Zemē atrastais: no krama ieročiem līdz lidmašīnām  (96)

Patlaban tiek izstrādāts likums, kas bez inspekcijas atļaujas vispār aizliegs rādīties arheoloģisko pieminekļu tuvumā ar detektoriem, bet par jebkādiem vērtīgiem atradumiem, neatkarīgi no to atrašanas vietas, būs jāziņo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai. Tam par galveno iemeslu kalpo pieaugošais senkapu un citu kultūrvēsturisku vietu postījumu skaits.

Portāls "Delfi" piedāvā iepazīties ar interesantiem atradumiem, kurus pēdējo gadu laikā ir atraduši gan nejauši remontstrādnieki, gan "melnie arheologi", gan sistemātiski kultūras pieminekļu apzadzēji.

Ko var atrast Latvijas zemē:

Jau labu laiku vēsturnieki zināja, ka Rīgā kaltas monētas bīskapa Alberta I laikā (1199.g.-1229.g.), taču nebija skaidrs, vai tas noticis arī pēc viņa. Tikai pavisam nesens atklājums – Peldu ielas depozīts – pētniekiem atklāja jaunu vēstures ainu.

2003. gada septembrī teātrī "Kabata" notika rekonstrukcijas darbi, kuru laikā tika pārrauts ūdensvads. Labošanas darbu laikā ūdens dēļ tika noskalots kultūrslānis, taču vienlaikus atklātas turpat 350 monētas no 13. gadsimta. Strādnieki aptuveni 200 monētas bija nodevuši teātra administrācijai, bet, kā izrādījās vēlāk, vēl gandrīz 150 bija paturējuši.

Teātra administrācija – Kārlis Rings un Artūrs Snips –, kam monētas pienācās, savu daļu bez atlīdzības nodeva Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam. Pārējā daļa tikmēr bija nonākusi kolekcionāra Igo Zilbera rokās. Viņš 60 monētas pārdevis muzejam par vairākiem desmitiem tūkstošu latu, bet vēl 82 paturējis, gan ļaujot tās izpētīt un uzskaitīt vēsturniekiem.

Peldu ielas depozīts pagaidām ir lielākais jebkad atrastais 13. gadsimta naudas kopums. Lielākā daļa no atrastajām monētām jeb 293 ir no Rīgas bīskapa Nikolaja laika (1229.g.-1253.g.). Tas palīdzējis pierādīt, ka arī Rīgā, kā vienā no Livonijas lielākajām pilsētām, šajā laikā jau kalta nauda, savā grāmatā "Rīgas Peldu ielas13. gs. monētu depozīts" norāda pētniece Tatjana Berga.

Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM) šovasar nonācis ļoti rets atradums – krama instrumentu depozīts no 4.-3. gadsimta pirms mūsu ēras jeb vidējā neolīta laikiem.

"To mums atnesa jau sen zināms vēstures entuziasts Andris Pupiņš. Bija pārstaigājis Daugavas krastu pēc tam, kad ūdens tika nolaists un pamanīja kaudzīti ar apstrādātiem krama instrumentiem. Vēlāk devāmies arī paši un atradām vēl vienu priekšmetu," skaidro LNVM Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis.

Viņš stāsta, ka Daugavas krastu, acīmredzot izmantojot ūdens nolaišanu, pārstaigājuši arī "melnie racēji", bet kramu jau detektori neuzrādot. Kultūrslānis šajā vietā arī sen jau kā esot aizskalots, un tik vien nojaušams ka kramu depozīts visdrīzāk savu nav vietu gadu laikā nav mainījis.

Līdz šim tik liels instrumentu komplekts vienuviet atrasts reti, turklāt pirmoreiz Daugavas krastā. Pirmās apmetnes šajā laikā veidotas pie ezeriem, jo upes vēl bijušas visai mežonīgas, tāpēc atradums ir visai unikāls.

Tas arī kārtējo reizi apliecina, ka pat akmens laikmetā notikusi instrumentu tirdzniecība, jo Latvijas krams ir pārāk vārīgs darbarīku pagatavošanai, un tāpēc materiāls vai jau gatavi instrumenti šajā teritorijā ievesti no Lietuvas un citiem dienvidu apgabaliem.

Latvijā līdz ar metāla detektoru salīdzinoši vienkāršo pieejamību ir savairojušies entuziasti, kuri brīvajā laikā meklē dažādus vēsturiskus priekšmetus, kas saglabājušies zemē. Arheologi gan uz šiem neprofesionālajiem vēstures fanātiem skatās ar rūgtumu un sauc par "melnajiem arheologiem".

Tam par galveno iemeslu ir apstāklis, ka šo meklētāju atrastās lietas netiek pienācīgi dokumentētas, portālam "Delfi" skaidro Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Lai gan Latvijas muzeji patiešām esot pilni, tas tomēr nenozīmējot, ka to kolekcijas ir pilnīgas. Tā, piemēram, no kādas apdzīvotas vietas var būt desmitiem dažādu priekšmetu no bronzas laikmeta un viduslaikiem, bet nebūt nekā no perioda starp tiem. Ja "melnie" tādus atrod un neziņo, tad vēsturē par šo vietu tā arī paliek daudz nezināmā.

Tāpat racēji lielākoties paņem metāla lietas, kamēr visus tekstilijas paraugus, no kuriem speciālisti varētu rekonstruēt tērpus, vienkārši nomazgā nost. Līdzīgi ir ar kara laika medaljoniem, kuri paredzēti karavīru atpazīšanai. Ja tie tiek savākti, bez to atrašanas apstākļu pieraksta, radinieki tā arī nekad var neuzzināt savu tuvinieku likteņus.

Kā liecina par Latvijas "melnajiem arheologiem" saukto vēstures entuziastu interneta forums "antik-war.lv", tad lielākā daļa senlietu atradēji nemaz nav lietas kursā par atrasto mantu izcelsmi un pat funkciju. Forumā piedalās vairāki simti lietotāju, bet acīmredzami tikai pāris desmiti ir patiešām zinoši un ieinteresēti ne tikai lietu cenā, bet arī to vēsturē.

Pie lielākās daļas no publicētajiem aprakstiem tā arī minēts "kas tas ir un kāda tam ir cena?" Pie kāda paziņojuma par bronzas laika šķēpa uzgaļa atrašanu (augšējā attēlā) pat izvēršas diskusija, ka tik retu lietu vajadzētu parādīt arheologiem, taču lielākā daļa forumā iesaistīto par to ir skeptiska.

Kopš jau vairākus gadus muzeji īsteno taktiku "no melnajiem arheologiem neko nepirkt, lai neveicinātu vēl aktīvāku rakšanu", lielākā daļa mantraču ieguvumu tiek pārdoti ārzemēs, kur nonāk privātkolekcijās. Par ārkārtīgi retu un veiksmīgu izņēmumu uzskatāms bijušās Englārtes muižas teritorijā Krimuldas pagasta Raganā atrastais "Krimuldas Raganas sudrablietu depozīts".

Lai gan atradēja vārds netiek publiski izpausts, zināms, ka vērtīgais 2007. gada vasaras guvums ir uziets ar metāla detektoru un vēlāk pārdots Turaidas muzejrezervātam. Tajā ir 176 senlietas, kas atrastas audekla maisiņā. Maisiņā atrastas apročveida spirāles ar cilpu galiem, apročveida stienīši, dobās aproces ar sašaurinātiem galiem un aproces ar sašaurinātiem galiem un paplašinātu vidusdaļu, piekariņi un gredzeni, kā arī monētas.

Depozīts labi atspoguļo Gaujas lībiešu sabiedrības virsslāņa pārstāvja materiālo stāvokli, kultūru un atklāj, ka šejienes iedzīvotājiem bijuši attīstīti tirdzniecības sakari ar somugru zemēm, Skandināviju un skandināvu centriem Krievzemes teritorijā, kā arī ar kaimiņos dzīvojošajām baltu tautām.

Senākās depozīta monētas ir 10.gadsimta arābu dirhēmi, kas izmantoti kā piekariņi. Bez tām depozītā ietilpst vairāk kā 130 Rietumeiropā kaltas 11. gadsimta monētas, starp kurām ir 123 vācu un 12 anglosakšu denāri, kā arī trīs skandināvu atdarinājumi un viens dāņu denārs. Ļoti rets ir viens nezināmas monētu kaltuves Zviedrijas karaļa Heinriha IV laikā (1056. -1106.g.) kalts denārs, kāds Latvijā un Austrumeiropā atrasts pirmo reizi. Atrastie vācu denāri galvenokārt kalti Ķelnes apgabalā, Lejassaksijā, Frankonijā, Utrehtā un citur.

Kamēr lielākā daļa arheoloģisko atradumu ir uzieti bijušajās apdzīvotajās vietās jeb apmetnēs vai kapu laukos, cilvēki mēdz atrast dažādus priekšmetus arī citviet. Arī šā gada jūlijā Skrundas apvidū pie Birzniekiem atrastais bronzas laikmeta cirvis ir savrupatradums.

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis stāsta, ka šajā vietā jau ilgstoši notiek zemes apstrāde un atrastais cirvis visticamāk tur nokļuvis nejauši, iespējams, to pirms vairāk kā 3000 gadiem kādam pazaudējot.

Arī šis atradums uziets ar metāla detektora palīdzību.

Kamēr liela daļa pašpasludināto arheologu galvenokārt pārstaigā kādas atsevišķas vietas, kur viņuprāt varētu atrast pa kādam otrā pasaules kara vai viduslaiku artefaktam, ir arī tādi, kas sistemātiski aplaupa senos kapulaukus.

"Viņi masveidīgi un sistemātiski zog Latvijas vēsturi," Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja darbinieki norāda uz interneta veikalā "eBay" atrodamajiem bronzas un dzelzs laikmetu priekšmetiem. Spriežot pēc plašā piedāvājuma klāsta, ko piedāvā dažs labs pārdevējs no Latvijas, viņš ir aplaupījis vairākas labi saglabājušās aizvēsturiskās kapavietas.

Lielākoties "eBay" atrodamās senlatviešu un līvu rotas tiek pārdotas kā vikingu senie priekšmeti, jo tā tos vieglāk reklamēt. Spriežot pēc katra pārdevēja piedāvātā preču klāsta un jau pārdoto priekšmetu laimīgo ieguvēju atsauksmēm, gandrīz katrs no tirgotājiem pāris gadu laikā ir pārdevis vismaz tūkstoš dažādu senlietu.

Tā, piemēram, kāds interneta veikala lietotājs "edgars2010" no Jēkabpils piedāvā "retu vikingu bronzas ķēdi" un "ļoti labi saglabājušos bronzas kakla riņķi" un "senu bronzas saktu".
Kāds ventspilnieks ar segvārdu "ljohaskij328" savukārt piedāvā dažādus "bronzas laika vikingu priekšmetus", kuriem acīmredzot nezina nozīmi un viņa piedāvātajā "senā vikingu bronzas gredzenā" visai viegli var sazīmēt Nameja gredzena iezīmes.

Rīdzinieks "lanto68" pārdošanā piedāvā "senu vikingu dzelzs cirvi" un "senu vikingu bronzas gredzenu", kuriem izsoles sākumcena ir attiecīgi 39,99 un 59,99 ASV dolāri.

Īpaši izceļas kāds Jēkabpils iedzīvotājs ar segvārdu "razdolb". Cita starpā pārdošanā par 999,99 ASV dolāriem viņš piedāvā visai iespaidīgu kolekciju ar aizvēsturiskiem gredzeniem, no kuriem daļai joprojām ir inkrustēti dārgakmeņi.

Tomēr ne visas atrastās bagātības tiek izpārdotas ārvalstniekiem. Pērn kādā bebru aizsprostā netālu no Kaniņu pilskalna atrasta sakta, kas šogad jau izstādīta Latvijas Valsts vēstures muzejā.

Arheologu aprindās tā novērtēta kā unikāls atradums, teju sensācija, iepriekš vēstīja "Latvijas Avīze". Krūšu rotu, ko zinātnieki sauc par tutulsaktu, muzejam dāvinājusi Limbažu novada iedzīvotāja Ilze Jaunzemniece.

Rotājuma specifiskais nosaukums cēlies no latīņu vārda "tutulus", ar ko senie romieši apzīmēja konusveida matu sakārtojumu. Ar pieplacinātiem bronzas konusiem bronzas laikmeta Eiropā (2000.g. - 700.g. p.ē.) izdaiļoja jostas un tos izmantoja arī rotās.

Tutulsaktas raksturīgas Baltijas jūras reģiona austrumdaļai - tādas līdz šim atrastas Igaunijā, Austrumprūsijā, bet retāk Latvijā. Arheologiem līdz šim izdevies uziet vien dažas, bet neviena no tām nespēj sacensties ar šo atradumu ne izmēru, ne saglabātības, ne krāšņuma ziņā.

Vienkāršāka un jau gabalos salūzusi tutulsakta atklāta 60. gadu beigu izrakumos Doles Ķivutkalnā. Līdzīgas saktas vai to fragmenti vēl atrasti Āraišos, pie Turaidas, pie Vitrupes, Sakstagalā un Īlē.

Pavisam citāda veida bagātības strādnieki atklāja pirms diviem gadiem, rokot zemi pie nama Gregora ielā 1, Rīgā. Tur atrasta kārba ar vairākiem tūkstošiem vēstuļu, kuras adresētas galvenokārt rakstniecei Zentai Mauriņai, kā arī viņas piezīmju blociņi un rokrakstu burtnīcas.

Patlaban restauratori strādā, lai šos materiālus saglabātu, kā arī iespēju robežās rokrakstus izvērtētu saturiski. Rakstniecības un mūzikas muzejā daudzi materiāli par Zentas Mauriņas un viņas dzīvesdrauga Konstantīna Raudives dzīvi, tostarp arī vēstules, atradās arī līdz tam.

Trimdā izdotajā Zentas Mauriņas eseju krājumā "Sirds mozaīka" ir eseja "Daži prieka avoti", kurā autore rakstījusi: "..gribu šeit pateikt, ka viens no smalkākiem priekiem, kas sakarā ar dvēseles izžūšanu arvien vairāk izzūd, ir vēstules [..]. Ko vēstule nozīmē, to īsteni esmu sapratusi tikai tagad, kur visas man rakstītās vēstules, un dažas bija tādas, ka šķita, tās jāņem līdzi kapā, palikušas Rīgā."

Saviļņots par savu atklājumu, ar portālu "Delfi" pērn sazinājās "Delfi aculiecinieks" Leons Stiprais. Lai gan no zemes ko saktai līdzīgu viņš bija nejauši izracis jau teju pirms trīsdesmit gadiem, tikai pērn vīrietis Somijas ostas pilsētas Kotkas muzejā atrada tai izskaidrojumu.

Somijas muzejā esot izvietots pat bijušais somu armijas krasta apsardzes kuģis un divas īstas pirmskara laika lidmašīnas, bet uz ēkas slīpā jumta izvietota koncerta estrāde. Šajā iespaidīgajā muzejā Stiprais ievērojis arī kādu senlietu, kas viņam atgādinājis paša seno atradumu. "Savā laikā mazdārziņā, kas atradās kādreizējā ezera, vēlāk purva vietā, kas pie Tukuma gaļas kombināta, rokot bedri, atradu bronzas apli ar konusu centrā. Apļa lielums 5,5 cm. Svars 47 grami. Ne Rīgas, ne Tukuma muzeji šo priekšmetu neatdzina un nepieņēma, jo Latvijā neesot analoga," atklāja aculiecinieks.

Liels bijis viņa pārsteigums, kad Kotkas muzeja vēlīnā dzelzs laikmeta nodaļā ieraudzījis tādu pat priekšmetu (attēlā), kas nosaukts par bronzas siksnas turētāju ar ķepu ornamentu. Izmēri un materiāls esot vienādi. Tukuma eksemplārs atšķiras tikai ar vidusdaļu - tas ir - ar iestrādātu pilskalna rotas elementu un saules zīmes rotājumu.

"Delfi aculiecinieks" šāda priekšmeta retumu skaidro ar to, ka vadoņus, kuri tos nēsāja apģērbā, sadedzināja uz upursārtiem. Turklāt ezeru zemēs, piemēram, Latvijā, tas bieži notika laivās. Nav gan zināms, kāda veida siksnu šis turētājs ir saturējis - apmetņa, naža maksts vai zirga iemauktu siksnu.

Nereti pēc lielākām vētrām jūras piekrastē atrod pa kādam sena koka burinieka fragmentam, bet šā gada jūlija vidū uziets metāla kuģis arī Daugavas gultnes padziļināšanas laikā netālu no Daugavgrīvas bākas. Kuģa atliekas sastāvēja no priekšējās un aizmugurējās daļas.

Atklājās, ka aizmugurējā kuģa daļā stāv labi saglabājies bronzas deidvuds (dzenvārpstas gultņu caurules izejas ierīce), stūres rats un kniedēts kuģa korpuss. Tāpat bija saglabājusies arī kuģa aizmugurējai daļai raksturīgā noapaļotā forma, kādu kuģubūvē izmantoja 20. gadsimta sākumā. Atrastā kuģa vraka izmēri ļāva pieņemt, ka tas varētu būt 20. gadsimta sākumā būvēts velkonis.

Analizējot 20. gadsimta sākumā Rīgas ostā strādājošo kuģu vēsturi, noskaidrots, ka Daugavas dzelmē nogrimis tikai viens kuģis – velkonis "Cerība". To uzbūvēja 1914. gadā Rīgā, bet gadu vēlāk kuģi mobilizēja "Ust-Dvinska" cietokšņa vajadzībām. Savukārt 1919. gadā "Cerība" atradās Pērnavā. Pēc tam kuģis bija vācu landesvēra karaspēka rīcībā, vēl vēlāk tas nonāca Latvijas sarkanās armijas flotē, bet 1919. gada vasarā "Cerību" nodeva Latvijas bruņotajiem spēkiem.

1944. gadā velkonis Daugavā uzskrēja mīnai.

Pērn vēlā rudenī Jumurdas tuvumā esošajā Palšu purvā, veicot kūdras lauka rekonstrukciju, sešu metru dziļumā atrada un no zemes izcēla notriektu kara lidmašīnu.

Otrā pasaules kara padomju lidmašīna "Jak-9T" (attēlā) nogādāta Mores kara muzejā. Tajā atrada arī pilota piezīmju grāmatiņu ar viņa sievai adresētu atvadu vēstuli, kas bija rūpīgi salocīta un datēta ar 1944.gada 7.augustu.

Mirušā pilota atliekas vēlāk apbedītas.