Latvijas vēstures relikvijas: Kuršu ķoniņi un Bīronu dzimtas porcelāns  (25)

Daļa no eksponātiem - senās rotaslietas, mūsu senču darba rīki, unikāli dokumenti, pirmā Bībele latviešu valodā un citi - šobrīd ir aplūkojami LNVM un portāla "Delfi" kopā veidotajā virtuālajā izstādē. Reizi nedēļā izstādes ekspozīciju papildinām ar pieciem jauniem eksponātiem un piecām Latvijas vēstures lapaspusēm:

Ar citām Latvijas vēstures relikvijām varat iepazīties šeit!

Viens no vecākajiem dokumentiem Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā ir lēņu grāmata, ar kuru Livonijas ordeņa mestrs Volters fon Pletenbergs (1450-1535), ordeņa mestrs no 1494. līdz 1535. gadam, piešķir kuršu ķoniņam Dragūnam īpašumā zemi un nosaka viņa pienākumus pret ordeni.

Lēņu grāmata rakstīta uz pergamenta (27,5x13 cm), un dokuments apstiprināts ar Livonijas ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga lielā zīmoga nospiedumu vaskā ietvarā (Ø 6,4 cm). Zīmogā attēlots Jaunās Derības sižets - Svētās ģimenes bēgšana uz Ēģipti; apakšējā malā Vācu ordeņa un Pletenberga dzimtas ģerboņi.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs dokumentu iegādājies 1964. gadā, tas restaurēts 1994. gadā.

Kuršu ķoniņi bija septiņu Kurzemes ciemu - Ķoniņu, Pliķu, Kalēju, Ziemeļu, Viesalgu, Sausgaļu un Dragūnu - iedzīvotāji, kuri, saņemot no ordeņa lēņu grāmatas, kļuvuši par brīviem cilvēkiem.

Tiesību ziņā  ķoniņi  neatšķīrās no muižniekiem, viņi nemaksāja regulāras nodevas un nepildīja klaušas un bija pilnīgi noteicēji par izlēņoto zemi, ko apstrādāja paši vai ar algota darbaspēka palīdzību. Tāpat kā muižniekiem, kuršu ķoniņiem bija zvejas, medību un dzirnavu tiesības, arī savi ģerboņi.

Viens no galvenajiem ķoniņu pienākumiem bija piedalīšanās kara gaitās lēņa kunga labā kā vieglajiem jātniekiem jeb dragūniem. Sausgaļiem un Dragūniem bija jāpilda arī vēstnešu pienākumi.

Kurzemes hercogistes laikā ķoniņi vairs netika uzskatīti par līdzvērtīgiem muižniekiem, tādēļ tiem sāka uzspiest dažādus pienākumus.

Ziemeļu kara laikā (pēc 1711. g. lielā mēra) kuršu ķoniņus ierakstīja Kuldīgas kroņa muižas inventārā. Viņiem sāka prasīt klaušas kā dzimtļaudīm, lai arī mazākos apmēros kā citiem latviešu zemniekiem.

Pēc hercogistes iekļaušanas cariskās Krievijas sastāvā 1795. g. kuršu ķoniņi, lai atgūtu zaudētās tiesības un privilēģijas, uzsāka 74 gadus ilgu tiesas prāvu, līdz 1854. g. senāts atzina, ka kuršu ķoniņu zeme nav zemnieku zeme, tāpēc muiža tai nevar uzlikt klaušas.

Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas kuršu ķoniņi turpināja dzīvot savos ciematos, kamēr 1929. gadā Saeima pieņēma likumu par brīvciemu sadalīšanu viensētās, kas būtībā likvidēja kuršu ķoniņu vēl saglabājušās vēsturiskās īpatnības.

Attēlā: Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona tējas un kafijas servīzes daļa ar Bīronu dzimtas ģerboni. Ķīna. Starp 1737. un 1740. gadu. Porcelāns, balts ar polihromu Bīrona ģerboni. Šķīvītis, pialas, tasīte.

Jau 16. gs. beigās tirdzniecības kompānijas Eiropā sāka ievest austrumu porcelānu.

17. un 18. gs. interese par eksotisko Ķīnas un Japānas porcelānu pieauga. Ir zināms, ka pēc turīgu eiropiešu pasūtījuma 18. gs. Ķīnā īpaši tikuši gatavoti porcelāna šķīvji ar īpašnieka ģerboni. Muzeja krājumā glabājas unikāli memoriālie priekšmeti - daļa no Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona Ķīnā pasūtītās kafijas un tējas servīzes (starp 1737. un 1740. g.).

Visus priekšmetus rotā Kurzemes hercoga ģerbonis. Heraldiskā kompozīcija ietverta muižniecības kroņa saturētā sermuliņādas mētelī. Vairoga turētāji - lielas kronētas lauvas. Lielais vairogs ir četrdalīts - sudraba krāsojuma pirmajā laukā pretstāvošs, ceturtajā - stāvošs, kronēts, sarkans Kurzemes lauva; otrajā, zilajā laukā - soļojošs un trešajā tādas pat krāsas laukā - pretsoļojošs Zemgales alnis, kas izaug no skaldījuma, respektīvi, vairoga sāniem. Sirds vairogs skaldīts divās daļās, labais lauks dalīts. Apakšējā laukā - celms, uz kura melns krauklis pagriezienā pa kreisi, atpakaļ pavērstu galvu pret labo malu, knābī - zariņš ar trim ozoliem. Celma priekšā sijas veidā zelta atslēga (fon Bīronu dzimtas ģerbonis). Virs tā sudraba laukā novietotas trīs kronētas sarkanas spāres. Kreisajā nodalītajā laukā zem kroņa melna monogramma - "A 3", kas apzīmēja Polijas karali Augustu III, Kurzemes lēņa kungu.

1892. g. servīze tika nopirkta firmas Robert Lepke Berlīnē rīkotajā izsolē, kur tika pārdota daļa no hercoga Pētera pēcnācēju atstātā mantojuma.

1903. gadā priekšmeti, kas tolaik piederēja Tāšu - Padures muižas īpašniekam grāfam H. Keizerlingam, bija izstādīti Kurzemes heraldiskajā izstādē Jelgavā.

Izstādes katalogā ir minēti 17, tomēr vitrīnas fotogrāfijā, kura publicēta Rundāles pils muzeja 1992. gadā izdotajā katalogā "Ernsts Johans Bīrons 1690 - 1990" redzami 18 priekšmeti.

No servīzes līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai 5 priekšmeti. Diemžēl trūkst ziņu, kā tie nonākuši Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā.

Attēls: Kristofa Hardera "Rēķināšanas grāmatiņa, ne priekš visiem tumšiem ļaudīm, bet tiem vien par labu sarakstīta, kas gudrību un gaišu prātu cienī", ar roku pārrakstījis Ungurmuižas dārznieks Fricis Girgensons. 1816. gads. Rokraksts, 164 lpp. Papīrs.

Kristofs Harders dzimis 1747. gadā Kēnigsbergā. Pārcēlies uz Vidzemi, sākotnēji strādāja par mājskolotāju Rīgā, bet 1772. gadā pārcēlās uz Rubeni, kur kalpoja kā mācītājs Rubenes draudzē.

Savās mājās viņš ierīkoja grāmatspiestuvi, kurā izdeva "Vidzemes kalendāru", reliģiska satura izdevumus, vairākas mācību grāmatas un pavārgrāmatu. Rubenē grāmatspiestuve pastāvēja līdz 1796. gadam un laida klajā vairāk kā 20 iespieddarbu, no tiem 19 latviešu valodā.

Kristofs Harders kalpoja Rubenes draudzē līdz savai nāvei 1818. gadā.

19. gs. sākumā latviešu skolās mācīja tikai lasīt un ticības mācību. Rakstīt un rēķināt bieži neprata paši skolotāji. 1805. gadā Tērbatas universitātes skolu komisija izstrādāja jaunu skolu projektu, kur skolās paredzēja mācīt arī aritmētiku.

Sakarā ar to, 1806. gadā Rīgā, Juliusa Konrāda Daniela Millera spiestuvē Kristofers Harders laida klajā "Rēķināšanas grāmatiņu ne priekš visiem tumšiem ļaudīm, bet tiem vien par labu sarakstīta, kas gudrību un gaišu prātu cienī".

Tā bija pirmā aritmētikas grāmata latviešu valodā, tāpēc Harderam vajadzēja radīt svarīgākos matemātikas terminus latviešu valodā. Grāmatas ievadā viņš raksta: "Gan grūts darbs ir bijis, skaidri izsacīties no tādām lietām, kas vēl līdz šim šinī valodā nebija ne dzirdētas."

No Hardera lietotajiem četru aritmētikas pamatdarbību terminiem - kopāskaitīšana, atņemšana, reizināšana, dalīšana - mūsdienās lietojam trīs. Grāmatas tekstā Harders cenšas pamatīgi izskaidrot aritmētikas elementus, iepazīstina ar mērvienībām un, to darot, mēģina pielāgoties zemnieku praktiskajai dzīvei, sniedz dažādus racionālus saimniekošanas padomus.

Grāmatai ir 12 nodaļas, kurās plaši izskaidrotas aritmētiskās darbības, lasītāji iepazīstināti ar mērvienībām. Uzdevumus sastādot, izmantotas zemnieka dzīvē praktiskas lietas - labības ražas aprēķini, stādu daudzums dobē, nepieciešamais laiks dažādu darbu veikšanai.

Hardera "Rēķināšanas grāmatiņu" lietoja galvenokārt Cēsu apriņķī. Tā bija domāta vairāk pašmācībai, nevis skolai. Par to, ka grāmata domāta pašmācībai, liecina Ungurmuižas dārznieka Friča Girgensona 1816. gadā izgatavotais grāmatas noraksts.

Muzeja krājumā šis grāmatas noraksts saņemts 1928. gadā no Pieminekļu valdes, kas to ieguvusi Cēsu apriņķa Dzērbenes pagasta "Baļķos".

Fakts, ka 15 gadus pēc "Rēķināšanas grāmatiņas" izdošanas netika izdota neviena cita aritmētikas grāmata, liecina, ka 19. gs. pirmajos divos gadu desmitos kaut cik sistemātiska matemātikas pamatu mācīšana Latvijas skolās bija izņēmuma parādība.

Attēls: Krievijas impērijas medaļa, veltīta dzimtbūšanas atcelšanai 1861. gadā. Pēc Fjodora Tolstoja (Толстой) (1783 - 1873) modeļa gatavojis Nikolajs Kozins (Козин) ( ? - 1867/68). Sanktpēterburga. 1862. gads. Bronza.

Latvijas teritorijā dzīvojošo zemnieku absolūtais vairākums kopš viduslaiku beigām un jauno laiku sākuma pakāpeniski bija zaudējuši savu personisko brīvību un kļuvuši par dzimtcilvēkiem.

19. gs. sākumā dzimtbūšana kavēja kapitālistisko attiecību veidošanos un intensīvu lauksaimniecisko ražošanu. Pieauga nepieciešamība pēc brīvām darbarokām gan pilsētā, gan laukos, tajā pašā laikā pieauga arī zemnieku neapmierinātība ar pastāvošo stāvokli. Krievijas impērijas valdība bija spiesta sākt risināt valstī samilzušās problēmas.

1804. g. Krievijas imperators Aleksandrs I parakstīja Vidzemes zemnieku likumus - zemnieki tika piesaistīti zemei (pagastam), nevis muižnieka personai.

Likumi noteica zemnieku statusu, tika reformēta arī tiesu sistēma (pagasttiesa, zemes tiesa, galma tiesa). Bez tam 1809. gadā izdeva "Papildus punktus zemnieku likumam". Diemžēl visi šie likumi neatrisināja ekonomisko un sociālo krīzi.

1814. g. imperators deva rīkojumu Baltijas ģenerālgubernatoram Filipam Pauluči izveidot komisiju, kas iespējami ātri izstrādātu priekšlikumus Kurzemes zemnieku labklājības uzlabošanai.

Lēmumu par zemnieku brīvlaišanu pieņēma Kurzemes muižnieku kopsapulce - landtāgs 1817. g. aprīlī. 1818. g. 30. augustā Jelgavā svinīgā ceremonijā Viņa Augstības Aleksandra I klātbūtnē izsludināja Kurzemes brīvlaišanas likumus, kas formāli deva personīgo un pārvietošanās brīvību 300 000 personām.

1819. g. 26. martā tika apstiprināti arī Brīvlaišanas likumi Vidzemē, kurus pavēstīja tautai 1820. g. janvārī.

Brīvlaišana bija ilgs process, kas notika vairākos paņēmienos. Rūpējoties par to, lai muižas joprojām būtu nodrošinātas ar pastāvīgu darbaspēku, valdība jau uzreiz nolēma, ka tā stāsies spēkā nevis ar likuma izsludināšanas dienu, bet gan pakāpeniski četrpadsmit gadu laikā.

Saskaņā ar pieņemtajiem likumiem visa zeme tika pasludināta par muižnieku īpašumu. Lai zemnieki turpmāk varētu lietot zemi, viņiem ar muižu bija jāslēdz līgumi par zemes nomu. Šādos apstākļos muižnieki diktēja savus noteikumus. Zemnieku pārvietošanās brīvība vēl joprojām bija ierobežota. Lai tiktu apstrādāta muižas zeme, līgumos parasti tika noteiktas neierobežotas klaušas.

Pēc brīvlaišanas Kurzemes un Vidzemes zemniekiem mainījās sociālais statuss un viņi ieguva uzvārdus. Tomēr ļoti bieži to izvēlē noteicošais vārds piederēja muižniekiem.

Pavisam atšķirīga situācija bija Latgalē, kas tajā laikā administratīvi ietilpa Vitebskas guberņā. Lauku apdzīvoto vietu pamattips bija nevis viensētas kā pārējā Latvijas daļā, bet gan sādžas, kas sastāvēja no sīkām zemnieku saimniecībām.

Zemnieku brīvaišana šeit norisa gandrīz pilnībā pēc Krievijas scenārija, ko noteica 1861. g. 19. februāra likums. Divu gadu laikā bija jānosaka zemnieku un muižnieku attiecību pamatprincipi - zemniekiem nodotās zemes daudzums un attiecīgo nodevu lielums.

Tāpat kā citur Latvijā, Latgalē zemnieki veidoja pašpārvaldes orgānus - pagasta valdes un pagasta tiesas. Taču to darbība atradās stingrā cara ierēdņu uzraudzībā, kas pastiprinājās pēc 1863. gada sacelšanās poļu un lietuviešu zemēs.

Zemnieku brīvlaišana, ko izsludināja Aleksandrs II ar 1861. g. 19. februāra manifestu, kļuva par 19. gadsimta svarīgāko notikumu Krievijas impērijā.

Pazīstamais krievu gleznotājs, zīmētājs, medaļu mākslinieks un tēlnieks, Mākslas akadēmijas viceprezidents Fjodors Tolstojs (1783-1873) izveidoja piemiņas medaļu, veltītu dzimtbūšanas atcelšanai. Tas ir arī viņa pēdējais medaļu mākslas darbs, jo meistaram jau bija 78 gadi.

Pēc Tolstoja vaska modeļa spiedni veidoja viņa skolnieks Nikolajs Kozins (? - 1867). Medaļa gatavota Sanktpēterburgas monētu kaltuvē. Pēc mākslinieka ieceres uz medaļas aversa redzam, ka Aleksandrs II tēvišķā gādībā savieno zemnieka un muižnieku rokas, savukārt medaļas reversā ir pirmās rindas no 1861. g. manifesta.

Attēls: Kokle. Daugavpils apr. Preiļu pagasta "Skutānu" sādža, "Rubeņu" viensēta. 19. gs. sākums. Koks (vīksna, liepa), metāls. Garums 93 cm, platums 24 cm.

Kokle ir sens baltu izcelsmes mūzikas instruments. To var atzīt par latviešu tautas mūzikas simbolu. Kokle un kokles spēlēšana ir tradicionālās kultūras vērtība, kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā.

Vecākais datējums, kas iegriezts muzeja kolekcijā esošajā koklē, ir "1710". Šī kokle ir no Liepājas apriņķa Durbes apkārtnes.

Pēc izskata atšķiras Latvijas rietumdaļas (Kurzemes tipa) un Latvijas austrumdaļas (Latgales tipa) kokles. Kurzemē saglabātās vecākās kokles ir nelielas, to korpuss grebts no vienkoča, ar pludlīnijas siluetu, kas asociējas ar laivu; virspuse pārsegta ar pietapotu dēlīti, kurā skaņas caurumiņus mēdz izgriezt ornamenta veidā. Vecākiem paraugiem ir tikai piecas stīgas. Senāk tās darinātas no mājlopu zarnām; taču saglabājušās ir tikai kokles ar metāla stīgām.

Latgales kokļu atšķirības zīme ir "spārns" - pārsega dēlītis sniedzas pāri korpusam. Latgales kokles ir lielāka izmēra, to forma sliecas līdzināties trapecei; korpusa apakšējais dēlītis ir taisns.

Unikāla relikvija ir 10 stīgu kokle, kas iegūta Daugavpils apriņķa Preiļu pagastā. Tā datēta ar 19. gadsimta sākumu. Kolekcijā šī ir vienīgā kokle ar kokgriezumā veidotu skulptūriņu - sievietes galvu. Galviņa griezta no liepas koka, kokles korpuss no vīksnas. Skaņas dēlīša pagarinājums (spārns) noslēdzas ar līkumotu kontūru, kas asociējas ar sievietes tērpa viļņveida apakšmalu. Skaņas dēlītī izgriezti augu motīvi un piecstaraina zvaigznīte.

Kokle rosina atcerēties Latgales tradicionālos kokgriezumus - ēku greznojumus, ceļmalas krucifiksus, baznīcu kokskulptūras. Kokles veidolā skatāmā figūra asociējas ar sakrālu tēlu, šī doma atgādina, ka Latgalē tautas tradīcijas ir cieši savijušās ar kristīgajām un raksturo šī novada savdabīgo identitāti.

Vēstures avoti apliecina kokli kā senu un Latvijā raksturīgu mūzikas instrumentu. Tautasdziesmās, pasakās un teikās kokle ir visvairāk pieminētais mūzikas instruments.

Folkloras mantojumā par kokli runāts ar mīlestību: "Zelta kokle, zīda stīgas" - šāds apzīmējums tautasdziesmās sastopams vairākkārt. Teikās un pasakās koklētājs iemieso garīgo spēku - glābēju un gaismas nesēju.

Kurzemes koklei, ar iegrieztu gada skaitli "1710", kas Latvijas vēsturē zināms kā lielā mēra gads, līdzi nākusi arī leģenda. Ziemā, kad Kurzemē plosījies mēris, kādās Durbes pagasta mājās dzīvi vairs palikuši tikai divi bērni. Tad lielākais no viņiem mazāko uzsēdinājis uz kokles, un kā ar ragaviņām pa sniegu aizvilcis pie cilvēkiem - uz kaimiņu mājām. Tā kokle palīdzējusi izglābt bērnu dzīvības.

Muzeja kolekcijā šī kokle iegūta 19. gadsimta beigās kā Rīgas Latviešu biedrības vākums.