Latvijas vēstures relikvijas: Triju Zvaigžņu ordenis un fotokamera 'Minox'  (22)

Ir priekšmeti, kuru stāsts ir skaidrs un precīzi saglabāts, un ir tādi, kuru gadsimtiem glabātie noslēpumi joprojām nav atminēti. Izstāde ir arī stāsts par muzeja darbinieku drosmi: savulaik vārda tiešā nozīmē tie riskējuši ar dzīvību, kad glāba un saglabāja naidīgām varām nevēlamus nacionālās identitātes pierādījumus, iemūrējot tos Rīgas pils sienās.

Portāls "Delfi" sadarbībā ar LNVM piedāvā virtuāli iepazīties ar izstādes ekspozīciju. Ikreiz jūsu uzmanībai mūsu virtuālajā izstādē tiks piedāvāti pieci eksponāti un piecas Latvijas vēstures lapaspuses.

Uzzini vairāk:

Attēli: Virgas pagasta līgavas tērps. Akvarelis "Latviete iz Virgas apveida". Zīmējis J. Krēsliņš 1895. g. LNVM krājums.

Laikā no 1896. gada 1. augusta līdz 15. septembrim Rīgā notika X Viskrievijas arheoloģiskais kongress. Saistībā ar to tika organizēta Pirmā latviešu etnogrāfiskā izstāde - pirmā starptautiskā reprezentācija - apliecinājums latviešu inteliģences nacionālajai pašapziņai un tautas kultūras vēsturiskās vērtības atzīšanai. Izstādes sagatavošanu vadīja Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija. 1869. gadā, balstoties uz Rīgas Latviešu biedrības (RLB) savāktajiem priekšmetiem un dokumentālām liecībām par Latvijas senatni tika izveidots Rīgas latviešu muzejs. Tā kolekcija kļuva par aizsākumu tagadējam Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam.

Mākslinieks - daiļkrāsotājs Jānis Krēsliņš piedalījās ekspedīcijās dažādos Latvijas novados - zīmēja ļaudis tā laika apģērbos, etnogrāfiskus priekšmetus, celtnes, apvidus apbūves plānus. Saglabājies viņa akvarelis ar parakstu "Latviete iz Virgas apveida. Kurzemes gub. Grobiņas apr. Krēsliņu Jānis. Virgā 1895."

Zīmējumā attēlotajam tērpam ir unikāla vēsture. 1982. gadā, 87 gadus pēc zīmējuma tapšanas, toreizējam Latvijas PSR Vēstures muzejam to nodeva Valija Zandere - viena no Virgas pagasta Siseņu - Skabāržu dzimtas pēctecēm.

No šodienas skaitot, tērpam ir ap 150 gadu. Ap 1860. gadu darinātais līgavas tērps ir unikāls arī tādēļ, ka nonācis muzejā pilnā komplektā.

Šāgada Muzeju nakts laikā notikušajā akcijā - "Nāc un nobalso par savu izcilāko Latvijas vēstures relikviju!" - LNVM apmeklētāji tieši Virgas tērpu izraudzīja par izcilāko relikviju.

Attēlā: Fotoaparāts "VEF Minox". Numurs 16510. Metāls, stikls. Svars 125 g.  7,9 x 2,7 x 1,5 cm. LNVM krājums. Fotogrāfs Roberts Kaniņš.

Valsts Elektrotehniskās fabrikas pirmsākumi saistāmi ar 1919. gada aprīli, kad Rīgas vecā pasta ēkas pagrabā (tagad. Radio ielā) tika ierīkotas piecas sakaru aparatūras remonta darbnīcas. 1928. gadā uzņēmums sāka darboties evakuētās fabrikas "Union" telpās un tika pārdēvēts par Pasta telegrāfa virsvaldes galveno darbnīcu. 1932. gadā šo darbnīcu nosauca par Valsts elektrotehnisko fabriku (VEF). Tās zīmola autors ir dizainers Ādolfs Irbīte.

VEF bija lielākais elektrotehniskais uzņēmums ne vien Latvijā, bet arī Baltijas valstīs. 1937. gadā tajā strādāja 3000 strādnieku. Fabrikā ražoja radioaparātus, fotoaparātus, lidmašīnas, laivu un mašīnu dzinējus, telefona aparātus un telefona centrāles, kinoprojektorus, putekļsūcējus, gludekļus, kabatas baterijas, elektrospuldzes, fotopapīru, svarus un dažādus elektropiederumus un ierīces.

1925. gadā VEF sāka izgatavot vienkāršas konstrukcijas radioaparātus. Pēc Rīgas radiofona atklāšanas 1925. gada 1. novembrī pieprasījums pēc radioaparātiem strauji palielinājās. 20. gs. 30. gadu beigās rūpnīca izgatavoja 10 000 - 30 000 radioaparātu gadā. VEF ražotie radioaparāti izcēlās gan ar savu tehnisko kvalitāti, gan dizainu, tāpēc tos lielā skaitā eksportēja galvenokārt uz Somiju, Norvēģiju, Zviedriju, Igauniju un Lietuvu.

Laikā no 1928. līdz 1931. gadam VEF automobiļu nodaļā neliela inženieru grupa mēģināja radīt Latvijas apstākļiem piemērotu automobili. Tā universālā virsbūve galvenokārt atbilda lauksaimnieku vajadzībām. Ārzemēs bija paredzēts iepirkt tikai daļu agregātu un detaļu. Tika samontēti gan tikai seši vieglie automobiļi. Ražošanu plašāk neuzsāka, jo automobiļu izgatavošana prasīja pārāk lielus līdzekļus.

VEF ražoja arī augstvērtīgu lidmašīnu finieri un uzsāka lidmašīnu būvi. 20. gs. 30. gadu beigās VEF uzbūvēja 20 divvietīgās sporta lidmašīnas. 1937. gadā VEF inženiera konstruktora Kārļa Irbītes radītā lidmašīna aviācijas izstādē Londonā ieguva godalgu. 1939. gadā fabrikā tika uzbūvēts pirmais divmotoru bumbvedējs, kura konstrukciju izstrādāja ASV aviācijas inženieris latvietis Jānis Akermanis. Dažus latviešu izcilā konstruktora Kārļa Irbītes izgudrojumus, piemēram, 1940. gadā konstruēto vienvietīgo vieglo iznīcinātāju I-16 ar spēju attīstīt ātrumu 680 km/h, kas tolaik skaitījās izcila kaujas lidmašīna, VEF ieviest ražošanā nepaspēja.

No 1938. līdz 1942. gadam VEF tika ražots tā laika mazākais fotoaparāts pasaulē - "VEF Minox", kura konstrukciju izstrādāja izgudrotājs Valters Caps. VEF, kur strādāja daudz prasmīgu inženieru un strādnieku, bija vienīgā fabrika, kas piekrita fotoaparātus izgatavot. "VEF Minox" fotoaparāts bija īsts apvērsums pasaules fotorūpniecībā, jo pirmo reizi parādījās iespēja fotoaparātu ērti nēsāt līdzi un no tā lietotāja netika prasītas nekādas tehniskās zināšanas.

Fotoaparāta filmiņā bija 50 kadru. Viena no tā unikālākajām īpašībām bija iespēja fotografēt pat no 20 cm attāluma, iegūstot asu, kontrastainu attēlu. Ne velti tas likās pievilcīgs arī slepeno dienestu darbiniekiem. "VEF Minox" fotoaparāti Latvijas tirgū parādījās 1938. gadā. VEF veikalā Brīvības ielā tos varēja iegādāties par 248 latiem. Katram fotoaparātam bija kārtas numurs un gravējums "Made in Latvia". Līdz Otrā pasaules kara sākumam tika saražots aptuveni 17 000 kameru, ko eksportēja uz Šveici, Angliju, Vāciju, Norvēģiju, ASV, Japānu, PSRS un citām valstīm.

Kad Latviju okupēja PSRS, ražošana netika pārtraukta, vienīgi gravējumu uz aparāta nomainīja ar "Made in USSR". 1943. gadā vācu okupācijas vara "VEF Minox" ražošanas iekārtas izveda uz Vāciju. Valters Caps uz Vāciju emigrēja 1941. gadā un pēc kara nodibināja firmu "Minox GmbM", kur vēl šodien tiek ražoti dažādu modeļu "Minox" fotoaparāti.

Attēlā: Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordenis. Meta autors Gustavs Šķilters (1874 - 1954). Gatavots zeltkaļu darbnīcā "Kalvis". Rīga. 1999. gads. Sudrabs, zelts, emalja. LNVM krājums. Fotogrāfs Roberts Kaniņš.

Triju Zvaigžņu ordenis dibināts 1924. gada 25. martā par piemiņu Latvijas valsts tapšanai un atjaunots pēc neatkarības atgūšanas ar Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa izsludināto likumu 1994. gada 25. oktobrī.

Pirmie, kas saņēma šo augsto apbalvojumu, bija Valsts prezidents Jānis Čakste un pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics. 1938. gada 12. jūlijā Latvijas Valsts prezidents izsludināja likumu "Par ordeņiem un goda zīmēm". Šis likums reglamentēja Latvijas Republikā pastāvošo apbalvojumu, tajā skaitā arī Triju Zvaigžņu ordeņa, piešķiršanas un nēsāšanas kārtību. Likums noteica, ka prezidents līdz ar amatā stāšanos iegūst tiesības uz katra ordeņa (bija trīs ordeņi) augstāko šķiru un ķēdi.

Okupācija un Otrais pasaules karš ilgāk nekā uz 50 gadiem pārtrauca Triju Zvaigžņu ordeņa pastāvēšanu. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tas atkal atguva savu statusu, kļūstot par vienu no Latvijas valsts simboliem un ilgu laiku, līdz pat 2004. gadam, kad tika pieņemts Valsts apbalvojumu likums un atjaunoti Viestura ordenis un Atzinības krusts, pildīja Latvijas Republikas vienīgā apbalvojuma funkciju.

Ordeni ar devīzi "Per aspera ad astra" (Caur ērkšķiem uz zvaigznēm) piešķir par nopelniem Tēvijas labā, kas var izpausties valsts, pašvaldības, sabiedriskajā, kultūras, izglītības, zinātnes, sporta vai saimnieciskajā darbā. Par nopelniem uzskatāma ilgstoša, priekšzīmīga un panākumiem bagāta darbība vai arī atsevišķi izcili darbi Latvijas neatkarības atjaunošanas un valsts tālākas nostiprināšanas un veidošanas laikā.

Latvijas Republikas laikā (1918-1940) par ordeņiem bija jāmaksā pašiem apbalvotajiem, piemēram, pilns ordeņa I šķiras komplekts maksāja 150 latus, III šķiras - 35, bet V šķiras - 20 latus.

Ordenim ir piecas šķiras un triju pakāpju goda zīmes. Persona, kura apbalvota ar ordeņa I šķiru, ir lielkrusta komandieris, ar II šķiru - lielvirsnieks, ar III šķiru - komandieris, ar IV šķiru - virsnieks, ar V šķiru - kavalieris. Ar ordeņa I šķiru apbalvotajam kā augstāko pagodinājumu var piešķirt Triju Zvaigžņu ordeņa ķēdi.

Triju Zvaigžņu ordeņa zīme ir baltas emaljas Maltas tipa krusts ar zeltītu apmali. Krusta aversa centrā atrodas zilas emaljas medaljons stilizētā zeltītā aplokojumā. Medaljona vidū ir trīs piecstaru zelta zvaigznes, kuras simbolizē vēsturisko Latvijas reģionu - Kurzemes, Vidzemes un Latgales teritorijas apvienošanos zem vienas Republikas karoga. Krusta reversa centrā ir zeltīts medaljons ar devīzi "Per aspera ad astra" aplokojumā un ierakstu medaljonā "Latvijas Republika - 1918.gada 18.novembris".

Ordeņa pirmās un otrās šķiras komplektā ir piecstūru zvaigzne sudrabā. Zvaigznes centrā ir zilas emaljas medaljons zeltītā aplokojumā. Medaljona vidū - trīs zelta zvaigznes. Aplokojumā uzraksts "Par Tēviju".

Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīme ir apaļa medaļa ar aversā reljefi izceltu ordeņa zīmes attēlu, reversā - uzraksts "Par Latviju", zem kura liesmojoša sirds. Triju Zvaigžņu ordeņa pirmās pakāpes goda zīme ir zeltīta, otrās pakāpes - sudraba, trešās - bronzas.

Attēlā: Zobens. Siguldas Saksukalna kapulauks. 11. gs. 1. puse. Bronza, dzelzs. Saglabājies garums ap 61 cm. LNVM krājums. Fotogrāfs Roberts Kaniņš.

Siguldas Saksukalna zobens atrasts 1835. gada 18. jūlijā, kad vietējais Lorupes (Kronenberg) muižas īpašnieks barons Karls Volfs (Karl Baron Wolff) veica amatierizrakumus. Siguldas Saksukalna zobens, visticamāk, nav darināts uz vietas, bet ir importēts. Zobenam grezni veidots rokturis, kur augššķērša un apakššķērša rotājumos var saskatīt stilizētus saules motīvus. Tas ir greznākais šāda veida zobena šķēršu ornamenta veidojums Latvijas arheoloģiskajā materiālā. Saksukalna zobens izmantots kā paraugs atdarinājumam, kas kā Latvijas armijas dāvana ģenerālim Jānim Balodim pasniegta valsts pastāvēšanas 20 gadu jubilejā 1938. gadā. Zobena asmeni rotā uzraksti - vienā pusē: "No zobena saule lēca", bet otrā: "Armija - virspavēlniekam J. Balodim. 1918. - 1920. g." . No ādas darināto maksti grezno gala apkalums, kurā radoši izmantoti lībiešu 11. - 12. gs. zobenu maksts rotājumi.

Brīvības cīņās izkarotajai jaunajai Latvijas valstij bija ļoti svarīgi meklēt savas saknes un audzināt savus pilsoņus patriotisma garā. Kā viens no nacionālas valsts ideoloģijas pamatakmeņiem bija tēze, ka pēc 700 gadu verdzības ir atkal izcīnīta brīvība, kas tika pazaudēta simtgadu brīvības cīņās 13. gadsimtā. Tāpēc liela vērība tika pievērsta arheoloģiskajiem pētījumiem, meklējot senā valstiskuma pierādījumus.

Jaunu saturu Saksukalna zobens ieguva Padomju Savienības okupācijas periodā, kad tas nereti tika izmantots izstādēs, gan eksponējot tikai makstī, lai netiktu ieraudzīti uzraksti, kas nebija iespējams cenzūras dēļ.

Attēli: Idas Dimitres kāzu kleita ar izņemtu gabalu. 1938. gads. Zīds, metāla spiedpogas. Gar. - 150 cm, plecu pl. - 36 cm. LNVM krājums. Fotogrāfs Roberts Kaniņš.

Tiek lēsts, ka pirmās padomju okupācijas laikā 1940.-1941. gadā un no 1945. līdz 1953. gadam padomju represijās Latvijā cietuši vai gājuši bojā 140 - 190 000 cilvēku. Divi traģiskākie datumi padomju okupāciju laikā bija 1941. gada 14. jūnijs, kad tika deportēti 15 443 cilvēki un 1949. gada 25. marts, kad izsūtīti tika 42 125 cilvēki, taču dažādas represiju formas padomju totalitārisma laikā bija pastāvīgas.

Pirmie aresti norisinājās jau 1940. gadā un 1941. gada sākumā, taču pirmo masveida akciju pret okupētās Latvijas iedzīvotājiem paredzēja 1941. gada 14. maija PSRS Tautas komisāru padomes lēmums "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldovijas". Šajā deportācijā galvenokārt cieta sabiedriski un ekonomiski aktīvākā Latvijas iedzīvotāju daļa - uzņēmēji, inteliģences pārstāvji, politiķi. Pirmās padomju okupācijas posms - "baigais gads" - tautas atmiņā palika ne vien ar izsūtīšanu, bet arī ar politiskajiem arestiem - kopskaitā vairāk kā 7000. Represijās bija iesaistīts ne vien liels skaits čekistu, bet arī milicijas darbinieki, kompartijas un komjaunatnes aktīvisti - ne vien iebraucēji, bet arī paši latvieši. Padomju terors atsākās1944. un 1945. gadā, kad tika arestēti un notiesāti vairāk kā 38 000 cilvēku.

Ida Kandele (1907 - 1983) un Jānis Dimitris (1903 - 1943) apprecējās 1938. gadā Rīgā. Jānis studēja arhitektūru, strādāja pie arhitekta Paula Kundziņa un darbojās aizsargu organizācijā. Dimitri dzīvoja īrētā istabā Rīgā, Avotu ielā. 1940.gadā ģimenē piedzima meita Lienīte. Cerību pilnā dzīve pārtrūka 1941. gada 14. jūnijā, kad Jāni Dimitri ar sievu un septiņus mēnešus veco meitiņu aizveda uz Krasnojarskas novada Kansku, bet pēc tam pārsūtīja uz Tasejevu. Starp nedaudzajām līdzi paņemtajām lietām bija arī kāzu kleita.

1942. gada rudenī Dimitru ģimenē piedzima otra meitiņa. Līdz 1943. gadam Dimitru ģimene dzīvoja Tasejevā un strādāja dažādus darbus kolhozā. 1943. gada vasarā J. Dimitri aizsūtīja uz Vladivostoku, kur viņš strādāja pie kuģu iekraušanas. Darbs bija ļoti smags, Jānis Dimitris saslima ar plaušu karsoni un nomira. Ida Dimitre ar meitu dzīvoja Tasejevā, strādāja kolhozā, līdz sameklēja darbu vietējā skolā par rokdarbu skolotāju. 1952. gada decembrī jaunākā meita nomira. Lai mirušo meitiņu godam apglabātu, viņai sašuva tērpu, nogriežot velci un izņemot ielaidumus no izsūtījumā līdzi paņemtās kāzu kleitas.

Pēc Staļina nāves 1953. gadā tika uzsākta pakāpeniska ieslodzīto atbrīvošana un atļauta izsūtīto atgriešanās. 1956. gada 31. oktobrī tika atbrīvota arī Ida Dimitre, kura kopā ar meitu Lienīti atgriezās Rīgā 1957. gada septembrī. Kā ģimenes relikviju Ida Dimitre no Sibīrijas pārveda arī savu kāzu kleitu. To saglabāja un 2004. gadā muzejam dāvināja Lienīte Dimitre.