Jānis Šiliņš: Strēlnieki. Pašiem – kauns, bet Krievijai

Latviešu strēlnieku piemineklis Rīgā tiks saglabāts. Rīgas gidu dīvainā iniciatīva, aicinot zāģēt zaru, uz kura paši sēž (jo vairāk interesantu un pretrunīgi vērtētu objektu, jo vairāk taču, ko stāstīt tūristiem!), izraisīja negaidīti plašu ažiotāžu sabiedrībā. Gan pieminekļa pretinieki, gan aizstāvji savā starpā plūcās, izmantojot dažādas padomju laika klišejas un stereotipus, kuriem ar vēsturisko realitāti ir visai nosacīta saistība.

Piemineklis strēlniekiem – taču kuriem?

Gidi strēlnieku pieminekli dēvēja par "pieminekli sarkanajiem strēlniekiem", lai gan jau 2000. gadā to pārdēvēja par pieminekli visiem latviešu strēlniekiem, uzliekot arī attiecīgu plāksni. Pieminekļa pretinieku galvenais arguments ir, ka tas uzbūvēts padomju laikā un ir nepārprotami veltīts "sarkanajiem" strēlniekiem.

Piemineklī atveidoti trīs tēli, un arī vēsturiski strēlniekiem ir vismaz trīs sejas: "vecie" strēlnieki, kuri karoja Krievijas impērijas armijā Pirmā pasaules kara Rīgas frontē; "sarkanie" strēlnieki, kuri karoja Padomju Krievijas Sarkanajā armijā; "sarkanbaltsarkanie" strēlnieki, kuri cīnījās par brīvu Latviju pat vēl pirms tās neatkarības pasludināšanas gan Rīgā, gan Urālos, gan Tālajos Austrumos.