Turpinās Vāgnera nama atjaunošanas darbi; Zaiga Gaile par vēsturi un vīziju

Daudziem ir pārsteigums, ka zem telpas, kas plašāk pazīstama kā Vāgnera vai Musses zāle, reiz atradies vesels teātris ar parteru un diviem balkoniem. Tieši šeit no 1837. līdz 1839. strādāja jaunais komponists Rihards Vāgners. Pēc nama atjaunošanas publikai būs pieejama ne tikai līdz šim pazīstamā kamermūzikas zāle, bet arī atjaunotā operteātra zāle 500 skatītājiem – Vāgnera teātris. Par šīs zāles vēsturi un atjaunošanu sīkāk stāsta projekta arhitekte Zaiga Gaile:

"Pirms Ziemassvētku brīvdienām pabeidzām teātra galvenās telpas – Lielās zāles – interjera projektu. Neliela vēsturiska atkāpe: Rīgas pilsētas teātra zāli izbūvēja 1782. gadā. Nav saglabājies arhitekta Kristofa Hāberlanda zāles projekts, tikai sadrumstaloti un pretrunīgi apraksti. Mēs vēl nezaudējam cerību oriģinālo projektu atrast Pēterburgas arhīvos, jo teātra būvētājs, barons Otto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls dzīves pēdējos gadus pavadīja Cariskajā Krievijā augstā postenī, ko var salīdzināt ar mūsdienu Veselības ministru. Barons arī tur uzcēla varenu namu un mira 1792. gadā. Šobrīd kara apstākļos Krievijas bagātīgie arhīvi saprotamu iemeslu dēļ nav pieejami."

"Visu laiku tika uzturēta leģenda, ka teātra zāle iebūvēta vecā spīķerī. Noņemot sienu apmetuma kārtas, nonācām līdz ķieģeļu mūriem, kas divās zāles sānu fasādēs uzirdināti ar ritmiski izvietotām logu ailām ar arkām. Neticamā kārtā atradās viens aizmūrēts oriģinālais logs labā stāvoklī, un to eksponēsim atjaunotajā ēkā. Ja tas ir sākotnējais spīķeris, kāpēc tam ir tik daudz logu? Projekta pētnieks arhitekts Ilmārs Dirveiks izvirza hipotēzi, ka nebija nekāda spīķera – sākotnējā zāle būvēta jauna ar izgaismotām sānu galerijām, no kurām nokļūst zāles trīs līmeņos. Līdzīgi kā Latvijas Nacionālajā operā. Tādā gadījumā zāle bija šaura un saspiesta, un grūti ticēt aprakstiem, ka tajā varēja ietilpt 500 skatītāji. Kaut gan daudzi avoti apraksta sliktos apstākļus – publikai trūka gaisa un vēdīja smakas, dziedātājiem uz skatuves bija auksti un bieži saaukstējās. Interesanti, ka skatuves aizmugurē arī ir lielas ailas ar arkām, kas liek domāt, ka dekorācijas tika piegādātas un mākslinieki uznāca no aizmugures, acīmredzot no kādas blakus mājas," Vāgnera teātra pagātnes atklājumus stāsta Gaile.

"Zāli pārbūvēja 1837. gadā, neilgi pirms Riharda Vāgnera uzaicināšanas strādāt par kapelmeistaru. No šī perioda ir saglabājusies programma ar zāles shematisko plānu, kurā redzams parters ar ložām un divi balkoni. Sienu atsegšanas procesā labi nolasāmi balkonu grīdu nospiedumi. Atgādinu, ka zālē iebūvēja divus pārsegumus 19. gadsimta beigās, kad teātris beidza pastāvēt, jo trupa pārvācās uz Latvijas Nacionālo operu, nams palika biedrības "Musse" pārvaldībā, kas turpināja organizēt koncertus, balles un citas kultūras norises. Pēc Otrā pasaules kara 1944. gada ēkā ievācās Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Fundamentālā bibliotēka (mūsdienās – Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka) un zāles trīs līmeņi pārtapa grāmatu glabātuvē. Tik skaists tēls – operas zāle tika piekrauta ar grāmatām!

Pirms kara Pilsētas bibliotēka bija Rātsnamā. Kad tas dega, Jānis Straubergs netālu atrada tukšo Vāgnera namu. Glāba, ko varēja izglābt, veda grāmatas ar ratiņiem un ķerrām. To darīja sievietes, vīrieši bija karā. Rātsnama drupas tika apsargātas, tur nelaida iekšā, bet Straubergs kaut kā slepeni sarunāja pieeju ēkai. Viss šobrīd lasāmais Akadēmiskās bibliotēkas retumu krājums ir šīs izglābtās grāmatas, arī Rīgas pirmā teātra afišu sējumi. Musses (trešā) stāva zālē sākumā bija lielā lasītava, vēlāk komunisti tur ierīkoja konferenču zāli – zāles vienā galā bija Ļeņina balta ģipša biste, otrā – Staļina. Fundamentālā bibliotēka pastāvēja 40 gadus, līdz Vāgnera namā atjaunoja koncertzāli kamermūzikas koncertiem," atklāj arhitekte.

"Atjaunotās operteātra zāles koncepcija izvirza mērķi pēc iespējas tuvoties zāles sākotnējam tēlam esošo parametru ietvaros – ar parteri, ložām un diviem balkoniem. Dokumenti apraksta zālē ar zaļu un balkonos ar sarkanu audumu tapsētus krēslus un ložu sienas. Zāle tiecas uz gaismu, un griestos ir iebūvēts milzīgs iluzors atvērums uz debesīm. Tāda nav nevienā pasaules teātrī, kur virs skatītāju galvām parasti karājas ievērojama izmēra kristāla lustra. Zālei ir koka grīdu un pakāpienu, sienas paneļu, kolonnu un balkona margu apdare. Zāles sienas tapsētas ar sarkanu ornamentālu audumu, kura prototips ņemts no Musses (Vāgnera) zāles tapešu atradumiem," stāsta Gaile.

Atjaunojot Vāgnera namu, tiks panākti vairāki būtiski ieguvumi, kas ne tikai veicinās kultūras pasākumu dažādību un pieejamību Latvijas iedzīvotājiem, bet arī stiprinās Rīgas un Latvijas kā kultūras centra tēlu un saikni ar Rihardu Vāgneru, kas šajā namā divus gadus (1837–1839) bija kapelmeistars. Projekts plāno ne tikai ēkas un teātra zāles atjaunošanu, bet arī veidot meistarklases un Riharda Vāgnera muzeju. Namā tiks realizēta Vāgnera vīzija "GesamtkunstWerk21" – inkubators visiem mākslas veidiem, kas kļūs par 21. gadsimtam cienīgu starptautisku jauno mākslinieku centru.

Projekta galvenais būvdarbu veicējs ir personu apvienība "SBSC un 3A" ar galveno projektētāju SIA "Sarma un Norde Arhitekti", savukārt inženiera un būvuzraudzības pienākumus veic SIA "Būves un Būvsistēmas". Kā apakšuzņēmējs arhitektūras un interjeru izstrādei nolīgts "Zaigas Gailes birojs".

Piesaistīti eksperti arī no citām valstīm – piemēram, teātra tehnoloģijas risinājumus izstrādā "Theater Advies" no Nīderlandes, savukārt kā konsultanti teātra akustikas jautājumos darbojas speciālisti no "Nagata Acoustics" Yasuhisa Toyota vadībā, kas piedalījušies Elbas Filharmonijas un Parīzes Filharmonijas projektēšanā, kā arī daudzos citos ievērojamos projektos.