10 pārcilvēcīgās seno tautu būves  (162)

Viņus var arī saprast - senās celtnes ir milzīgas, bieži celtas no klinšu bluķiem, kurus pat ar mūsdienu tehniku pārvietot būtu problēmātiski, ģeometriski apbrīnojami precīzas, turklāt to funkcionalitāte dažkārt ir unikāla un līdz šim brīdim neizskaidrota.

Portāls "Delfi" piedāvā iepazīties ar desmit seno civilizāciju atstātajiem pasaulslavenajiem būvniecības piemēriem, kuru tapšanas tehnika, funkcionalitāte, rašanās vai pat popularitātes zudums pirms gadu tūkstošiem ir joprojām neizskaidrota zinātnes mīkla.

Tikai 1922. gadā atklātā Mohendžodaro pilsēta jeb, burtiski tulkojot, "mirušo pakalns" atrodas Indas upes ielejā mūsdienu Pakistānā.

Aptuveni 2600 gadus pirms mūsu ēras dibinātā pilsēta bijusi viens no galvenajiem šā apgabala civilizācijas centriem, kurā bijušas taisnas ielas, vairākstāvu mājas, kā arī  tam laikam revolucionāra ūdensapgādes un kanalizācijas izvades sistēma.

Lai gan pilsēta bijusi nozīmīgs punkts civilizācijas attīstībā, zinātniekus vairāk par tās celtniecību nodarbina tās pēkšņā pamešana ap 1900. gadu pirms mūsu ēras.

Arheologi pilsētā atraduši lielu daudzumu cilvēku skeletu, kuri laika gaitā bijuši zemes aprakti, taču atradās uz senās pilsētas ielām, ne speciālās kapenēs. Papildus izbrīnu esot izraisījusi to augstā radioaktivitāte, kā arī pilsētā atrastie vietām kopā sakusušie māla ķieģeļi un akmeņi, kuru dēļ pseidoarheologu vidū tiek uzskatīts, ka šajā pilsētā veiktie atklājumi liecina par, iespējams, pirmo atombumbas sprādzienu. Viņuprāt, tas izskaidro arī citādi plaukstošās pilsētas pēkšņo pamešanu, kas citādi joprojām ir mīkla.

Bālbeka mūsdienu Libānā bija liels Romas impērijas laika reliģiskais centrs, kurā tapušas vienas no lielākajām tā laika svētnīcām. Te bijuši gan Jupitera, gan Venēras, gan citām dievībām celti tempļi, kuru drupas lielākoties ir saglabājušās līdz šai dienai.

Dieviem veltītas svētnīcas gan šajā vietā bijušas jau krietni iepriekš - zinātnieki lēš, ka vieta bijusi apdzīvota jau aptuveni pirms 9000 gadiem. Interesanti, ka pilsētu no trim pusēm ieskauj no apstrādātiem klints bluķiem būvētas sienas. Tostarp 24 no tiem ir aptuveni 300 tonnas smagi. Kādā sienā ir atrodami pat trīs 19 metrus gari, aptuveni četrus metrus augsti, trīsarpus metrus plati un 800 tonnas smagi klints bloki.

Vēl viens milzīgs apstrādāts klints bluķis, saukts par Grūtās sievietes akmeni (attēlā), kurš sver aptuveni 1200 tonnas, atrodas netālu no sienas. Arī citas slavenā Bālbekas tempļa akmens detaļas ir ne mazāk iespaidīgas, ieskaitot aptuveni 20 metrus garas akmens kolonnu atliekas.

Senas leģendas vēsta, ka tempļus būvējuši milži, kas šajā apvidū reiz dzīvojuši. Turklāt neesot atrodami nekādi pieraksti par tempļu būvniecību, lai gan parasti Romieši tādus ir veikuši. Pseidozinātnieki atsaucas uz Bībeli, kurā minēta milžu - dievu un zemes sieviešu bērnu rases esamība.

Inku kultūras uzplaukuma laikā būvētā Maču Pikču pilsēta, kas atrodas mūsdienu Peru teritorijā Andu kalnos aptuveni 2 400 metru augstumā, ir līdz mūsdienām vislabāk saglabātā Inku pilsēta.

15. gadsimtā būvētā apmetne pamesta ap spāņu iekarojumu laiku vien simts gadus pēc tās celšanas. Turklāt, ņemot vērā to, ka Maču Pikču starptautiski nebija zināma līdz pat 1911. gadam, tiek uzskatīts, ka kalnu pilsēta pamesta ne spāņu dēļ, bet jau pāris gadus agrāk līdz šim tā arī neizskaidrotu iemeslu dēļ.

Gobeklitepe jeb "Göbekli Tepe" ir pirms teju 11 000 gadiem tagadējā Turcijas Dienvidaustrumu reģionā tapusi svētvieta. Savdabīgā akmens krāvumu un milzu klints bluķu veidotā būve ir tapusi laikā, kad cilvēki vēl nebija radījuši metāla darbarīkus, neprata izmantot mālu trauku izgatavošanai un, kā liecina arheologu atklājumi, vēl nav pat nodarbojušies ar augu kultivēšanu un dzīvnieku pieradināšanu.

Tas nozīmē, ka cilvēki šajā reģionā dzīvojuši, vākdami augļus un medīdami dzīvniekus, bet vienlaikus spējuši organizēties, lai ar akmens darbarīkiem uzceltu savdabīgas celtnes, kuru vienīgā funkcija pēc mūsdienu zinātnieku domām varētu būt dievu pielūgšana. Interesanti, ka lielajos akmens bluķos ir iekalti ciļņi kas attēlo dažādus dzīvniekus, tostarp dažādas neēdamas un bīstamas to sugas, piemēram, zirnekļus, čūskas, lapsas.

Pagaidām izrakumi veikti tikai kādā pakalnā nelielā teritorijā, taču zinātnieki uzskata, ka tuvējie pakalni slēpj līdzīgas seno laiku liecības, kuros esošais vēsturiskais materiāls pietikšot vēl vairāku gadsimtu ilgai izpētei. Tomēr līdzšinējie atklājumi likuši izteikt minējumus, ka šajās būvēs cilvēki pateikušies par dāsnajām dabas dāvanām un, iespējams, lūguši, lai attēlotie briesmīgie dzīvnieki netraucē viņu ikdienā.

Ilgu laiku pētnieki uzskatīja, ka cilvēce tempļus būvējusi tad, kad tā bija attīstījusi lauksaimniecību un sarežģītas sociālās struktūras, taču šis "pasaules pirmais templis" liecina, ka vēsture patiesībā varētu būt arī pavisam pretēja. Turklāt tempļa tapšana pati par sevi liecina, ka šeit bijusi pārtikas pārbagātība, ja cilvēkiem pieticis laiks nodarboties arī ar tempļa būvniecību. Izskanējuši pieņēmumi, ka tieši šeit reiz atradies izslavētais Ēdenes dārzs.

Lai gan pastāv neskaitāmas teorijas, kas cenšas skaidrot piramīdu celšanas tehniku, joprojām nav atrasta tāda, kas apmierinātu visus zinātniekus. Turklāt būvju milzīgie izmēri un darbs, ko prasījusi to celtniecība, bieži izraisa diskusijas par pārcilvēcisku spēku piesaisti.

Jāatzīmē, ka aptuveni 2560. gadā pirms mūsu ēras celto 146,5 metrus augsto Gīzas piramīdu, kas ir lielākā no visām, augstuma ziņā vēl nākamos 3800 gadus nepārspēja neviena cita cilvēka būve. Zinātnieku prātus nodarbina arī tas, kā ēģiptieši pratuši izveidot tik milzīgu celtni, kuras šķautņu garums savstarpēji atšķiras vien par dažiem centimetriem, bet novietojums ir gandrīz paralēls ziemeļu-dienvidu meridiānai (ņemot vērā, ka tajā laikā vēl neesot bijis izgudrots kompass).

Tāpat neskaidra esot to funkcionalitāte. Lai gan lielākā daļa zinātnieku pieņēmuši, ka piramīdas ir valdnieku kapavietas, jo tajās patiešām atrastas faraonu mūmijas, citi apšauba, ka tā bijusi milzu ēku vienīgā funkcija. Turklāt valdnieku bijis daudz, kamēr piramīdas sev likuši celt vien daži.

Tiesa, konspirāciju un fantastikas teoriju mīlētāji pretrunas un mīklas atraduši arī piramīdu savstarpējā izvietojumā, dažādās proporcijās un līdzībā ar dažādām zvaigžņu sistēmām.

Sena Krētas salas leģenda vēsta, ka Egejas jūras salu valdnieka Mīnoja sieva Pāsifaja iemīlējusi skaistu vērsi un dzemdējusi briesmoni Mīnotauru, kas bijis pa pusei cilvēks un pa pusei vērsis. Mīnojs ar sievas dēku, protams, nav bijis mierā un pavēlējis uzcelt labirintu-pili, kurā briesmoni ieslodzījis.

Ilgus gadsimtus leģenda tā arī palika tikai leģenda, taču ap 1900. gadu angļu arheologs Arturs Evanss no kāda antikvāru lietu tirgotāja Krētā nopirka zemi, kurā, viņaprāt, atradās sena apmetne. Drīz pēc pētījumu sākšanas vien viņš uzdūrās kādas ēkas fragmentam un pamazām atklāja smiltīs ieraktu ēku kompleksu, maz pamazam atrokot tā saucamo Knosas pili.

Teju divus hektārus lielās pils istabu plāns bijis ārkārtīgi sarežģīts, norādot uz līdzību ar leģendā pieminēto Mīnotaura ieslodzījuma vietu. No aptuveni 2000. līdz 1400. gadam pirms mūsu ēras celtā pils arī atbilst iespējamajam valdnieka Mīnoja dzīves laikam. Līdz ar to neskaidra paliek vienīgi paša Mīnotaura mīkla - ja ir atrasta labirintveidīga pils, vai pastāvējis arī pats leģendārais briesmonis.

Tā saucamā Pumapunku ir savdabīga iespējamā svētnīca mūsdienu Bolīvijā, kas tiek uzskatīta par senu inku svētvietu, kurā, kā vēsta indiāņu leģendas, esot radusies cilvēce.

Tā ir veidota no lieliem akmens bluķiem, no kuriem lielākais svēr ap 130 tonnām. Tajos visos iekaltas dažādas precīzas ģeometriskas formas bez jebkādas mūsdienās nojaušamas nozīmes. Turklāt eiropiešu iekarotāju apraksti liecina, ka savulaik šajā vietā bez ģeometriskajās formās rotātajiem akmeņiem bijuši arī krāšņi keramikas un tekstila rotājumi, kā arī pulēta metāla plāksnes.

Pirms Kolumba ierašanās Amerikā, lielākais "jaunās pasaules" centrs esot bijis acteku pilsēta Teotiuakāna.

Tās būvniecība notikusi no aptuveni 100. gada pirms mūsu ēras līdz pat 250. gadam mūsu ērā, taču līdz eiropiešu atbraukšanai savu spozmi tā jau bija zaudējusi. Pilsētas būves atklāj, ka actekiem pastāvējusi sarežģīta sociālā struktūra, turklāt pilsētas celtnes liecina par lielu reliģijas, tostarp zvaigžņu pētniecības nozīmi šeit dzīvojošo cilvēku ikdienas dzīvē.

Lielā pilsētas ietekme uz visu Centrālamerikas reģionu, tostarp arī maiju zemēm, daudziem pētniekiem likusi secināt, ka pilsētā vienkopus dzīvojušas dažādas etniskās grupas, padarot pilsētu ne tikai par arhitektonisku brīnumu, kurā ļaudis dzīvojuši vairākus stāvus augstās ēkās, bet arī pirmo multikulturālo lielpilsētu pasaulē.

Arkaima ir viena no ievērojamākajām arheoloģiskajām vietām mūsdienu Krievijā. Urālu dienvidos esošās apdzīvotās vietas paliekas liecina, ka tā bijusi apdzīvota aptuveni pirms 3700 gadiem jeb pastāvējusi vienlaikus ar daudzām citām senajām kultūrām, bet daži zinātnieki pieļauj, ka tajā cilvēki mituši pat 20 000 gadus pirms mūsu ēras, padarot to par vienu no vecākajām zināmajām apdzīvotajām apmetnēm pasaulē.

Arkaimas paliekas atrastas, gatavojoties šo vietu appludināt līdz ar jaunas hidroelektrostacijas būvniecību. Pēc šī atraduma, plāni gan tika mainīti, ko dažkārt skaidro arī ar Padomju Savienības ekonomiskajām problēmām.

Šajā vietā sākotnēji atklātas divu apļveida sienu paliekas, kuras apsargājušas seno cilvēku mājokļus. Tiek pieļauts, ka Arkaimā vienkopus uzturējušies līdz 2500 cilvēkiem. Vēlāk tuvējā apkārtnē atklāti vēl līdzīgi apļveida veidojumi, kas varētu liecināt par neliela valstiska veidojuma eksistenci.

Pēdējie atklājumi pieļauj, ka etniski iedzīvotāji bijuši radniecīgi mūsdienu persiešu priekštečiem, kuri visticamāk laika gaitā ir izzuduši asimilējoties.

Pašā Krievijā senās apmetnes atrašana izraisīja milzu interesi, tostarp no ezotēriķu un pseido-arheologu puses. Daži nekavējās šo vietu nosaukt par āriešu galvaspilsētu, bet citi nodēvēt par krievu Stounhendžu vai svastikas pilsētu (pilsētas plānojums ļoti attālināti atgādina svastiku). Par spīti spekulācijām, zinātnieki tomēr izvairās meklēt apdzīvotajai vietai kādu īpašu mistisku celtniecības mērķi, vien norādot, ka tā ir viena no senākajām atrastajām apmetnēm šajā reģionā.

Ap 1930. gadu spāņu arheologs Blass Tarakens veica izrakumus tā saucamajā Termes klinšu veidojumā.

Viņš atklāja, ka senās no klints bluķiem celtās ēkas ir nevis mūrētas, kā varētu domāt pēc to izskata, bet gan izgrebtas klintīs. Tarakens šo atklājumu nodēvēja par spāņu Pompeju. Kopš tā laika Terme tiek uzskatīta par vienu no ievērojamākajām arheoloģiskajām vietām visā Spānijā, jo līdzīga veida celtnes nav atrastas ne šīs apmetnes tuvumā, ne arī citviet Spānijā.

Līdz ar to izteikti minējumi, ka par šo celtņu būvniecību bijušas atbildīgas kādas klejotājciltis, kas nejauši iemaldījušās apvidū ap 200. gadu pirms mūsu ēras un, iespējams, drīz pēc tam izmirušas vai asimilējušās.

Savukārt pseidozinātnieki kārtējo reizi izmantojuši izdevību, lai Termes ēku drupas piesauktu kā pierādījumu citplanētiešu būvniecības savdabībai.