīvojuši kā brāļi. Tiesa Bēnužu Jānim piesprieda sešas svētdienas grēku nožēlas soda Džūkstes baznīcā, kas izpaudās kā stāvēšana draudzes priekšā zem kanceles dievkalpojuma laikā.

Izplatīts slepkavības paveids bija jaundzimušo, lielākoties ārlaulības bērnu, nogalināšana. 1742. gada 24. jūlijā Tukuma virspilskunga tiesā no Slampes muižas tika nogādāta meita Made, kas ārlaulībā dzemdējusi. Vagars Ķivuļu Jēkabs liecināja: viņam ziņots, ka Made, kura agrāk manīta grūta, vairs tāda nav. Sievas par to ziņojušas vagaram, un viņš aizjājis uz Mašēnu ciemu, uz Tilku Anša mājām, pie kura uzturējās šī sieva, lai iztaujātu viņu par lietas apstākļiem. Viņa pastāstīja vagaram, ka bērns no viņas izkritis, kāpjot uz kūtsaugšas, un viņa uzkritusi tam virsū, tā ka tas bijis pagalam. Made arī aizvedusi vagaru uz krūmiem un parādījusi vietu, kur viņa bērnu aprakusi. Bērns tika izrakts, nomazgāts un nogādāts muižā. Līķa labā puse bija saskrāpēta, bet ne zila, taču kauli bijuši sadragāti. Tad Slampes kungs ķermeni nosūtījis ķirurgam, lai viņš izmeklē bērna nāves cēloni. Ķirurga nav bijis mājās, tāpēc līķis atsūtīts atpakaļ un apbedīts.

Made, tiesā iztaujāta, atbildēja, ka viņai bijis vīrs Krišs, kurš pirms sešiem gadiem aizbēdzis. Viņu grūtu padarījis Tilku saimnieks Ansis, kuram nav sievas. Uz Tilkām viņa atnākusi pirms diviem gadiem un ar saimnieku turas kopā gadu. Ansis atsakās viņu ņemt par sievu un saka, ka nelaulāšanās viņam neko nekaitēs. Dzemdību sāpes viņa jutusi jau iepriekš, bet cietusies; kāpjot uz kūtsaugšas, bērns viņai izkritis pēkšņi.

Kā liecinieces tika nopratinātas Tilku saimnieka māte Anna un Grieta. Viņas zvērējušas pēc noteiktas zvēresta formulas latviešu valodā, kas Kurzemes un Zemgales hercogistē lietota tiesas procesos, kuros liecinājuši latvieši: "Es Anne es Grietu sweru Deewam auckstakam, kad es par wissu tho, par ko es taggading no schies zehnigas thesas jhautats tapschu, patheesi thaisnibu isstahstit, taisnibu bailibas, Dawanas, Eenaidibas in draudsibas dehl slehpt ne gribbu, tick teescham, ka man Deews pallids ir winga swetais Wards scheit laitzigi in tur mussigi. Amen."

Liecinieces stāstīja, ka Made patiešām bijusi grūta un pēc dzemdībām nav teikusi, kas noticis, vienīgi sūdzējusies par stiprām galvas sāpēm. Tiesa nosprieda, ka bērna tīša nogalināšana nav pierādāma, jo ķirurgs nav veicis izmeklēšanu. Par ārlaulības bērna slepeno dzemdēšanu un apbedīšanu Madei divas svētdienas pēc kārtas netālu no baznīcas jāsaņem 10 pāri rīkšu, tad jāstāv pie baznīcas, ieslēgtai kakla dzelžos, bet sprediķa laikā jāstāv baznīcā.

1795. gada 30. novembrī Tukuma virspilskunga tiesā Slampes nomnieks Drahenfelss ar muižas vagara starpniecību apsūdzēja Mašēnu Toma meitu Edi par bērna nonāvēšanu. Ede strādājusi Jelgavā par dienestmeitu pie valsts padomnieka Ofenberga. Jelgavā viņa padarīta grūta, bet tēva vārdu Ede atteicās paziņot. 31. maija rītā, dzemdību stundai tuvojoties, viņa izgājusi augļu dārzā, kur dzemdējusi zēnu. Dzimstot bērns nokritis zemē uz galvas, un pārtrūkusi nabas saite. Vēl dzīvu bērnu viņa ietinusi skrandās un iebāzusi rijas krāsnī. Tomēr tika konstatēts, ka bērns piedzimis vājš un miris no galvaskausa lūzumiem un noasiņošanas. Tiesa nosprieda, ka Ede tieši nav vainojama bērna nogalināšanā. Par grūtniecības slēpšanu un slepenu dzemdēšanu viņa jāsoda ar 20 pāriem rīkšu, kas jāsaņem divās pēriena reizēs pa 10 pāriem katrā.

Visas jaundzimušo slepkavības lietas norāda uz noteiktu metodi, ko pielietojušas ārlaulības bērnu mātes: dzemdēšana tādos apstākļos un veidā, lai bērns nokristu no ievērojama augstuma. Krītot pārtrūka nabas saite, un bērns neizbēgami nomira no noasiņošanas, ja nebija nonāvēts no trieciena pret zemi. Līķis pēc tam tika noslēpts, un nodarījuma atklāšanas gadījumā vainīgās varēja tikt cauri ar miesas sodu, jo tīšu noslepkavošanu nebija iespējams pierādīt. Pretējā gadījumā jaundzimušo slepkavas gaidīja nāvessods.

Grūtniecība nebija jauno sieviešu tīšas izlaidības sekas, jo divos gadījumos bērnu tēvi varēja viņas apprecēt, bet atteicās to darīt. Mašēnu Edes gadījums bija sevišķi komplicēts, jo bērna tēvs varēja būt hercogistē ietekmīgs cilvēks, varbūt pat pats valsts padomnieks fon Ofenbergs, pie kura Ede strādāja par dienestmeitu. Ar to izskaidrojama viņas atteikšanās nosaukt tēva vārdu.

Visticamāk, uz šādu nežēlīgu rīcību sievietes pirmām kārtām pamudināja baznīcas attieksme pret ārlaulības bērniem un viņu mātēm — viņas gaidīja mūžīgs negods, turklāt mācītāju dusmas varēja vērsties arī pret viņu saimniekiem, jo to pienākums bija rūpēties par saimes tikumīgu dzīvošanu. Tādēļ ārlaulības bērnu nonāvēšanas motīvs ne tikai bieži sastopams teikās, bet bija samērā izplatīts arī reālajā dzīvē.

Lai gan ne tik bieži kā lietas par laulības pārkāpšanu un jaundzimušo slepkavību, visu kārtu pārstāvju vidū ir sastopamas arī krimināllietas par homoseksuālismu un zoofiliju, kas tālaika tiesu praksē apzīmēta ar vienu jēdzienu — sodomija. Līdz 18. gadsimta beigām to uzskatīja par vienu no smagākajiem noziegumiem, par kuru pienācās nāvessods. Izmeklēšanā centās noskaidrot nozieguma smagumu, proti, vai ir noticis tiešs seksuālais kontakts un ejakulācija. Ja tika noskaidrots, ka tāda nav bijis, vainīgie varēja cerēt uz mīkstāku sodu.

1733. gada 27. septembrī Dundagas pilī oberburggrāfs fon Firkss savas sievas Benignas Elizabetes, virsleitnanta fon Sakena atraitnes, Dundagas, Bātas un Sakasgrīvas muižu dzimtkundzes vārdā sasauca krimināltiesu, kas izskatīja Dundagas muižas dzimtcilvēka Pangu Jāņa apsūdzību par Dundagas muižas dzimtcilvēka zēna Dingu Friča piesmiešanu pirms deviņiem gadiem. Pangu Jānis tolaik vēl 11 gadus vecajam zēnam ar viņa paša piekrišanu dzērumā trīsreiz gulējis uz vēdera, līdz viņam nogājusi sēkla. Apsūdzētais taisnojās, ka agrāk nav zinājis, kas ir zēna piesmiešana. Viņš domājis, ka grēks būtu tad, ja viņš piegulētu meitu, bet to, ko viņš trīsreiz darījis ar zēnu, viņš par grēku neuzskata. Pēc tam tiesas priekšā stājās divdesmitgadīgais Fricis, kurš apstiprināja Pangu Jāņa teikto un arī uzsvēra, ka nezinot, kā var piesmiet zēnu.

25. oktobrī tika pasludināts spriedums: Pangu Jānis ar Dingu Frici nav piekopuši zēna piesmiešanu, jo abi nav zinājuši, kas tas ir, tomēr viņi piekopuši neķītras lietas. Pangu Jānim tika piespriests miesassods: divas reizes pēc kārtas katrā reizē jāsaņem 10 pāri rīkšu, katrā pārī rēķinot trīs sitienus.

Neilgi pirms tam, 1733. gada 23. septembrī, Dundagas pilī notika cita veida sodomijas prāva, kad tika izskatīta apsūdzība pret Branču Jāni, kurš sagājies ar govi, kā to ziņojuši Baku Ansis un Dingu Fricis. Piecpadsmitgadīgais apsūdzētais nopratināšanā apgalvoja, ka sava tēva dārzā tikai "nostājies aiz govs, izvilcis no biksēm savu locekli, bet tas nav sacēlies un palicis pavisam mīksts, un viņš tikai ar to paspēlējies starp govs gurniem. Govs tad aizskrējusi, un viņa loceklis ne reizi nepalicis stīvs". Tiesa atzina, ka Branču Jānis tajā laikā nebija kristietībā nonācis tik tālu, lai tiktu komunicēts, nezināja, kas ir sodomijas noziegums un cik liels grēks tas ir, tādēļ viņš ir veicis tikai ļaunu un neapdomīgu izpriecu bez sēklas noplūdes un tikai vienu reizi. Par brīdinājumu jāsoda ar pieciem pāriem rīkšu divas reizes pēc kārtas.

Latviešu literatūrā ienākušais savdabīgais bišukoka apzadzēja soda veids ir aizgūts no reālas kriminālprāvas. 1595. gada 11. maijā pēc Dundagas draudzes mācītāja Johana Drimēlija sūdzības tika apcietināts un Dundagas pils cietumā nogādāts mācītāja zemnieks Janis Kortiņš. 13. maijā tika noturēta tiesa, sūdzētājs apgalvoja, ka viņa bišukoks ir apzagts un pilnīgi iztukšots. Viņš izprašņājis ļaudis un noskaidrojis, ka zādzībā vainojams neviens cits kā viņa baznīcas zemnieks — muižā visiem zināms bišu zaglis.

Kad apsūdzētais un viņa sieva visu pilnībā noliedza, tiesnesis paziņoja, ka apsūdzētais jāspīdzina, lai noskaidrotu patiesību. 16. maijā bende apsūdzēto nogādāja moku tornī, kur viņš tika spīdzināts un atzinās, ka ir apzadzis gan šo koku, gan vēl vienu bišukoku, medu pārdevis un arī izbrūvējis mucu medalus.

Tiesasvīrs paziņoja, ka par pastrādātajiem noziegumiem un citiem par brīdinājumu viņš jāsoda ar nāvi, proti, vispirms bende viņam izgriezīs nabu un aptīs iekšas ap apzagto bišukoku, bet pēc tam pakārs. 19. maijā tiesas sēdē apsūdzētais vēlreiz noklausījās sūdzību un atzinās, kā arī Dieva vārdā lūdza viņu tikai pakārt. Tā arī notika — bende viņu uzreiz aizveda un pakāra, jo viņš bija apzadzis savu kungu, turklāt baznīcas ganu.

Liela apmēra zādzība gandrīz vienmēr tika sodīta ar nāvi, ja vien sūdzētāji un tiesneši negribēja izrādīt žēlastību. 1595. gada 24. maijā Janis Paureke no Gaviezes, ap 20 gadus vecs nevācu puisis, kurš kalpoja pilī, tika apcietināts un ieslodzīts par maizes kukuļu zādzību no pils pagraba. Turklāt tika noskaidrots, ka puisis no baznīcas lādes nozadzis arī pusdālderi. Apsūdzētais visu atzina un lūdzās žēlastību. Tiesasvīrs piešķīra trīs dienas, lai apsūdzētais varētu pārdomāt ļaunos darbus un nožēlot grēkus. Tad tika nospriests, ka Janis ir pelnījis, ka viņu pakar. Pēc tam viņš aizvests uz cietumu, kur pieņēmis svēto sakramentu, un tad spriedums izpildīts.

Zādzību izskatīšanas gadījumi liecina, ka atsevišķi zemnieki zādzības piekopuši atkārtoti un ilgstoši. Krimināltiesā Popē 1723. gada 28. septembrī, kur Popes dzimtkungs Johans Ulrihs Bērs piedalījās kā tiesnesis, bet viņa muižas pārvaldnieks Mihaels Geike — kā sūdzētājs, Vienroku Bēts tika apsūdzēts par zādzībām un šaujamieroča turēšanu.

Dundagas jūrmalas zemnieks Indriķis Bunte no Mazirbes sūdzēja, ka Vienroku Bēts viņam pirms 12 nedēļām nozadzis 12 Alberta dālderus, pusotru tūkstoti žāvētu reņģu, trīs saišķus bušu, tabaku un šaujampulveri par sešiem zekseriem. Nopratinātais apsūdzētais nav noliedzis tikai naudas zādzību no klēts un apgalvoja, ka tā ir pie viņa. Vēl viņš no Rindas ķestera nozadzis 11 timfas, no Bētigu Anša divus dālderus, pa pārim cimdu un zeķu, no kalpa Jāņa naudu — ½ dālderi, no Binzes — tikpat, no kalpa Ūšu Ēvalda — vienu timfu. Pavisam nozagtā vērtība bijuši 25 dālderi, ko viņš uzglabājis makā mežā noslēptos svārkos, taču svārkus tiesasvīriem atrast neizdevās.

Vienroku Bēts bija zadzis daudz un ilgstoši. Tiesasvīrs pieprasīja vainīgo sodīt ar četriem pāriem rīkšu, un viņam bija jāatlīdzina zaudējumi 60 dālderu apjomā. Tomēr tika atklātas vēl citas zādzības, ar kurām Bēts nodarbojies kopš jaunības, un par tām piespriesti seši pāri rīkšu katru nedēļu gada ceturksni ilgi un gads ieslēgtam dzelžos pie smagiem darbiem, maizes un ūdens.

Buršana — kaitējuma nodarīšana ar ļauno garu palīdzību, kas agrāk bija viens no smagākajiem noziegumiem, 17. gadsimta beigās jau tika uzskatīta par māņticību, un tajā apsūdzētie sārta vietā lielākoties saņēma baznīcas sodu.

1697. gada 22. februārī tiesas sēdē Dundagas muižas pārvaldnieks ziņoja: ir izcēlušās runas, ka Ģipkas zemnieks Zaļkāju Miķelis un viņa sieva Līze nodarbojoties ar buršanu un par to vislabāk zina viņu dēls Bērtulis. Bērtulis ataicināts pastāstīja, ka tēva kūtī nobeidzies viņa vepris un vecais tēvs kopā ar savu sievu, Bērtuļa pamāti, iepriekš piedraudējuši, ka šis vepris nobeigsies, iekāms vēl izžūs viņa mēsli. Šis pareģojums piepildījies. Vēlāk sūdzētājs nokāvis cūku, kuras iekšas bijušas melnas un sapuvušas. Kad viņa zirgs bija iegājis tēva rudzos, tēvs sācis lādēties un teicis, ka šim zirgam drīz pārsprāgs abas acis, kas arī pusotras nedēļas laikā noticis, un zirgs kļuvis akls. Vēl viņš sūdzējās, ka pirms sešiem gadiem, kad kopā ar tēvu un pamāti gājis pie dievgalda Ģipkas baznīcā, abi vecāki sākuši runāt, ka vajadzētu svēto vakarēdienu ielikt mutautā un aiznest mājās, ar to varētu nodarīt daudz ļauna un, to glabājot, novērst no sevis visas nelaimes, ja to vispirms paskalinātu ūdenī. Kad tas kļuvis zināms, piekrastes mācītājs šādus bezgodīgus ļaudis vairs nav pielaidis pie dievgalda.

Apsūdzētais par vepri atbildēja, ka sūdzētājs melo. Viņš ne tikai nav vēlējis nosprāgšanu, bet vepri pats nokāvis un gaļu apēdis, un daļu pārdevis Ilzeļu ģērmanim. Cūka ir pati nosprāgusi, un tās iekšas bijušas sapuvušas, bet sūdzētājs pats cūkas galvu un kājas izvārījis ēšanai, un tēvs arī tās ēdis. Savukārt zirgs tolaik vēl varējis drusku redzēt, un apsūdzētā sieva tikai pateikusi, ka rudzi ir pilni zirga mēslu. Kad viņš par to jautājis dēlam un tas atbildējis, ka nezina, kas tas bijis par zirgu, tēvs dusmās izsaucies: lai izsprāgst acis tam zirgam, kurš ir apēdis labību. Tikai pēc diviem gadiem zirgs kļuvis pilnīgi akls, bet ar vienu aci tas nav redzējis jau agrāk. Par trešo apsūdzību viņš atbildēja: kad sūdzētājs pēc dievgalda nospļāvies zemē, viņa pamāte teikusi — tu, cūka, citi ļaudis dievgalda dienā nespļauj zemē, bet mutautā.

Sūdzētājs Bērtulis tomēr palika pie sava, turklāt apsūdzēja arī kaimiņu Salmkāju Miķeli un viņa sievu Līzi. Kad pagājušajā vasarā viņa gans iedzinis lopus viņu pļavā, viņi izgriezuši lopu pēdu nospiedumus no pļavas zemes, šajos caurumos sabēruši sausus salmus un naglas. Nākamajos piecos gados visi lopi izkaltuši un nobeigušies. Apsūdzētie tā darījuši, lai sūdzētāja lopi izkalstu un nobeigtos kā salmi zemē. Un šo mākslu viņiem iemācījusi veca sieva vārdā Baba.

Baba tiesas priekšā visu noliedza un teica, ka Līze viņu pieņēmusi kā algādzi uz siena vākšanas laiku pie siena grābšanas. Viņa redzējusi — kad Salmkājiene ieraudzījusi, ka viņas pļavā bijuši sveši lopi, viņa izgriezusi vienu velēnu ar lopu pēdām un tās vietā iedūrusi naglu, turklāt teikusi: kaut nu es varētu apsi naglot un plūkt. Viņa arī iespraudusi izgrieztajā vietā mietiņu, tomēr neko no tā viņa Līzei nav teikusi vai mācījusi.

Cits zemnieks Gerģu Miķelis apgalvoja: tiklīdz viņš uzzinājis, ka Salmkāju Miķelis un viņa sieva tiek turēti aizdomās par buršanu, viņš tos vairs nav ielaidis savās mājās. Tad apsūdzētie teikuši, ka Gerģu Miķeļa bērni būs tikpat tukši un nabagi, cik tukšiem un nepaēdušiem viņiem tagad jāiet prom no viņa mājām. Nākamajā nedēļā sūdzētājs palicis tizls un greizs. Apsūdzētie visu noliedza un apgalvoja, ka ir teikuši tikai šo: ja tu uz kādu turi naidu, tas atgriezīsies pie tevis.

Tiesnesis nolēma: tā kā lieta ir izklāstīta tik juceklīgi, to nekādi nevar saprast, bet no liecībām neko nevar uzzināt, iztiesāšana jāpārceļ uz vēlāku laiku, kad tiks ieviesta lielāka skaidrība. Salmkāja Miķeļa sieva par māņticības piekopšanu, izgriežot Jukuma lopa pēdas nospiedumus no pļavas, un Baba, kura viņai šādus māņus iemācīja, jāsoda ar trim pāriem rīkšu un stāvēšanu kakla dzelžos pie baznīcas vienu svētdienu.

1723. gada 9. septembrī Popē par pareģošanu tika tiesāts Dēliņu Janis. Pie viņa braukuši daudzi sveši ļaudis no Lietuvas, Bauskas un Jelgavas. Kaut arī kungi viņam to aizlieguši un viņš apsolījies tā nedarīt, pareģošanu piekopis. Tika atzīmēts, ka šīs izdarības sagādā sliktu slavu visam novadam. Apsūdzētais taisnojies, ka ļaudis pie viņa sūta velns un viņš, negribēdams tos padzīt ar varu, piekrāpj tos tā, ka viņi aiziet tikpat gudri, cik ieradušies. Par pareģošanu, kas attiecas uz nozagtām lietām, slimībām un aizbēgušiem kalpiem, viņš ņēmis pusdālderi vai mazāk, lai nodrošinātu sev un vecajai sievai iztiku.

Tiesasvīrs pieprasīja: tā kā Dēliņu Janis ar māņticīgo pareģošanu ir nogrēkojies ne tikai pret Dievu, bet arī saviem tuvākajiem, viņš jāsoda ar trim pāriem rīkšu un divām svētdienām baznīcas soda. Ar baznīcas sodu saprotama pieslēgšana pie kauna staba baznīcas priekšā dievkalpojuma laikā vai stāvēšana zem kanceles un mācītāja pārmetumu uzklausīšana. Tomēr spriedums izrādījās nedaudz bargāks: tā kā vainīgais nav klausījis arī savu kungu aizliegumu, viņam jāpieliek vēl viena svētdiena baznīcas soda.

Pirmpublicējums žurnālā "Domuzīme", 2024., 3. nr.

Agris Dzenis ir vēstures maģistrs, publicists. Strādājis Latvijas Valsts vēstures arhīvā, Kuldīgas, Tukuma un Kandavas novadu muzejos, individuāli veicis daudzu Latvijas vietu un sociālo grupu vēstures izpēti. Trīs monogrāfiju autors un četru līdzautors. Galvenā pētniecības interese ir par brīvnieku kopienu vēsturi Eiropas zemēs.