Viņa ir Eva Ikstena-Strapcāne. Meitene, kuras pirmās apzinātās bērnības atmiņas ir lambadas dejošana uz hruščovkas loga palodzes. Viņas dzīvi tāpat kā šo sarunu dažādo Ziedoņraibi piedzīvojumi – pavisam īstas pasakas – no Elizejas laukiem līdz mālainām biešu vagām.
Eva Ikstena-Strapcāne ir visnotaļ darbīga dāma, kas nekavējas iesaistīties dažādos projektos un dzīves avantūrās; viņa arī diezgan regulāri ļāvusies ārzemju vilinājumiem - studijas Amerikā un brīvprātīgās darbs Indonēzijā ir tikai daži no tiem. Evu ļoti nomierinot doma, ka gan Indonēzijas bruņurupuči, gan ekvatora gaiss - tas viss atrodas nieka 30 stundu attālumā, īstenībā - tepat! Viņa veido sižetus raidījumam "Viss notiek", kā arī pārstāv biedrības "Ascendum" aizsākto sabiedrisko kustību "Mans Doms". Jau vairākus gadus Eva ir arī viena no fonda "Viegli"* aktīvistēm, kā arī vismaz reizi mēnesī kopā ar domubiedriem - "Mazo kavalēriju"** - dodas sakopt kādu no Latvijas nostūriem.
Viņas pēdējā laika aizraušanās - ejot garām kafejnīcu skatlogiem, vērot, kā cilvēki randiņo, lai pēc tam domātu, kas ar viņiem notiek tālāk. Eva uzskata - tas tāpēc, ka viņā jau kopš bērnības mītot rakstnieks.
Vēl Evai patīk koncerti. Īpaši tādi, kuros orķestrī kāds nospēlē šķību noti, jo tad tā esot pavisam dzīva mūzika. Pašai esot grūti pateikt, vai pašlaik viņa jūtoties jau pieaugusi, taču tagad viņa vairs necenšoties meklēt un sastapties ar jebkādiem cilvēkiem, bet gan tikai tiem, kas pašai ļauj augt un liek pievilkties.
Saruna par bērnības kultu un lietām, kas turpinās arī pieaugot.
Tagad jūs ar biedrību "Ascendum" jau otro gadu organizējat projektu "Garā pupa" un vedat lauku bērnus uz Rīgu.
Tas nav gluži labdarības pasākums, drīzāk gan ambīcijas sējošs projekts - sadarbojoties ar pašvaldībām, mēs varam atvest bērnus uz galvaspilsētu ar mērķi, pirmkārt, parādīt, kādas ir mūsu vērtības - kas ir Rīga, kas ir kultūra. Ideja radās no tā, ka daudzās valstīs, piemēram, Francijā, Luvrā, redzams, ka pie gleznām vāļājas trīsgadīgo bērnudārznieku grupiņa. Viņi ļoti savlaicīgi tiek pieradināti, iepazīstināti ar kultūru. Un nav runa par multenēm vai kaut ko ļoti interaktīvu. Vienkārši muzeja pagrabā renesanses zālē stāv skulptūras, pie kurām tādi maziņi tur valstās. Tas liekas absurdi, bet patiesībā viņiem tādējādi lēnītēm tiek stāstīts un mācīts, kāda ir tā visa vērtība - kāpēc tieši tas diska metējs ir tāds vai kāpēc ir tik garas rindas uz "Monu Lizu".
Tādā veidā tā paaudze aug. Savukārt pie mums, Latvijā, skolēni pirmoreiz savācas tikai skolas ekskursijā - parasti, lai ar autobusu aizbrauktu līdz kādam Rīgas teātrim. Vēl ņemot vērā, ka tajā vecumā bērnus vairāk interesē čipsi, puiši un meitenes...
Kas ir tās lietas, ko bērni no projekta iegūst?
Projektu uzsākot, bija doma sadarboties ar sociālajiem centriem, meklējot nelabvēlīgas ģimenes, kuras bērnus pašas nevar nekur aizvest. Bet tad aizdomājāmies, ka būtu forši iesaistīt tieši daudzbērnu ģimenes, jo šādās ģimenēs bieži vien vecāki neatzīs, ka viņiem nav naudas, viņi iztiks un kaut kā aizvedīs tos bērnus, lai gan viņiem to izdarīt ir grūti. Tās ir labvēlīgas ģimenes.
Projekta doma ir bērniem vecumā līdz 12 gadiem parādīt Rīgas vidi - arī tādiem, kas vispār nekad iepriekš Rīgā nav bijuši. Pirmkārt, parādīt, otrkārt, darīt to bez maksas. Tas nav tik dārgi, vienkārši tas viss ir jāsaorganizē. Mums ir daudz foršu brīvprātīgo, kuri šiem bērniem par Vecrīgu stāsta nevis kā par 800 gadus senu vietu ar bruģi un vecām ēkām, bet apvij šo vietu teiksmām...
Domājot par Rīgas vecpilsētu, atceros, ka es bērnībā lasīju kādu pasaku par dālderi, ko atrada starp bruģakmeņiem. Ejot pa Vecrīgu, visu laiku skatījos uz bruģi - tūlīt būs tas dālderis! Iedomājos, kā tur tie pajūgi brauca un kā tas kādam bija izkritis, lai tur paliktu. Atceros tādu rūsganu Vecrīgas vakara noskaņu, kad ar mammu gājām no mūzikas skolas - es pilnīgi trīcēju no priekiem pa turieni iet. Es Vecrīgu redzēju kā kaut ko absolūti... Tās laternas. Laternas man joprojām liekas tāds mistisks objekts - tās, ko dedz laternu aizdedzējs.
Arī mēs šajās ekskursijās bērniem par Rīgu gribam radīt īpašu sajūtu, darbināt viņu iztēli un fantāziju, rādot pilsētu, muzejus, Operu, leļļu teātri.
Un kā šie bērni reaģē, kā jūtas?
Man ir viens aizkustinošs stāsts. Kad bērni pusdieno Operā, viņiem vienmēr pavaicā, ko viņi vēlas - kečupu, majonēzi vai krējumu. Un šajā brīdī kāds bērns reāli apmulsa, jo atklājās, ka nekad dzīvē neviens nav viņam pavaicājis, ko viņš vēlas - tas, kas ir mājās, tas arī ir jāēd. Tas nozīmē, ka viņš vispār nemāk izvēlēties. Un, kad pēkšņi viņam to pajautāja, viņš bija tik nenormāli priecīgs, aizdomājās, kā tas ir - izvēlēties.
Vēl bērniem ļoti patīk fotografēties pie Brīvības pieminekļa - viņi to asociē ar sevi, ar latvietību. Tieši šādi jau arī rodas tie kultūras patērētāji - cilvēki, kas pieprasa kvalitatīvu kultūru un, iespējams, arī paši to rada. Cilvēki, kas apzinās Rīgu un kultūru kā daļu no sevis. Kultūra nav kaut kas, kas būtu jāatbalsta tikai tāpēc, ka jāatbalsta - kāds muzejs brūk, un tāpēc tas ir jāatbalsta... Nē, tu pats stāvi tam blakus un saproti, ka tas taču ir mans muzejs, manas vērtības - tur stāv mans Rozentāls un mans Purvītis!
Jūs spējat iedvesmot Latvijas bērnus.
Man liekas, ka es esmu tā atkalpojusi, no sešpadsmit līdz divdesmit viena gada vecumam cīnoties par Latvijas jauniešiem, ka man tagad ir mirklis, kad sāku domāt par sevi. Un tieši tāpēc biedrība "Ascendum" ir vērsta uz sabiedrības attīstīšanu caur tādiem projektiem, kas pašiem ļoti interesē un kur paši gūstam gandarījumu un prieku.
"Ascendum" ideja ir atbildība pašam par to, kas notiek savā valstī - tā ir augšupeja. Mēs cenšamies talantīgus cilvēkus, veiksmīgus uzņēmējus mudināt uzņemties atbildību, rūpes par vismaz vienu cilvēku un izvilkt viņu līdz savam līmenim, tādējādi veidojot labāku sabiedrību.
Tāpēc arī man liekas brīnišķīgi, ka šie vēstneši, kas ar mums sadarbojas kampaņā "Es būšu nākamais", brīvprātīgi piekrīt darboties un atrod laiku, lai satiktos ar Latvijas bērniem, jo bērnībā, kādu ieraugot, ir viegli iedvesmoties. Arī mani mamma veda uz Vanesas Mejas koncertiem, lai es iedvesmotos, skatoties, kā viņa spēlē - lai arī es kādreiz tā spēlētu un lai man gribētos iet uz vijoles stundām un solfedžo...
Tu daudz ceļo. Ko tu vari teikt par bērnību Latvijā un citur pasaulē?
Esmu runājusies ar jauniešiem no Maķedonijas un Albānijas, viņu stāstus nevar salīdzināt ar mūsu bērnību - ar manu lauku mieru, ar dzīvošanos pa purviem un mežiem. Jā, varbūt mums ne visiem bija velosipēdi vai bārbijas, ko es tik ļoti gribēju, bet mums nebija baiļu no kara, mēs nedzirdējām bumbu sprādzienus, man bērnībā nebija jābaidās par to, ka es esmu musulmanis...
Manu vienaudžu stāsti par bērnību Balkānos ir šausmīgi - man, to klausoties, pat neticas, jo tas cilvēks liekas tāds pats kā es - viņš izskatās tāpat kā es, mēs klausāmies vienas un tās pašas grupas, to pašu trendojam feisbukā, bet viņi reāli ir piedzīvojuši šausmas. Un tad es sapratu - ārprāts, it kā ārēji to atšķirību varbūt neredz, bet iekšā tā turbulence viņos ir.
Arī Indonēzija liek aizdomāties - tur padzīvojot un redzot tos bērnus, to, kā viņi deformētām mugurām strādā ķieģeļu fabrikās... Tā ir viņu bērnība.
Ar mūsu paaudzi ir interesanti - mums liekas, ka visu var sasniegt, viss ir iespējams. Tas tāpēc, ka mēs sava mūža laikā esam sasnieguši labklājību, respektīvi, esam izdzīvojuši režīmu pārmaiņas, krīzi un atkal nākušo ekonomisko augšupeju - izdzīvojuši veselu tādu uzrāvienu! Rodas sajūta, ka, ja tu centies, domā un dari, esi atbildīgs, godīgs un strādā, tu vari sasniegt... Mums ir šī ilūzija, jo esam izauguši no deviņdesmito sajūtas, ka nav nekā, līdz šim brīdim, kad kaut kas tomēr ir.
Vai bērnības sapņi pieaugot turpina īstenoties?
Es atceros, kā es kādreiz ļoti sapņoju par strūklaku! Ka būtu baigi forši, ja manā pilsētā būtu strūklaka, kur vasarās visi varētu šļopēties. Tas tāpēc, ka Olaine ir tāda industriāla pilsēta, kas plašāk apbūvēta divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados, un tajā laikā tur nekā tāda nebija.
Šis sapnis tā arī nerealizējās, bet nesen piepildīju vienu citu bērnības sapni. Kādreiz ļoti gribēju lielu pasaules karti - nevis ar domu par ceļošanu, bet man vienkārši nenormāli patīk ģeogrāfija, patīk mācīties un pētīt. Un es jau tagad esmu tik daudz kur bijusi, ka... Pat, braucot lidmašīnā, izņemu to žurnālu, kuram aizmugurē ir tādas vienkāršas kartes ar lidmašīnu maršrutiem, atveru to vaļā, skatos, pētu, priecājos. Un nu es saņēmos un tādu nopirku. Jo - kad kāds cilvēks aiziet, tad sāc domāt, ko tu pats vēl neesi izdarījis.
Intervijas pilno versiju lasiet "Veto Magazine" jaunākajā - 26. numurā.
Zemsvītras piezīmes:
*Fonds "Viegli" izveidots pirms trim gadiem ar mērķi atbalstīt jaunradi Latvijā un ļaut skaistajam parādīties, tādējādi veicinot dzejnieka Imanta Ziedoņa pausto ideju turpināšanu, kā arī atbalstot jaunas ieceres.
**"Mazā Kavalērija" - aizrautīga domubiedru grupa, kurā apvienojušies vairāki ar mūziku, kultūru un sportu saistīti cilvēki. "Mazā Kavalērija" kopš 2009. gada aktīvi dodas sakopt dažādus Latvijas nostūrus, cenšoties ar mazām, bet būtiskām lietām iedvesmot arī citus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!