Latvijas vēstures relikvijas: Pēcledus laikmeta cilvēki un pirmā Latvijas teritorijā kaltā monēta  (27)

Daļa no eksponātiem - senās rotaslietas, mūsu senču darba rīki, unikāli dokumenti, pirmā Bībele latviešu valodā un citi - šobrīd ir aplūkojami LNVM un portāla "Delfi" kopā veidotajā virtuālajā izstādē. Reizi nedēļā izstādes ekspozīciju papildinām ar pieciem jauniem eksponātiem un piecām Latvijas vēstures lapaspusēm:

Ar citām Latvijas vēstures relikvijām varat iepazīties šeit!

Attēls: Harpūna. Lubānas ezers, Madonas apr. 9. g. t. pirms Kristus. Kauls. Garums - 17,3 cm.

Simtiem tūkstošiem gadu ar nelieliem pārtraukumiem Ziemeļeiropu sedza milzīgas ledus masas. Latvijas teritorija no tām atbrīvojās pirms 13 - 14 000 gadiem.

Ledājiem kūstot, Baltijas jūras ieplakā izveidojās pirmā Baltijas jūras attīstības forma - Baltijas ledus ezers (11 200 - 8200 pr. Kr.). Toreiz valdīja arktiskais klimats. Bija sastopami tādi dzīvnieki kā ziemeļbrieži, vilki, lapsas.

Pirmie iedzīvotāji, sekojot ziemeļbriežiem, Baltijas ledus ezera krastus sasniedza 9. gadu tūkstotī pirms Kristus. Viņi nodarbojās ar medībām un zveju, par to liecina atrastie krama rīki un ziemeļbriežu raga un kaula harpūnas. Savas apmešanās vietas cilvēki ierīkoja ezeru un upju krastos. Tur iegūtie krama, raga un kaula rīki liecina par Svidru un Ārensburgas arheoloģisko kultūru iespaidu.

Minētās kultūras šajā laikā bija izplatītas Rietumeiropā un Viduseiropā. No tā var secināt, ka pirmie cilvēki šodienas Latvijas teritorijā ieceļojuši no dienvidiem un dienvidrietumiem.

Nozīmīgas liecības par pēcledus laikmeta sākuma cilvēku dzīves vidi šodienas Latvijas teritorijā ir tā laika dzīvnieku kaulu atradumi. To vidū izceļami ziemeļbriežu skeleta kauli, galvaskausu fragmenti un ragi.

Pavisam zināmas vairāk kā 20 atradumu vietas. Vecākie eksemplāri datēti ar laiku pirms 11500 - 10000 radioaktīvā oglekļa gadiem, jeb 14 - 11000 kalendāriem gadiem.

Diemžēl vairumā ziemeļbriežu palieku atradumu gadījumu trūkst pārliecinošu liecību, ka konkrētais ziemeļbriedis ticis nomedīts. Kā tāds tiek skaidrots tikai Olaines purva atraduma eksemplārs - galvaskausa ar kreiso ragu fragments. Tā datējums ir 10780±90 radioaktīvā oglekļa gadi. Jā tā, tad šis atradums ir agrākā liecība par senajiem medniekiem Latvijas teritorijā.

Šodienas Latvijas teritorijā ir atrastas septiņas 9. g. t. pr. Kr. harpūnas ar asimetriski izvietotiem retiem knābjveida vai rombveida zobiem.

20. gadsimta 30. gados Lubāna ezera nosusināšanas laikā tā sēkļos un krastos atrastās sešas šī tipa kaula vai raga harpūnas ir agrākie atrastie un muzeja krājumā nonākušie priekšmeti, kas jau liecina par cilvēku dzīvi Latvijas teritorijā. Harpūnas tiek datētas ar 9. gadu tūkstoša pirms Kristus otro pusi.

Attēls: Kaklariņķis ar konusu galiem un ažūriem piekariņiem. Saukas Razbuku kapulauks, Jēkabpils apr. 4. gs. Bronza.

Tas atrasts jau 1893.-1894. gadā, arot zemi.  Nodots Rīgas Latviešu biedrības muzejam, tas kļuva par vienu no kolekcijas lepnumiem.

Kaklariņķis ar konusu galiem un klāt piekarinātiem sešiem ažūriem važturiem, pie kuriem savukārt  katram piestiprinātiti trīs stienīšu važiņu posmi  ar  tajos iekārtām lunulām ir izcilākais agrā dzelzs laikmeta rotas atradums. Tam Latvijā vienīgi nosacīti var līdzināties Virgas Kalnazīvertu kaklarota. Taču diemžēl pēdējā ir saglabājusies tikai fragmentāri.

Caurlauzuma tehnika, kas ļāva izgatavot ažūrus priekšmetus, Latvijas teritorijā kā jauninājums ieviesās 2. gadsimtā.

Austrumbaltijā bija izveidojušies divi ažūro rotu gatavošanas apgabali. Viens atradās baltu teritorijā un tajā ietilpa Austrumprūsija, Rietumlietuva un dienvidrietumu Latvija, otrs  savukārt Baltijas somu teritorijā Igaunijā un Ziemeļlatvijā, Razbuku kaklariņķis pieder baltu kultūras lokam un ir vienīgais šāda veida kaklariņķa atradums Latvijā. 

Var uzskatīt, ka Razbuku kaklariņķa ideja ir aizgūta no Nemunas lejteces apgabala iedzīvotājiem. Taču tajā jaušamas vietējas sēļu teritorijai raksturīgas iezīmes kaklariņķa loka un galu veidojumos. Visticamāk Razbuku un Poļovas eksemplāri ir gatavoti uz vietas un nav uzskatāmi par ievestām rotām.

Kopumā zināmi tikai pieci šī tipa eksemplāri. Razbuku kaklariņķis ir izcilākais agrajam dzelzs laikmetam raksturīgajā ažūrajā caurlauzuma tehnikā uz vietas izgatavotais metāla priekšmets. Tas spilgti apliecina metālapstrādes augsto līmeni.

Razbuku kaklariņķis uzskatāms arī par seno Latvijas teritorijas iedzīvotāju garīgās dzīves izzināšanas avotu. Tas parāda izmaiņas viņu pasaules uzskatos un mākslinieciskās sajūtās.

Šajā laikā līdz ar zemkopības un lopkopības nozīmes pieaugumu mainījās apkārtnes redzējums. Cilvēki pielūdza sauli, mēnesi, pērkonu un citas dabas parādības, kuras nodrošināja viņu labklājību. Tas tad arī atspoguļojās viņu rotu formās un ornamentos - lunulās, trīsstūros, svastikā, krustos, apļos un riteņos.

Attēls: Arkla lemesis. Vērgales Ošenieku kapulauks, Liepājas apr. 5. - 6. gs. Dzelzs. Garums - 33,5 cm.

Senākais arkla dzelzs lemesis šodienas Latvijas teritorijā ir iegūts Vērgales Ošenieku kapulaukā 1989. gada arheoloģiskajos izrakumos Ingrīdas Virses vadībā.

Minētais 5. - 7. gadsimta apbedīšanas piemineklis pieder kuršu kultūrai, kas vidējā dzelzs laikmetā aizņēma teritoriju Baltijas jūras piekrastē starp Nemūnas un Tebras upēm. Kapulauks atrodas areāla perifērijā un šobrīd ir vistālāk uz ziemeļiem šā laika zināmā kuršu apbedīšanas vieta.

Arkla lemesis atrasts vīrieša apbedījumā kopā ar ļoti masīvu uzmavas cirvi, kuram senatnē nolauzts asmens. Šķēpveida lemesim ir rombveida darba daļa un masīvs četrstūra griezuma iedzītnis.

Tas ir vienīgais šāda tipa lemeša atradums šodienas Latvijas teritorijā. Tam tuvākās paralēles zināmas jatvingu jeb sudāvu teritorijā šodienas Polijā - Suvalkos, Šveicarijas kapulaukā, tā dēvētajā "arāja" apbedījumā. Šo līdzīgo lemesi arheologi ir datējuši ar 3. gadsimtu. Minētie atradumi norāda uz kuršu tirdznieciskajiem sakariem ar Mazūru apgabala iedzīvotājiem.

Latvijas teritorijas iedzīvotājiem arkls bija pazīstams kopš bronzas laikmeta. Tas bijis primitīvs rīks, ko izgatavoja no līka zara vai saknes. Lai panāktu labākus rezultātus, jau bronzas laikmeta arājs lietojis akmens un raga lemešus.

Līdz Vērgales Ošenieku kapulauka lemeša atradumam šodienas Latvijas teritorijā bija zināmi tikai dzelzs lemešu atradumi no vēlā dzelzs laikmeta. Uzskata, ka ne vēlāk kā 9. gadsimtā ieviesās spīļarkls, bet 11. gadsimtā savukārt divžuburu spīļarkls ar dzelzs lemešiem. Par vilcējspēku izmantoja zirgu un arī vērsi.

Minētais šķēpveida lemesis ļauj droši atvirzīt arklu ar dzelzs lemesi izmantošanas sākumus apmēram par 500 gadiem. Līdz ar to zemkopības līmenis vidējā dzelzs laikmetā atzīstams par tehnoloģiski augstāku, kā tika uzskatīts iepriekš.

Nozīmīgi, ka senākās izkaptis Latvijas teritorijā arī atrastas kuršu pieminekļos. To senākie eksemplāri datējami ar 3.gadsimtu.

Attēls: Pakavsakta ar sešskaldņu loku un daudzskaldņu galiem, kas rotāti ar ugunskrustiem. Bauskas Čunkānu - Drenģeru kapulauks, 1984. g. izrakumi. Bauskas apr. 10. gs. beigas - 11. gs. 1. puse. Bronza.

Pakavsakta ir tipiskā baltu rota vēlajā dzelzs laikmetā. Tās darināja no dažādiem materiāliem - bronzas, sudraba, dzelzs. Saktas savā starpā atšķīrās ne tikai pēc izmēriem, bet arī pēc to galu un loka veidojumiem. Tās izmantoja apģērba saspraušanai. Saktām piemita arī dekoratīva un, iespējams, arī simboliska nozīme. Tās lietoja kā vīrieši, tā sievietes.

Apskatāmā pakavsakta atrasta Bauskas Čunkānu-Dreņgeru kapulauka arheoloģiskajos izrakumos 1984. gadā Māra Atgāža vadībā. Situēts Mēmeles upes labajā krastā, tas ir viens no vislielākajiem pētītajiem zemgaļu 8. - 12. gadsimta kapulaukiem.

Pakavsakta ar sešskaldņu loku un daudzskaldņu galiem, kas rotāti ar ugunskrustiem, iegūta kapā, kurā bija guldīts 40 - 45 gadus vecs vīrietis. Spriežot pēc kapa inventāra - tirgotājs.

Līdzdoto lietu vidū bez pakavsaktas ietilpa bronzas svariņi ar kausiņiem, divas aproces ar skaldņotiem "čūsku" galiem, otra mazāka pakavsakta ar atrotītiem galiem, dunča maksts apkaluma fragmenti, divi bronzas spirālgredzeni, dzelzs gredzeni un bronzas spirālītes, jostas apkaluma plāksnītes. Aproču formā saskatāma Gotlandes ietekme.

Ugunskrusts latviešu mitoloģijā parasti tiek saistīts ar Pērkona dievību. To bieži sauc arī par Pērkona vai zaru krustu. Daļa pētnieku uzskata, ka tas cēlies no saules simbola, kurš pazīstams kā gredzens vai gredzenā slēgts krusts.

Vēlākā attīstībā tas zaudējis gredzenu, bet dabūjis kāšus, lai tādā veidā apzīmētu Saules kustību. Tas simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, uguni, pērkonu un vēju. Tā ir ļoti sena zīme, pazīstama visā pasaulē. Latvijā senākie ugunskrusta attēlojumi ir zināmi uz ažūrās ripassaktas no Trikātas un Baižkalna Mūriem. Tās  pieder Baltijas somu kultūras lokam. Baltu rotās ugunskrusta motīvi visagrāk saskatāmi caurlauzuma tehnikā gatavotajās ažūrajās lietās. Vēlajā dzelzs laikmetā šī zīme izplatīta ļoti daudzās variācijās, it īpaši uz villainēm.

Pakavsaktas ar ugunskrustiem uz galiem ir atrastas tikai bagātos apbedījumos un, iespējams, tās bija īpašu statusu apliecinošas zīmes. Čunkānu - Dreņgeru kapulauka pakavsakta ir viens no spilgtākajiem  un īpatnējākajiem šāda veida saktu piemēriem, jo citām saktām ugunskrusts parasti veidots uz sudraba platējuma plāksnītes.

Mūsdienu Latvijā pakavsakta ir viena no zināmākajām senvēstures laika rotām.

Attēls: Feniņš, kalts kā brakteāts Rīgas bīskapijā bīskapa Alberta valdīšanas (1199 - 1229) laikā. Sudrabs. Ø 14,0 mm, svars 0,17 g.

Jau 11. gs. otrajā pusē tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošās maztautas, īpaši lībieši, veidoja Rietumeiropas denāru atdarinājumus, un tā bija liecība, ka sabiedrība sasniegusi valsts tapšanas stadiju.

13. gs. Latvijas teritoriju skāra krusta kari, bet vienlaikus veidojās politiskie un tirdzniecības sakari ar Rietumeiropu. Krusta karotāji, ticības nesēji un tirgotāji līdzi atnesa arī savu naudu - gan Gotlandes brakteātus un pusbrakteātus, gan arī Vestfālenes un Ziemeļvācijas pilsētu monētu kaltuvēs kaltos feniņus. Vienlaikus kā maksāšanas līdzeklis izmantoti arī sudraba naudas stienīši, kas Livonijas Indriķa hronikā atpazīstami kā ozeriņi.

Locus Rigae bija vieta, kur atradās lībiešu un kuršu ciemi un 1198. gadā kaujā tika nogalināts Ikšķiles bīskaps Bertolds. 1199. gada 29. martā Romas pāvests Inocents III par trešo Livonijas (Ikšķiles) bīskapu iesvētīja Albertu (Albrecht von Buxhövden; 1199-1229; dzimis ap 1165. g. Brēmenes arhibīskapijā).

1200. gadā Alberts no Brēmenes ieradās Livonijā, par savu rezidenci izvēloties Ikšķili. 1201. gadā viņš rezidenci pārcēla uz Rīgu, tā kļūstot par pirmo Rīgas bīskapu. Bīskapa Alberta politiskā, reliģiskā un saimnieciskā darbība vērtēta dažādi, tomēr krusta karu rezultātā Baltija nonāca Eiropas uzskatu un vērtību sistēmas ietekmē.

Rīga savu neatkarību apliecināja 1211. gadā, kad bīskaps Alberts Gotlandes tirgotājiem piešķīra privilēģiju kalt monētas Rīgas bīskapijā, nosakot, ka monētām jābūt Gotlandes naudas labumā un svarā un ka 4.5 t.s. feniņu mārkām kopsvarā jāatbilst vienai Gotlandes sudraba svara mārkai, bet dizains monētām var būt atšķirīgs.

Avotu liecības ir skopas, nav zināms arī konkrēts privilēģijas izsludināšanas datums. Livonijas dokumentu apkopojumā "Liv-, Esth- und Curländisches Urkundebuch" norādītais dokumentu datējums aptver laiku no 1211. gada aprīļa līdz augustam. Rīgas bīskapijā kaltās monētas ilgu laiku nebija identificētas.

Rīgas HES būvniecības sākumā tika veikti vērienīgi arheoloģiskie izrakumi vairākos objektos. Izrakumos, kas Mārtiņsalas kompleksā (pils, baznīca, ciems un kapsēta) notika arheologu Ēvalda Mugurēviča un Annas Zariņas vadībā, Mārtiņsalas pilī 1968. gadā tika atsegts pavards, kurā zem akmeņiem atradās 20 vienādas monētas, kuru tips pētniekiem nebija zināms.

Uz monētām attēlots bīskaps pretskatā ar mitru galvā, labajā rokā - krusts, virs tā - lodīte, kreisajā rokā - bīskapa zizlis, apkārt attēlam - aplis. Attēls ir ļoti līdzīgs bīskapa Alberta zīmogam, bet monētu nomināls ir feniņš (lejasvācu val. penig).

No 8. gs. līdz grašu kalšanas uzsākšanai 13. gs. feniņš faktiski bija vienīgā sudraba monēta Eiropā. Feniņi kalti kā brakteāti (latīņu val. bractea - plāns skārds) - vienpusīgas, no plāna sudraba skārda ar vienu monētspiedni kaltas monētas.

Numismāte Rasma Ceplīte izteica domu, ka tās varētu būt pirmās Rīgā saskaņā ar bīskapa Alberta privilēģiju kaltās monētas. Turpmākie pētījumi pierādīja šo monētu piederību Rīgas bīskapijai.