Aleksandrs Rapaports: cilvēki tiecas pēc baudas un aizmirst patiesas vērtības  (2)

"Pašreizējā jaunā arhitektūra atrodas dizaina ietekmē. Tā atri noveco tāpat kā citas lietas. Ēkas ir pārvērtušās lielās rotaļlietās. Vairs nav lielas atšķirības starp putekļsūcēju un ēku - šobrīd pat eksistē ēkas binokļa un putekļsūcēja formās," komentējot to, kādēļ viņam nepatīk pašreizējā jaunā arhitektūra, laikrakstam stāsta Rapaports.

Rapaports, kurš šobrīd ir pazīstams galvenokārt ar blogu "Tornis un labirints" (Башня и лабиринт), kurā regulāri publicē savus ierakstus par arhitektūras vai mākslas teoriju un filozofiju, atklāj, ka, viņaprāt, visu pasauli ir aizņēmušas dizaina lietas.

"Nav mazsvarīgi arī tas, ka no arhitektūras pazuduši dabiskie materiāli - akmens, koks, māls, visi ģeoloģiskie materiāli. Arhitektūrai ir jāatrod atpakaļceļš ģeoloģijā, bet ģeoloģija jau gandrīz ir visa daba, jo tā ir arī bioloģija. Cilvēka, arhitektūras un dabas jaunā simbioze ir mērķis, ko uzskatu par ļoti simpātisku nākotnei. Patlaban esam pārejas periodā, kad ļoti lielu lomu sākusi spēlēt datorizācija un komunikācija - tās spēcīgi izmainīs mūsdienu tehniskās kultūras statusu, kas ir viena no svarīgākajām problēmām daudziem kritiķiem un teorētiķiem," viņš stāsta.

Jautāts, kādēļ viņš pārcēlies uz dzīvi Latvijā, Rapaports laikrakstam stāsta: "Ir divi iemesli. Pēc diezgan ilgas dzīvošanas lielās pilsētās - es uzaugu un mācījos Sanktpēterburgā, pēc tam 25 gadus dzīvoju Maskavā un 14 gadus Londonā - liktenis lēma tā, ka izjuka mana ģimene, un es pēkšņi vairs nejutos labi lielās pilsētās. Otrs - kad biju mazs, katru vasaru dzīvoju un atpūtos Jūrmalā pie vecmāmiņas. Jūrmala bija mana paradīze, bet pilsēta, kurā mācījos, - smaga skola.

Pirms kāda laika es nolēmu, ka gribu atgriezties bērnībā. Savu vēlmi īstenoju, nopērkot saimniecību Mazirbē. Desmit gadu saimniecību pārkārtoju un remontēju, jo tā bija pilnīgi iznīcināta. Tā ir brīnišķīga vieta mežā pie jūras. Es tur dzīvoju jau gandrīz desmit gadu un mīlu šo vietu arvien vairāk - man nav ne mazākās nostalģijas pēc pilsētām. Turklāt viss nostrādāja man par labu - šajos gados attīstījās internets, saziņas un transporta sistēma, tāpēc es jūtos kā absolūts pasaules pilsonis. Manuprāt, nav atšķirības, vai dzīvoju Ņujorkā, Londonā vai Mazirbē".

Rapaports pauž uzskatu, ka mēs šobrīd dzīvojam tādās ģeoloģiskās un kultūras pārmaiņās, ka ir grūti prognozēt nākotni piecus gadus uz priekšu.

"Pirms desmit gadiem es nevarētu pat sapņot par blogu internetā, bet tagad tā ir manas ikdienas realitāte. Pēc desmit gadiem, iespējams, parādīsies vēl kaut kas tāds, kas izmainīs šīs komunikācijas raksturu - man būs draugi, kaut kas līdzīgs lielai ģimenei pasaulē, kurā būšu vēlams viesis un savējais cilvēks. Tas taču ir ļoti interesanti! Kaut ko prognozēt ir ļoti grūti, taču šādos periodos nedrīkst atslābināties, ir jākoncentrējas un jādomā par cilvēciskā likteņa diskusiju. Man ir grūti paredzēt, ar kādiem mērķiem un vērtībām dzīvos mana meita, kurai šobrīd ir 24 gadi. Tas ir akūts jautājums - kā man viņai nodot savas vērtības. Mans dzīves mērķis ir dzīvot šodienai. Mums ir jāiemācās dzīvot šodienai; tas ir vērtības pamats. Cilvēkam nav jādzīvo nākotnē, vēloties pēc gada kļūt par miljonāru, vai pagātnē, gremdējoties atmiņās par to, ka viņa vecmāmiņa ir bijusi imperatore. Vienkārši just to, kāds esi šobrīd, ir ļoti vajadzīga lieta," stāsta Rapaports.

Uz jautājumu, vai, dzīvojot Mazirbē, viņš redz sev apkārt sociālo un ekonomisko krīzi, Rapaports atbild apstiprinoši. "Protams! Tur nav darba vietu, tāpēc jaunieši brauc projām. Kad bērni beidz mācīties, viņiem brieduma atestāta (kā es saku) vietā vajadzētu izsniegt biļeti uz Īriju, jo laukos nav darba perspektīvu.

Tāpēc es domāju, ka Latvijas laukos nākotnē vajadzētu attīstīt saprātīgas iniciatīvas - tādas, kas paredz koncentrēšanos un mieru. Nedomāju, ka planētas intelektuālie resursi šobrīd var koncentrēties lielās pilsētās. Lielā pilsētā viss dzīvais tiek aizstāts ar birokrātiju. Birokrātijas uzkundzēšanās, mūsdienu Babilonija noved pie nedomājošas tiekšanās pēc greznības un baudas... Bet mežā cilvēkam neko īpašu nevajag, vajadzības sašaurinās. Debesis un gaiss dod tik daudz augsnes jūtām un domām, ka dažkārt pat nevajag ieslēgt televizoru," viņš intervijā saka.