10 slaveni, bet pārprasti mākslinieki  (29)

Šo nesaprasto mākslinieku vai viņu darbu vidū nav tikai mūsdienu postmodernisma pārstāvji vai 20. gadsimta abstrakcionisti, bet pat dažs labs klasiķis, norāda portāls "Flavorwire". Iepazīstinām ar desmit radošo personību veikumu, kurā kritiķi vēlējušies saskatīt to, kas tajā nav, vai esošo tulkojuši pa savam.

Džordžija O'Kīfa ir pazīstama ar saulē izbalējušu galvaskausu un ziedu detaļu tuvplānu gleznām, uzsverot visa dzīvā uzbūves vienkāršību un skaistumu.

Par spīti tam, ka viņai ir acīmredzama kaislība pret skeletiem un karkasiem, feministu organizācijas un freidisti viņas puķu sērijas vienmēr ir skatījuši no pavisam cita skatu leņķa. Viņi liliju un orhideju tuvplānos saredz mākslinieces centienus stilizēti gleznot sieviešu dzimumorgānus.

Šis uzskats ir bijis tik spēcīgs un bieži vien sastopams joprojām, ka pati māksliniece pie katras izdevības ir centusies norobežoties no jebkādām feministu organizācijām, kas viņu uzskata par savu paraugu. Tas pat esot bijis iemesls māksliniecei laiku pa laikam pievērsties un eksperimentēt ar citu tematiku, piemēram, ainavu glezniecību.

Lai nu ko kurš saskatītu šajās gleznās, O'Kīfa uzsver, ka tajās ir tikai ziedi un neko citu tajās saredzēt neesot pamata.

Savukārt Roberta Longo 80. gados tapušās grafikas sērijas "Cilvēki pilsētās" bieži tiek skaidrotas kā "spēcīgu emociju iespaidoti uzņēmēji".

Par spīti tam, ka pats mākslinieks vairākkārt uzsvēris, ka viņa gleznās redzamie cilvēki attēloti, īpaši pievēršoties pilsētās pastāvšo sarežģīto sociālo saišu problemātikai, antiglobālisti, anarhisti un citi daudz labprātāk viņa darbus skaidro, uzsverot ekonomiskās problēmas, kas saista biznesmeņus un pilsētniekus kopumā.

Šo skaidrojumu popularitāti vēl vairāk pastiprinājis, ka viena no Longo darbu kopijām bijusi redzama filmā "Amerikāņu psihopāts" uz galvenā varoņa dzīvokļa sienas.

Oskarotais aktieris Džeimss Franko (attēlā) pirms diviem gadiem uzsāka "Rebel Without a Cause project", kurā ar citu aktieru palīdzību izspēlēja slavenās 1955. gada filmas "Dumpinieks bez iemesla" aizkadra situācijas, kuru galveno varoni - Džeimsu Dīnu - attēlojis viņš pats.

Uzfilmētais materiāls sevī ietver daudzus skatus, kurā tā dalībnieki ir piedzērušies, nepārtraukti lamājas un izmantojot dažādas seksa rotaļlietas, ieslīgst seksa orģijās, turklāt viss notiekošais ir tikai attāli saistīts ar pašas oriģinālās filmas sižetu. Saņēmis bargu kritiku par paveikto, aktieris žurnālam "Flaunt Magazine" vēlāk norādījis, ka viņš nebūt neveido neko šokējošu.

"Šokējošs ir vienīgi tas, ka esmu plaša patēriņa filmu aktieris, un cilvēki, kuri vērtē plaša patēriņa filmas, ir idioti, kuri nespēj neko vērtēt ārpus popkultūras ierastajiem rāmjiem."

Atsaucoties uz Duglasa Gordona projektu, kurā viņš klasisko Hičkoka filmu "Psihopāts" palēnināja lai tā būtu 24 stundas gara, Franko skaidro, ka muļķi to nekavējās vērtēt ar frāzēm "Es arī tā māku!". "To paši viņi dara ar manu darbu. Man gan patīk, ka viņi ir samulsināti, ka viņi izsmej manis paveikto. Tas tikai parāda, cik tālu mūsu kultūra ir attīstījusies."

Iespējams, mēs tā arī neuzzinātu par Henriju Dārdžeru, ja 1973. gadā pēc viņa nāves, Dārdžera mēslu un grabažu piepildītajā Čikāgas dzīvoklī zem gultas nejauši neatrastu kaudzēm zīmējumu un tekstu, turklāt kāds sāktu to rūpīgu izpēti, lai konstatētu, ka 15 145 lapās viņš būtu izveidojis 12 sējumu opusu „The Story of the Vivian Girls, in What is Known as the Realms of the Unreal, of the Glandeco-Angelinnian War Storm, as caused by the Child Slave Rebellion".

Kā savulaik rakstīja Dāvis Sīmanis jr., „stāsta pamatā ir karš, kas norit starp divām nācijām uz milzīgas, vārdā nenosauktas planētas. Konfliktu izraisījuši glandekieši, kuri aktīvi praktizē bērnu paverdzināšanu, bet tiem pretī stājas bērnu-kristiešu tauta - abinieši.

Neizglītotā, garīgi slimā un vientuļā naivisma pārstāvja iespaidīgā darba oriģināla fragmenti patlaban apskatāmi galerijās visā pasaulē un šī iemesla dēļ bieži izraisījuši dažādas spekulācijas par dažādām tajās ietverto tēlu un notikumu nozīmēm. Daži pētnieki gan norāda, ka šajā darbā nav jāmēģina saskatīt metaforas. Piemēram, tas, ka mazas meitenes ir attēlotas ar vīriešu ģenitālijām nenozīmē, ka viņš tās mēģinājis kā īpaši apzīmēt. Visticamāk, Dārdžeram nav bijusi ne mazākā izpratne, ka sievietes anatomiski ir citādākas nekā vīrieši, raksta portāls „Flavorwire".

Pagājušā gadsimta īru mākslinieks Frānsiss Bēkons darbos bieži savus modeļus attēloja sakropļotus un gleznās iekļāva zāles, šļirces un dažādus asus priekšmetus.

Pretēji daudzu uzskatiem, mākslinieks tādējādi nebūt nav mēģinājis attēlot nelaimju vai narkotiku upurus vai smagus slimniekus. Viņš pats norādījis, ka tādā veidā viņš savu darbu varoņiem piešķir daudz lielāku emocionālo nozīmi. "Es nepievienoju šļirci, lai parādītu, ka viņš kaut ko lietojis, bet tas ir mazāk muļķīgi nekā izdurt caur roku naglu, kas, iespējams, radītu vēl dramatiskāku skatu," savulaik skaidrojis Bēkons.

Auss nogriešana uz visiem laikiem van Gogu iezīmējusi kā trako, kurš „pateicoties savam trakumam" radījis visus ģeniālos darbus, kādus mēs tos zinām.

Tiesa, slavenajam māksliniekam esot bijušas uzvedības kontroles problēmas, taču viņš savu laikabiedru aprakstos raksturots kā izteikts intelektuālis. Viņš labi orientējies pasaulē notiekošajā, daudz lasījis un pats rakstījis par mākslu, kā arī piezīmēs ieskicējis pamatotas un loģiskas pārdomas par tā laika notikumiem.

Kādās savās pārdomās par savu slaveno gleznu „Zvaigžņotā nakts" viņš rakstījis: „(..) nav svarīgi, kā ir veidotas līnijas, ja vien ir nosakāms vai objekta forma ir skaidri saskatāma, piemēram, apaļa vai četrstūraina. Tāpat nav jāpanāk precīzais kalnu krāsu tonis. Dieva dēļ, kalni bija zili, vai ne tā? Tad arī jāpieņem, ka zils ir zils, nevis jānāk man skaidrot kādam zilajam tonim gleznā jābūt. Tie ir zili un ar to pietiek! "

Šīs Marka Rotko gleznas spilgti zeltainās krāsas bieži tiek pārprastas kā optimistiskas, siltas un vasarīgas. Pats mākslinieks norādīja, ka tās vēsta par traģēdiju.

Šķiet vislabāk to pamato paša mākslinieka nāves apstākļi - 1970. gadā Rotko asistents Daugavpilī dzimušo mākslinieku atrada paša studijā uz grīdas pie izlietnes ar pārgrieztām vēnām. Viņš atradies spilgti sarkanas asins peļķes vidū.

Flāmu gleznotāja Jana van Eika 1434. gadā tapusī glezna „Tirgotāja Arnolfini saderināšanās" ir slavena kā sava laika glezniecības stila izcila pārstāve.

Tajā attēlotas smalkas detaļas un daudzas no tām izraisījušas debates par tā laika interjeru, modi un mākslu. Taču viena no slavenākajām diskusijām ir par acīmredzamo saderinātās vēderu. Skaidrībai gan jāsaka, ka jaunā līgava nav bijusi stāvoklī, bet uzvilkusi klasisku apģērbu, kādu tā laika šā statusa sievietes valkājušas - jo vairāk apģērba kārtas bijis tirgotāja iecerētās mugurā, jo bagātāka viņa bijusi. Attiecīgi mēs gleznā redzam, ka viņas mugurā saģērbts teju viss pūrs.

Starp citu tirgotāja sieva esot mirusi, tā arī neatstājot pēcnācējus.

Nu jau vairāk nekā pirms divdesmit gadiem aizsaulē aizgājušā amerikāņu mākslinieka Deivida Vojnaroviča mākslas darbi joprojām šokē publiku.

Lai kur to rādītu, viņa konceptuālais video „A Fire In My Belly" regulāri izsauc dažādu kristīgo organizāciju protestus, jo tajā redzami kadri, kurā pa krucifiksu skraida skudras. Lai gan kadrs iekļauts filmā, kurā mākslinieks protestā pret AIDS izplatību un viņa paša uzskatiem, ka katoļu baznīca ir novērsusies no visiem viņa draugiem (vairāki mākslinieka paziņas, kā arī viņš pats mira no šīs slimības), oriģināli tas tapis citam mērķim.

Slavenais Londonas ielu mākslinieks Benksijs, kurš ir kļuvis par slavenāko grafiti meistaru pasaulē, 2010. gadā prezentēja paša režisētu filmu par kādu citu ielu mākslinieku ar iesauku Mr. Brainwash (burtiski - Misters Smadzeņu Skalotājs).