Latvijas vēstures relikvijas: Par valsts himnu un Lāčplēša kara ordeni  (24)

Ir priekšmeti, kuru stāsts ir skaidrs un precīzi saglabāts, un ir tādi, kuru gadsimtiem glabātie noslēpumi joprojām nav atminēti. Izstāde ir arī stāsts par muzeja darbinieku drosmi: savulaik vārda tiešā nozīmē tie riskējuši ar dzīvību, kad glāba un saglabāja naidīgām varām nevēlamus nacionālās identitātes pierādījumus, iemūrējot tos Rīgas pils sienās.

Portāls "Delfi" sadarbībā ar LNVM piedāvā virtuāli iepazīties ar izstādes ekspozīciju. Ikreiz jūsu uzmanībai mūsu virtuālajā izstādē tiks piedāvāti pieci eksponāti un piecas Latvijas vēstures lapaspuses.

Uzzini vairāk:

- Latvijas vēstures relikvijas – 1.daļa
- Latvijas vēstures relikvijas – 2.daļa

Attēlā: Cēsu pulka Skolnieku rotas karogs. 1929. gads. Zīds, metanīta diegi, metāls. 150 x 93cm, bārkstis – 8 cm. LNVM krājums. Fotogrāfs Roberts Kaniņš.

1919. gada vasarā Ziemeļlatvijā, kur latviešu un igauņu karaspēks kopīgi cīnījās par Latvijas atbrīvošanu, no Cēsu un Valmieras vidusskolu vecāko klašu audzēkņiem saformējās brīvprātīgo skolnieku rota, kas 2. Cēsu kājnieku pulka sastāvā kā 8. rota piedalījās atbrīvošanas cīņās
Rotā brīvprātīgi iestājās Valmieras, Cēsu, vēlāk arī citu Ziemeļvidzemes skolu audzēkņi vecumā no 14 līdz 19 gadiem. 6. jūnijā rota jau saņēma pirmās ugunskristības un vēlāk piedalījās visās Cēsu kājnieku pulka kaujās.

Miera apstākļos Valmieras bijušie skolnieku rotas karavīri iesaistījās 1921. gadā nodibinātajā militāri patriotiskajā organizācijā "Daugavas Vanagi", tuvojoties 8. rotas 10 gadu jubilejai, 1929. gadā februārī tika nodibināta bijušās brīvprātīgo skolnieku rotas atvaļināto karavīru biedrība, kas aktīvi iesaistījās jaunatnes patriotiskajā audzināšanā.

Nozīmīga biedrības tradīcija saistās ar Skolnieku rotas karogu. Līdzekļus karoga izgatavošanai saziedoja skolēni un skolotāji no deviņām Ziemeļlatvijas ģimnāzijām, kuru skolnieki 1919. gadā iestājās rotā. Karoga metu zīmēja arhitekts Kārlis Dzirkalis.

Karogu darināja septiņas Cēsu valsts ģimnāzijas audzēknes rokdarbu skolotājas Annas Brincevas vadībā. Uzrakstu "No zobena saule lēca" izšuva meistare Liepas jaunkundze no Cēsīm, karoga otru pusi – internāta audzēknes Veronika Janelsiņa, Elvīra Mārtinsone, Olga Kaķis, Velta Baiža, Marta Kaupe un Ņina Lapiņa. Karogs tika iestiprināts rāmī un to vienlaicīgi šuva divas meitenes, katra no savas puses. Kad viena maiņa šuva, otra gatavoja skolas uzdevumus nākošajai dienai.

Ņina Lapiņa 1988. gadā stāstīja: "Visas meitenes šuva labprātīgi un centīgi, jo Skolnieku rotas seržants Edvards Pūka mums bija stāstījis par sīvām kaujām, par kritušiem biedriem".

1929. gada 22. jūnijā Cēsīs, Varoņu piemiņas dienā pie pieminekļa Cēsu atbrīvotājiem notika svinīgs Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rotas karoga iesvētīšanas dievkalpojums, pēc kura Valsts prezidents Gustavs Zemgals karogu pasniedza rotas organizētājam, Valmieras reālskolas vingrošanas skolotājam, atvaļinātajam virsleitnantam, Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Alfrēdam Lukstiņam.

Pirmo gadu karogs glabājās Cēsīs, bet 1930. gadā tika aizsākta skaista tradīcija – bijušā Cēsu pulka skolnieku rotas karoga nodošana glabāšanā uz gadu vienā no Ziemeļvidzemes ģimnāzijām. Turpmāk karogs ar Izglītības ministrijas piekrišanu tika glabāts: 1930. gadā - Valmierā, 1931. g. - Limbažos, 1932. g. - Mazsalacā, 1933. g. - Rūjienā, 1934. g. - Valkā, 1935. g. - Alūksnē, 1936. g. – Gaujienā, 1937. g. – Smiltenē, 1938. g. – atkal Cēsīs un 1939. g. – Valmierā. 1940. gadā pēdējo reizi karogs tika nodots glabāšanā Limbažu ģimnāzijai.

Parasti karoga nodošana notika pirms Vasarsvētkiem, Debesbraukšanas dienā, ar dievkalpojumu vietējā baznīcā un priekšlasījumu par Brīvības cīņu vēsturi. Skolās, kur karogs bija bijis, atstāja tā miniatūru kopiju.

Tradicionālā karoga pārņemšana nebija tikai patriotisks pasākums, kurā godināja jauniešus, kuri pameta skolas solu, lai palīdzētu izcīnīt brīvību. Karogs vienlaikus atgādināja par Brīvības cīņu varoņdarbiem, aicināja tos neaizmirst un nodot nākamajām paaudzēm.

Pēc padomju okupācijas sākuma Limbažu ģimnāzijas vadība karogu nodeva Valsts vēsturiskajam muzejam (tagad LNVM). 1997.gadā Cēsu rajona padome pēc Māra Niklasa iniciatīvas ar Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Alberta Amerika meitas Astras Jansones atbalstu uzšuva karoga kopiju un 1998.gadā, atklājot Cēsīs Uzvaras pieminekli, Cēsu pulka Skolnieku rotas karoga nodošanas tradīciju skolām atjaunoja.

Attēlā: Vainags ar joslās uzšūtu rotājumu un piekaru. Strūgukalna viduslaiku kapsēta, 15. kaps, Dzelzavas pag. Madonas apr. 14. gs. Vilna, bronza, stikla masa. Platums 53 mm, vainaga garums 340 mm, piekara garums 570 mm. LNVM krājums. Fotogrāfs Roberts Kaniņš.

Latvijas arheoloģiskās pētniecības sākumos vācbaltiešu pētniekus vēsturisko laiku kapsētas neinteresēja, un tās netika pētītas. Dzelzavas Strūgukalna kapsētas pētījumi Pētera Ārenda un Eduarda Šturma vadībā 1930. gadā Austrumlatvijas arheoloģiskajā materiālu papildināja ar pārsteidzoši bagātīgām 15. gadsimta kapu piedevām - vīriešu kapos liktiem cirvjiem un šķēpa galiem, bet sieviešu kapos atrada ļoti labi saglabājušas tekstīlijas. To apskati, aprakstus un, iespējams, arī vainaga rekonstrukciju veikusi etnogrāfe Alma Birģel-Paegle.

Domājams, pētītie kapi bija vietējo ordeņa vasaļu (leimaņu) apbedījumi. Šajos izrakumos iegūts arī vainags ar joslās uzšūtu rotājumu un piekaru. Dzelzavas Strūgukalna vainags ir pirmais atrastais, gandrīz pilnībā saglabājies 14. gadsimta latgaļu sievietes auduma vainags ar pagarinātu aizmugures daļu un uzšūtu rotājumu joslām. Ilgstoši lietotos metāla vainagus 12. gadsimta beigās pakāpeniski sāka aizstāt vainagi, kas gatavoti no auduma.

Vainags bija saglabājies visā garumā un tas bijis 5,4 cm plats, sašūts no divām atsevišķām audenēm. Lai gan daļa rotājumu bija atdalījusies no pamatnes, bija iespējams rekonstruēt tā secību, gūstot pilnīgu priekšstatu par šāda tipa vainagu kopējo izskatu. Saglabājot līdzīgu kompozicionālo principu, šāds auduma vainaga veids turpināja pastāvēt vēl vairākus gadsimtus, piedzīvojot tikai nelielas izmaiņas.

Dzelzavas Strūgukalna viduslaiku kapsētā tika iegūtas liecības arī par citām tērpa daļām – ar ieaustām bronzas stīpiņām rotātu villaini, rūtainas pusvilnas auduma villaines fragmenti, linu auduma un mežģītā pinuma vilnas jostas fragmenti, kā arī rotas – kauri gliemežvāku, stikla kreļļu un spirālīšu kaklarota, 2 saktas, spirālaproces, 3 gredzeni, ādas josta un nazis. Pamatojoties uz arheoloģiskajiem atradumiem un etnogrāfijas materiāliem, vēl pirms 2. Pasaules kara tika izgatavota pirmā 14. gs. latgaļu sievietes tērpa rekonstrukcija, kas muzeja ekspozīcijā bija izvietota līdz pat 1990. gadam.

Attēlā: Baumaņu Kārļa dziesma "Dievs, svētī Latviju". Publikācija žurnāla "Austra / vecu un jaunu dziesmu grāmata no Baumaņu Kārļa" pirmajā burtnīcā. 1874. gads. Iespieddarbs, latviešu un krievu (tikai uz vāka) valodā, 64 lpp. Papīrs. LNVM krājums. Fotogrāfs Roberts Kaniņš.

Himna ir viens valsts simboliem. Latvijas Republikas himnas vēsture ir senāka par pašu valsti, tās sākums meklējams latviešu tautas pirmās nacionālās atmodas spilgtākajās izpausmēs – kora dziedāšanā un no tās radušās dziesmu svētku tradīcijā.

Baumaņu Kārlis dzimis 1835. g. 11. maijā Vidzemē, Viļķenes (tag. Limbažu nov.) Indriķu pusmuižas nomnieku Jākoba un Annes Baumaņu ģimenē. Mācījies Limbažu elementārskolā un apriņķa skolā, ko 1852. g. beidzis ar izcilām sekmēm zīmēšanā un mūzikā. Pēc tam mācījies Cimzes skolotāju seminārā Valkā, ko pabeidza 1856. g. ar teicamām atzīmēm visos priekšmetos.
Pirmā darba vieta Baumaņu Kārlim bija Ķirbižu muižā. 1858. g. viņš devās uz Pēterburgu, kur nokārtoja eksāmenus mājskolotāja diploma iegūšanai un sāka strādāt Annas baznīcas skolā par audzinātāju un kaligrāfijas skolotāju. 1860. g. viņš kļuva par vācu valodas pasniedzēju Reformatoru skolā, bet 1870. g. Baumaņu Kārlis bija vācu valodas skolotājs Smoļnija Dižciltīgo jaunavu institūtā. 1862. g. viņš iestājās Pēterburgas latviešu lasāmajā biedrībā.

19. gs. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā Baumaņu Kārlis radīja pirmās tautasdziesmu apdares un pievērsās oriģināldziesmu sacerēšanai. Pirmo Vispārējo latviešu Dziesmu svētku komitejai Baumaņu Kārlis nosūtīja trīs oriģināldziesmas, kas ir pirmās oriģināldziesmas latviešu kora mūzikā. Kopkora repertuārā tika uzņemtas divas no tām – "Tēvijas dziesma" (Lapas Mārtiņa teksts) un "Daugavas zvejnieku dziesma" (Friča Brīvzemnieka teksts). Trešo, 1873. g. komponēto oriģināldziesmu ar paša tekstu "Dievs, svētī Latviju", svētku komiteja kopkora repertuārā nebija iekļāvusi, taču to dziedāja Baltijas skolotāju semināra koris Dziesmusvētku atklāšanā. Dziesmu svētku dalībnieks Kaudzītes Matīss par šo dziesmu rakstīja: "Tā bija dziesma, kas ar varenu jūsmināšanas spēku cildina uz tēvijas mīlestību, dziesma, kas varēs būt aizmirsta tikai tad, kad neatradīsies vairs nevienas latviski jūtošas sirds".

1874. g. Pēterburgā Baumaņu Kārlis izdeva dziesmu krājumu "Austra". Krājuma trīs burtnīcās ievietotas 36 dziesmas – 15 kora dziesmas, 20 solodziesmas ar klavieru pavadījumu un duets klavieru pavadījumā. Pirmajā burtnīcā pirmoreiz publicēta Baumaņu Kārļa dziesma "Dievs, svētī Latviju". Ādolfs Alunāns jau 1874. g. šo dziesmu nosaucis par himnu.

No 1882. g. Baumaņu Kārlis dzīvoja Limbažos, aktīvi iesaistījās Limbažu kultūras dzīvē. Baumaņu Kārlis miris 1905. g. un apglabāts Limbažu kapsētā.

1910. gadā V Dziesmu svētkos cara administrācija "Dievs, svētī Latviju" atļāva izpildīt otrā koncerta beigu daļā - pie ērģelēm Alfrēds Kalniņš, pie diriģenta pults Jāzeps Vītols. Emīls Dārziņš rakstīja: "Un, kad arī koris dziesmu bij' uzņēmis, tad tūkstošgalvainā publika piecēlās kājās un no klausītāju mutēm plūda trīskārtīgs Dievs, svētī Latviju. Laikam gan pats svarīgākais moments visos svētkos un varbūt arī katra atsevišķa klātesošā pēdējo gadu dzīves laikā."

1918. g. 18. novembrī pasludinot Latvijas valsts nodibināšanu, klātesošie to nodziedāja trīs reizes un līdz ar to tautā labi pazīstamā melodija un teksts kļuva par himnu.

1920. g. 4. jūnijā "Dievs, svētī Latviju" Latvijas Satversmes sapulcē apstiprināta par Latvijas Valsts himnu.

Likumu par valsts himnu Saeima pieņēma 1928. g. 25. septembrī. No jauna oficiāli par Latvijas Republikas valsts himnu lūgšana "Dievs, svētī Latviju!" kļuva ar LPSR Augstākajā padomē pieņemto 1990. g. 15. februāra likumu, un atkārtoti - ar 1998. g. 19. februārī Latvijas Republikas Saeimā pieņemto likumu.

Padomju Latvijas dziesmu svētkos to atskaņot bija aizliegts, taču tā skanēja visos trimdas latviešu Dziesmu svētkos.

No jauna "Dievs, svētī Latviju "izskanēja Baltijas studentu Dziesmu svētkos Gaudeamus 1988. g. jūnijā Lietuvā un Baltica '88 jūlijā Latvijā un 1989. g. VI Skolu jaunatnes Dziesmu svētkos un 1990. g. XX Vispārējos Dziesmu svētkos.

Attēlā: Vāze. A/S "M. S. Kuzņecovs Porcelāna, fajansa un māla izstrādājuma fabrika", apgleznojusi Tamāra Meija. 1937. –1940. gads. Porcelāns. LNVM krājums. Fotogrāfs Roberts Kaniņš.

1944. gada rudenī, kad fronte tuvojās Rīgai, vāze kopā ar citiem vērtīgākajiem muzeja priekšmetiem tika iemūrēta Rīgas pils pagrabā.

Dekoratīvā porcelāna vāze ar vāku izgatavota akciju sabiedrības "M.S. Kuzņecovs" Porcelāna, fajansa un māla izstrādājuma fabrikā ap 1937. – 1940. gadu. Paraksts vāzes pamatnē liecina, ka to ar roku apgleznojusi māksliniece Tamāra Meija, kura fabrikā strādāja kopš 1933. gada. Lai gan 1913. gadā Pēterburgā dzimušajai māksliniecei nebija speciālas mākslinieciskās izglītības, tomēr Tamāra Meija bija to mākslinieku vidū, kuri fabrikā bija apguvuši apgleznošanas tehniku un kuriem uzticēja porcelāna trauku apgleznošanu pēc savām kompozīcijām. Katra apgleznojuma kompozīcija tika izpildīta vienā eksemplārā un augstā tehniskā kvalitātē. Vāzi dekorēšanā māksliniece izmantojusi 20. gadsimta 30. gadu beigās populāro sižetu - meitenes un zēni latviešu tautas tērpos sadevušies rokās jautrā dejā, tā paužot prieku par dzīvi brīvā zemē.

Vāze muzeja krājumā ir nonākusi 20. gs. 30. gadu beigās.

1944. gada pirmajā pusē, kad fronte tuvojās Rīgai, vācu okupācijas vara pavēlēja muzeja kolekcijas sapakot izvešanai uz Vāciju. Lai gan mantu izvešana tika steidzināta, Valsts Vēsturiskā muzeja vadība, aizbildinoties ar nepieciešamību kastes īpaši stīpot un priekšmetus rūpīgi, pēc saraksta kastēs ievietot, to novilcināja līdz oktobra sākumam. Vērtīgākos priekšmetus - sudraba saktas, kausus, ordeņus, materiālus par Kārli Ulmani u.c. - muzeja direktora Valdemāra Ģintera vadībā un ar Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Ādolfa Karnupa un muzeja komandanta K. Rozenberga ziņu iemūrēja Rīgas pils, kur atradās muzeja telpas, pagrabā.

1940. gadā muzejs jau bija piedzīvojis priekšmetu izvešanu uz Maskavu, tāpēc padomju varas atjaunošana 1944. gada rudenī muzeja darbiniekos nekādas ilūzijas neradīja. Iespējams, priekšmeta trauslums un sarkanbaltsarkano toņu izvēle vāzes augšdaļas un vāka ornamentā lika muzeja darbiniekiem vērtīgākajiem priekšmetiem pievienot arī šo vāzi, ko kopā ar citiem porcelāna priekšmetiem noslēpa. Šo darbu veica Etnogrāfijas nodaļas vadītājs Ādolfs Karnups. 1944. gada rudenī par muzeja direktora vietas izpildītāju tika iecelts Jānis Blaumanis, kurš savdabīgi apkaroja "buržuāzisko nacionālismu" – uzzinājis, ka daļa priekšmetu ir iemūrēti, 1945. gada martā uzlauza aizmūrēto slēptuvi un daļu priekšmetu "iznīcināja" – izmantoja savām vajadzībām.

Ādolfs Karnups J. Blaumaņa rīcību uzskatīja par noziedzīgu un jaunajam direktoram neuzticējās. 1945. gadā, kad Etnogrāfijas nodaļā tika veikta inventarizācija, ap 200 priekšmetu netika uzrādīti un palika slēptuvē. Ā. Karnups uzskatīja, ka priekšmetiem jāsaglabājas kā vēsturiskām liecībām.

1946. gadā sākās tiesas prāva pret Jāni Blaumani un Ādolfu Karnupu par muzeja vērtību piesavināšanos un slēpšanu. Ā. Karnupam piesprieda nāvessodu, bet 1947. gada 31. janvārī nomainīja to ar 10 gadiem labošanas darbu nometnē. Uzreiz pēc tiesas prāvas sākās slēpto priekšmetu uzskaitīšana un izvērtēšana, tika sastādīti izslēdzamo, padomju ideoloģijai neatbilstošo, priekšmetu saraksti. Iespējams, pateicoties dekora tematikai, vāze tika iekļauta Etnogrāfijas nodaļas kolekcijā, kur netraucēti glabājās līdz 1972. gadam, kad kopā ar 438 citiem M. S. Kuzņecova fabrikas un Krievijas un Rietumeiropas porcelāna fabriku izstrādājumiem nonāca Vēstures nodaļā un būtiski papildināja porcelāna un fajansa kolekciju.

Pateicoties muzeja darbinieku pašaizliedzībai, daļa šo vērtību tika saglābtas.

Attēls: Latvijas Republikas Lāčplēša Kara ordenis, I šķira. Meta autors Jānis Aleksandrs Liberts (1888 - ?). Rīga. 1927. gads. Sudrabs, emalja. Krusts 57,0 x 57,0 mm, zvaigzne 68,5 x 70,0 mm, lentes platums 101,0 mm. LNVM krājums. Fotogrāfs Roberts Kaniņš.

1970. gadā Latvijas Vēstures muzejā (tagad Latvijas Nacionālā vēstures muzejā) nonāca unikāla kolekcija – Latvijas armijas ģenerāļa Jāņa Baloža (1882-1965) apbalvojumi. Tos, neskatoties uz draudošajām briesmām un grūto materiālo stāvokli, bija saglabājusi ģenerāļa kundze Elvīra Balode. Kolekcijas lepnums ir pilns Lāčplēša Kara ordeņa komplekts – I, II un III šķira, ko ģenerālis bija saņēmis par Brīvības cīņām. Katru gadu Lāčplēša dienā - 11. novembrī - šos unikālos priekšmetus Latvijas Nacionālā vēstures muzejā var aplūkot ikviens apmeklētājs.

Lāčplēša Kara ordenis ir pirmais un augstākais militārais apbalvojums Latvijas Republikā. Tas dibināts Brīvības cīņu laikā. 1919. gada novembrī Daugavas krastos izšķīrās 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas liktenis. Nevienlīdzīgās un asiņainās cīņās tika sagrauta un padzīta no Latvijas labi apbruņotā Bermonta-Avalova armija. 1919. gada 11. novembrī Rīga, pēc mēnesi ilgas aplenkšanas, bija brīva. Iedzīvotājus vairs nemodināja lielgabalu kanonāde un bumbu sprādzieni, bet gan baznīcu zvani, svinīgi vēstot par Rīgas atbrīvošanu, tie aicināja aizlūgt par to tautas dēlu dvēselēm, kuri bija savas dzīvības ziedojuši tēvijas brīvībai. Tādēļ 11. novembri uzskata par ordeņa dzimšanas dienu un Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu.

Satversmes sapulce Lāčplēša Kara ordeni ar devīzi "Par Latviju" apstiprināja 1920. gada 18. septembrī, kad visa Latvijas teritorija bija atbrīvota no ienaidniekiem. Ordeņa statūtus izstrādāja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alberts Stalbe, bet ordeņa skices un zīmējumus izgatavoja mākslinieks, Brīvības cīņu dalībnieks Jānis Aleksandrs Liberts.

Lāčplēša Kara ordeni par kauju nopelniem piešķīra Latvijas armijas karavīriem, bijušo latviešu strēlnieku pulku cīnītājiem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija palīdzējuši Brīvības cīņās. Pirmie ordeņi ar Ministru kabineta lēmumu 1920. gada 13. augustā tika piešķirti septiņiem augstākajiem Latvijas armijas komandieriem - Pēterim Radziņam, Mārtiņam Peniķim, Krišjānim Berķim, Oļģertam Dankeram, Jūlijam Jansonam, Jānim Puriņam un Jānim Apinim. 1920. gada 11. novembrī svinīgās parādes laikā Esplanādē Satversmes sapulces priekšsēdētājs J. Čakste pasniedza ordeņus pirmajiem 288 kavalieriem. Pēc tam apbalvošana notika ik gadus līdz 1928. gada 11. novembrim.

Sākot ar 1922. gada novembri, apbalvotajiem izsniedza mākslinieka Riharda Zariņa veidotu diplomu ar īsu varoņdarba aprakstu un LKO apliecību zilā krāsā.

Ar Lāčplēša Kara ordeņa I šķiru apbalvoti četri latviešu virsnieki - Latvijas armijas virspavēlnieks J. Balodis, Latvijas bruņoto spēku pirmais pavēlnieks pulkvedis Oskars Kalpaks (pēc nāves), latviešu strēlnieku vadītājs pulkvedis Frīdrihs Briedis (pēc nāves) un 3. Latgales divīzijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis, kā arī septiņi ārzemnieki.