Kur pazuda divi Latvijas proklamētāji?  (2)

Neatkarīga Latvijas Republika faktiski tika izveidota 1918. gada 17. novembra vēlā vakarā, kad astoņu lielāko latviešu partiju pārstāvji (izņemot radikālos lieliniekus, kuri atklāti nostājās pret neatkarīgas valsts ideju) vienojās par kopīgu politisko platformu, izveidoja Latvijas Tautas padomi un par jaunās valsts Pagaidu valdības priekšsēdētāju ievēlēja tolaik tikai 41 gadu veco Kārli Ulmani.

Tāpat 17. novembra vakara sēdē par Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāju vienbalsīgi ievēlēja Jāni Čaksti, kurš tobrīd neatradās Rīgā, kā arī nolēma nākamajā dienā sarīkot svinīgu valsts proklamēšanas aktu.

Jāpiezīmē, ka tas nebūt nebija vienkāršs uzdevums – līdz nākamās dienas pēcpusdienai sarīkot grandiozu sarīkojumu aptuveni 1200 dalībniekiem. Vispirms tika apsvērta doma pasludināt neatkarību Rīgas pilī, taču tur atradās Vācijas 8. armijas štābs. Steigšus bija jāizgatavo un jāizdala ielūgumi, jāvienojas par pasākuma programmu, jānodrošina kārtība un jāatrod pietiekami daudz sarkanas un baltas drēbes teātra skatuves izdekorēšanai.

Pastāv trīs versijas, kāpēc Latvijas Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste nepiedalījās svinīgajā 18. novembra pasākumā. Pirmā ir cilvēciska aizmāršība, daudzo darāmo darbu jūklī vienkārši aizmirstot informēt Čaksti par viņa ievēlēšanu augstajā amatā (faktiski – par Latvijas valsts galvu) un par gaidāmo valsts proklamēšanu. Par labu šai versijai liecina tas, ka oficiālu paziņojumu par viņa ievēlēšanu un lūgumu ierasties Rīgā Gustavs Zemgals Čakstem nosūtīja tikai 19. novembrī.

Otra versija ir ar "sazvērestības teorijas" nokrāsu – Jānis Čakste kā Latviešu pagaidu nacionālās padomes aktīvs loceklis boikotējis Latvijas Tautas padomi un tās steigā sastiķētās valsts proklamēšanu. Tik tiešām, nacionālās padomes vadītāju aprindās pastāvēja skepse par 18. novembri, jo viņi lielā mērā tika ignorēti politisko partiju sarunās. Sevišķi nelāgi jutās tās priekšsēdētājs Voldemārs Zāmuels. Taču Čakste, visticamāk, neko nezināja par politiskajām intrigām Rīgā, jo pēc atgriešanās no Krievijas 1918. gada 11. novembrī tūlīt pat devās uz savām lauku mājām "Aučiem" netālu no Jelgavas, kuras kara darbībā bija pamatīgi izpostītas.

Pēc tam, kad Čakste saņēma ziņu par savu ievēlēšanu un valsts proklamēšanu, viņš tūdaļ devās uz Rīgu un pirmajās intervijās, kuras sniedza dažādiem preses izdevumiem, entuziastiski atbalstīja Latvijas Republikas izveidošanu.

Trešā versija ir visvienkāršākā un arī visticamākā – tā laika slikto sakaru un transporta sistēmas sabrukuma apstākļos Jānis Čakste, pat ja laikus būtu informēts un būtu gribējis piedalīties proklamēšanas aktā, nemaz nevarētu paspēt ierasties Rīgā. Laika bija pārāk maz.

Otrs cilvēks, kura trūka 18. novembrī uz Nacionālā teātra skatuves, bija viens no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas līderiem Ansis Buševics. Viņa līdzgaitnieks Fricis Menders vēlāk atcerējās vētraino tikšanos ar Buševicu 18. novembra agrā pēcpusdienā partijas priekšsēdētāja Paula Kalniņa dzīvoklī Krišjāņa Barona ielā:

"Kad ierados, pa Kalniņa ēdamistabu staigāja, rokas bikšu kabatās sabāzis un pēc katra teikuma it kā kaut ko izspļaudams neliels vīrs, kas kaut ko sirdīgi apstrīdēja. Tas bija Ansis Buševics, kas bija tikko ieradies no Liepājas, kur arī nesen bija atkļuvis no vācu gūsta, kurā bija noticis vācu okupācijas laikā, jo nebija evakuējies vāciešiem Kurzemi ieņemot, bet palicis Dundagā. Buševics bija ielaidies asā strīdū ar Paulu Kalniņu un citiem par sociāldemokrātu piedalīšanos Latvijas neatkarības pasludināšanā un šajā strīdā tā iekaisis, ka ieraudzīja mani tikai tad, kad sāku taustīt kādu praktisku kompromisu, lai neatstumtu vecu, vērtīgu, cīņās pārbaudītu un praktiskās saimnieciskās politiskās lietās daudzkārt neatvietojamu biedru. Lieliniekus Buševics pieņemt nevarēja, bet arī Latvijas neatkarība viņam šķita runājam pretim visam tam, ko Latvijas sociāldemokrātija līdz šim bija sludinājusi un darījusi. Beidzot vienojāmies tā, ka Buševicu nekur nesaistīsim, kur būtu bijis jāizsakās par Latvijas neatkarību…"

Strīdam ar Ansi Buševicu bija trīs sekas – ne tikai tas, ka proklamētāju skaits saruka vēl par vienu, bet arī ka proklamēšana aizkavējās par pusstundu un piedevām sociāldemokrāti nāca klajā ar visai dīvainu un pretrunīgu rezolūciju, kuru no teātra skatuves daudziem par pārsteigumu nolasīja Pauls Kalniņš. Tajā bija teikts, ka "brīvā neatkarīgā Latvija mums tomēr nav mērķis, bet tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai."

Taču laiks visu salika pa plauktiem. Ansis Buševics kļuva par Liepājas domes priekšsēdētāju un 1919. gada jūnija beigās pēc uzvaras Cēsu kaujās ar sajūsmu sagaidīja Kārli Ulmani un pārējos Pagaidu valdības ministrus nokāpjam no tvaikoņa "Saratov" klāja. Vēl vairāk, 1923. gadā viņš pats kļuva par Latvijas finanšu ministru un vēlāk, līdzīgi citiem sociāldemokrātiem, nelabprāt atcerējās 18. novembra notikumus.