Laikmetīgā kultūra, iespējams, ir viena no būtiskākajām platformām sabiedrībā, kurā tiek ģenerētas jaunas un nozīmīgas idejas. Tajā ietilpst dažādas mākslas formas – vizuālā māksla, teātris, kino, literatūra, kā arī citi mākslas veidi. Tā atspoguļo sabiedrības šī brīža vērtības, izaicinājumus un problēmas, risina identitātes jautājumus, veicina kritisko domāšanu un neizbēgami – attīsta radošumu.
Šie procesi veicina sabiedrības spēju veidot dialogu par globāliem un lokāliem jautājumiem, kas savukārt palīdz veidot izpratni par pasaules daudzveidību. Ko mēs no tā iegūstam? Šī izpratne ļauj mums skaidrāk ierakstīties globālajā kopienā, mēs paši labāk zinām, kas mēs esam. Tas sniedz arī pārliecību par sevi. Turklāt laikmetīgā kultūra ir ekonomiski nozīmīga – tā veicina radošo industriju attīstību, veido inovatīvus risinājumus un sekmē valsts konkurētspēju starptautiskā arēnā. Kā privātais sektors var iesaistītes tās stiprināšanā?
Kā piemēru varu minēt Latvijas laikmetīgās mākslas infrastruktūru, kura joprojām atpaliek no daudzām citām Eiropas valstīm. Trūkst laikmetīgās mākslas muzeja un Latvija salīdzinoši mazāk kā mūsu kaimiņvalstis tiek pārstāvēta starptautiskos mākslas festivālos un cita veida notikumos. Tie ir politiski lēmumi. Tajā pašā laikā valstī nav arī attīstītas galeriju kultūras, kas norāda uz samērā mazu mākslas patēriņu komerciālā izpratnē, proti, mākslas darbu iegādē un kolekciju veidošanā. Taču tas, ka šobrīd mākslas infrastruktūras sektorā valstiskā līmenī atpaliekam no pārējām Baltijas un Eiropas valstīm, drīzāk ir signāls tieši privātajam sektoram, ka pastāv iespēja aktīvi iesaistīties un veicināt izaugsmi šajā jomā. Apgalvojums par pārfinansētu kultūru Latvijā ir nepatiess, kas ir veidojies vairāku iemeslu dēļ, bet galvenokārt – neprecīzi interpretējot datus.1
laikmetīgā kultūra ir ekonomiski nozīmīga – tā veicina radošo industriju attīstību, veido inovatīvus risinājumus un sekmē valsts konkurētspēju starptautiskā arēnā. Kā privātais sektors var iesaistītes tās stiprināšanā?
Mēs allaž varam raidīt pārmetošus izteikumus par to, kā tiek veidots valsts budžets un cik liels finansējums tiek atvēlēts laikmetīgās kultūras atbalstam un infrastruktūras izveidei valstī. Tomēr tas ne vienmēr nesīs augļus. Privātā finansējuma ieguldījumi var papildināt jau esošo valsts atbalstu, sniedzot iespēju realizēt projektus, kas citādi paliktu nerealizēti. Uzņēmumi, kas izvēlas investēt radošajās iniciatīvās, veicina jauno talantu attīstību, inovatīvus risinājumus un kultūras pieejamību plašākai sabiedrībai. Tas ir arī labs veids, kā stiprināt uzņēmumu sociālo atbildību, uzlabot tā sabiedrisko tēlu, arī izglītot un iesaistīt savus darbiniekus. Piekrītu, ka atbalsta sniegšana jeb ziedošana no privātā sektora puses būtu jāiespējo valstij, taču kā uzņēmēji mēs paši varam virzīt ziedošanas tradīciju trajektorijā, kas ļautu mums kā sabiedrībai un valstij būtiski attīstīties. Saikne starp uzņēmumiem un sabiedrisko labumu būtu jāatjauno.
Novembra beigās Latvijas Mākslas akadēmijā tika organizēta diskusija "Latvijas laikmetīgās mākslas nākotne: Jaunā mākslinieku paaudze un mecenātisma loma tās atbalstā", kurā uzaicinātie eksperti runāja par to, kā mecenātisms varētu stiprināt laikmetīgās mākslas nākotni Latvijā. Nestabilais vietējais mākslas tirgus būtiski ietekmē mākslinieku, it sevišķi jauno mākslinieku, iespējas attīstīt savu karjeru. Lai arī pēdējos gados Latvijā parādās jaunas galerijas, kas pievēršas jaunajiem un mazāk zināmajiem māksliniekiem, ierobežotais mākslas patērētāju loks rada situāciju, kurā darbi bieži vien tiek izstādīti, bet ne iegādāti. Šāda situācija kavē gan mākslinieku, gan pašu galeriju attīstību. Lielākoties galerijas noturas, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam, jo ieņēmumi no pārdotajiem darbiem parasti nav pietiekami, lai nodrošinātu to ilgtspējīgu darbību. Turklāt mākslai ne vienmēr jābūt komerciāli pievilcīgai – arī eksperimentālajai mākslai ir būtiska loma kultūras attīstībā.
Latvijas jaunajiem māksliniekiem, kuri neizbēgami jau darbojas globālajā mākslas tirgū, trūkst vietējās infrastruktūras un atbalsta mehānismu, lai pilnvērtīgi konkurētu ar radošajiem talantiem no citām valstīm. Tikai 100 vai pat 50 aktīvu kolekcionāru un mecenātu Latvijā varētu būtiski mainīt situāciju, veicinot pieprasījumu pēc jauno mākslinieku darbiem un nodrošinot finansiālo stabilitāti radošās karjeras sākumposmā. Piemēram, iesaistoties un palīdzot nodrošināt finansējumu izstādēm, stipendijām un radošajām prēmijām, tādējādi sekmējot mākslinieku piedalīšanos starptautiskos projektos un radot iespējas profesionālai izaugsmei. Privātā sektora mecenātisms ir izšķirošs tieši eksperimentālajā aspektā, sniedzot iespēju jaunietim riskēt un attīstīt pat visneiedomājamākās idejas, kuras pats par saviem līdzekļiem nevarētu īstenot. Mecenātisms un atbalsts nenozīmē, ka māksliniekam, kas saņem uzņēmuma labvēlību, jārada tas, ko uzņēmuma pārstāvji uzskata par "labu" vai "skaistu". Te būtiski ir saprast, ka korporatīvajam mecenātismam ir jāsniedz iespējas, nevis tās jānosaka vai tieši jāietekmē. Tādā veidā mēs varam sekmēt inovāciju un īpaši unikālu mākslas darbu izveidi, kas potenciāli var kļūt par kaut ko ikonisku un pasaulē sevišķi atpazīstamu. Taču arī jau esošu mākslas darbu iegāde jeb kolekcijas veidošana ir viens no veidiem, kā palīdzēt jaunajiem talantiem. Tā būtu tieša pieprasījuma veicināšana, kā arī iegādātie darbi ar laiku kļūst jo īpaši vērtīgi, kas ir papildus ieguvums uzņēmumam.
Laikmetīgā kultūra ir sabiedrības spogulis un radošuma dzinējspēks, kas vienlaikus stiprina sociālās, ekonomiskās un identitātes dimensijas. Un privātais sektors var kļūt par izšķirošu partneri tās attīstībā.
Vēl viens veids, kā privātais sektors var iesaistīties, ir veidot ciešu sadarbību ar valstiski nozīmīgām mākslas un kultūras institūcijām, finansējot to mākslas darbnīcas bērniem, interaktīvas izstādes un citādi atbalstīt institūciju saturisko darbību. Uzņēmumu loma ar finansiālo iesaisti šādās partnerībās pēc būtības ir padarīt dažādus kultūras produktus pieejamākus. Ilgtermiņā tas ietekmē sabiedrību kopumā – jaunieši uzrāda labākas sociālas prasmes un mācību rezultātus, spējīgi patērēt saturu kritiski un paust savu viedokli.
Laikmetīgā kultūra ir sabiedrības spogulis un radošuma dzinējspēks, kas vienlaikus stiprina sociālās, ekonomiskās un identitātes dimensijas. Un privātais sektors var kļūt par izšķirošu partneri tās attīstībā. Šajā gadījumā tā ir iespēja ne tikai vērot pārmaiņas, bet būt arī to radītājam – partnerim ceļā uz radošāku, daudzveidīgāku un spēcīgāku sabiedrību.
1 Čivle, Agnese. "Pārfinansētas kultūras mīts", Arterritory.com, 20.09.2024. Pieejams: https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/raksti/27289-parfinansetas_kulturas_mits
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
