Latvijas vēstures relikvijas: Latviešu strēlnieki un pirmā Daugavas spēkstacija  (23)

Daļa no eksponātiem - senās rotaslietas, mūsu senču darba rīki, unikāli dokumenti, pirmā Bībele latviešu valodā un citi - šobrīd ir aplūkojami LNVM un portāla "Delfi" kopā veidotajā virtuālajā izstādē. Reizi nedēļā izstādes ekspozīciju papildinām ar pieciem jauniem eksponātiem un piecām Latvijas vēstures lapaspusēm:

Ar citām Latvijas vēstures relikvijām varat iepazīties šeit!

Attēls: Svētku dalībnieki pie IV Vispārējo latviešu dziedāšanas un mūzikas svētku paviljona Jelgavā. 1895. gada jūnijs. Fotogrāfs O. E. Šmits.

1895. gadā no 15. līdz 20. jūnijam Jelgavā norisinājās pirmā Latviešu Lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstāde, kuras darbības laikā no 15. līdz 18. jūnijam (pēc jaunā stila 27. – 30. jūnijs) Jelgavas Latviešu biedrība ar tās vadītāju advokātu Jāni Čaksti priekšgalā Jelgavā sarīkoja arī IV Vispārējos Latviešu dziesmu un mūzikas svētkus. Tie bija pirmie un palika vienīgie visu Latvijā notikušo dziesmu svētku vēsturē, kas nav norisinājušies Rīgā.

Dziesmu svētku sarīkošanai Jelgavā speciāli pēc arhitekta Konstantīna Pēkšēna projekta ārpus pilsētas uzbūvēja paviljonu, kurā bija paredzētas vietas 5000 dziedātājiem un apmēram 25 000 skatītāju. Paviljons bija tajā laikā lielākā koka būve pasaulē.

Pēc aculiecinieku atmiņām svētkiem vislielāko pārbaudījumu bija izvirzījusi daba. Lietus sagādātos pārbaudījumus savās atmiņās atceras Jāzeps Vītols. "Visiem zināms Jelgavas svētku liktenis: tie salija visbēdīgākā kārtā. Pirmajā koncertā visi dziedātāji un klausītāji glābās grandiozajā svētku ēkā zem lietussargiem, ūdeņi gāzās caur jumta šķirbām, apdraudēja ērģeles un orķestra instrumentus."

Par turpmāko koncertu norisi "sausās" telpās gādājis Jānis Čakste. Viņš no Rīgas bijis pasūtījis jaunu jumta papi un mobilizējis Jelgavas strādniekus tās uzlikšanai. Tādējādi jau otrās dienas koncerti norisinājušies bez liekiem starpgadījumiem.

IV Vispārējie Latviešu dziesmu un mūzikas svētki bija lielākie līdz I pasaules karam notikušie dziesmu svētki, tajos piedalījās vairāk nekā 160 kori ar 4000 dziedātājiem.

Domājams, ka muzeja fotonegatīvu kolekcijā esošie trīs fotonegatīvi, kas uzņemti dziesmu svētku paviljona priekšā, izdarīti svētku pēdējā dienā, kad lietus bija mitējies. Fotonegatīvu autors ir skolotājs, tautskolu inspektors, novadpētnieks, fotogrāfs un aizrautīgs ceļotājs Oskars Emils Šmits (1847 – 1914).

LNVM krājumā glabājas viņa uzņēmumu kolekcija uz 3265 fotonegatīvu stikla platēm un apmēram 1000 fotouzņēmumi, kas saglabājušies kontaktkopiju formātā. Foto kolekcija tapusi laika periodā no 1885. līdz 1913. gadam. Tās ir fotogrāfijas, kas ļauj ielūkoties 19./20. gs. mijas tagadējās Latvijas teritorijā esošajās pilsētās, pilīs, muižu kompleksos, sakrālajos objektos, lauku sētās, rūpniecības uzņēmumos, dabas objektos, senvēstures pieminekļos, kā arī ļauj aizceļot uz minētā laikmeta Igauniju, Krieviju un vairākām Rietumeiropas valstīm.

Fotouzņēmumu klāstu papildina 65 pēc ģeogrāfiskā principa kārtotas dokumentu mapes ar apceļoto un fotografēto objektu gan vēsturiskiem, gan tā brīža situācijas aprakstiem.

1930. gada pavasarī kolekcijas autora meita Eleonora Šmita, kura tobrīd dzīvoja Daugavpilī, tēva arhīvu deponējusi Doma muzejam Rīgā, ar noteikumu, ka muzeja darbiniekiem jāuztur kārtībā tēva kaps Rīgā, Lielajos kapos. Vienošanos Doma muzejs nav pildījis un 1935. gada 21. martā arhīvs tika nodots Pieminekļu valdei.

Pēc Pieminekļu valdes likvidācijas 1944. gadā viss fotonegatīvu kopums nonāca Latvijas PSR Centrālā Valsts vēstures muzeja (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) pārziņā.

Attēls: Latviešu strēlnieku bataljonu kareivja krūšu nozīme. Metu zīmējis Ansis Cīrulis. 1915.–1916. gada septembris. Baltmetāls.

"Pulcējaties zem latviešu karogiem" – aicināja latviešu pārstāvji Krievijas Valsts domē Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis pēc tam, kad bija saņemta atļauja dibināt latviešu karaspēka vienības Krievijas armijas sastāvā.

Tas bija aicinājums būt uzticīgiem savai tēvzemei, veidot brīvprātīgas latviešu karaspēka vienības Latvijas teritorijas aizstāvēšanai un atkarošanai no vāciešiem.

Jau 1915. gada 1. augustā Krievijas impērijas Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks ģenerālis Mihails Aļeksejevs izdeva pavēli par latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu. Atsaucība bija ļoti liela, tika atvērti brīvprātīgo reģistrēšanas punkti Rīgā, vēlāk arī citur Latvijā un vietās, kur atradās bēgļi un evakuētie strādnieki – Petrogradā, Maskavā, Vitebskā, Pleskavā. Latvieši, kuri dienēja citās karaspēka daļās, varēja pāriet uz latviešu bataljoniem un lielākā daļa to arī darīja.

Cilvēki ar lielām cerībām skatījās uz latviešu karaspēka vienību veidošanu, cerot, ka tās spēs aizstāvēt Vidzemi un atbrīvot Kurzemi. Jau vasarā un rudenī no brīvprātīgajiem, mobilizētajiem un no citām karaspēka daļām pārceltajiem latviešiem tika saformēti 8 latviešu strēlnieku bataljoni. Pēc īsām intensīvām apmācībām strēlnieki devās kaujās. Jau pirmajās cīņās strēlnieki sevi parādīja kā labus karavīrus.

Kā jebkurai karaspēka vienībai, arī latviešu strēlnieku bataljoniem tika atļauts izgatavot karogus un īpašu latviešu strēlnieku bataljonu krūšu nozīmi. Uz karoga un nozīmes bija atļauts līdzās uzrakstiem krievu valodā lietot arī uzrakstus latviski.

Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas priekšsēdētāja biedrs Gustavs Ķempelis savās atmiņās "Kā radās latviešu strēlnieku bataljoni" par strēlnieku bataljonu krūšu nozīmes radīšanu rakstīja: "Pamata ideja bija, ka karoga zīmējumam un krūšu nozīmei jāņem viela no latviešu tautas gara mantām, pie tam zīmējumam jābūt vienkāršam, bez sevišķiem raibumiem. Mākslinieks A. Cīrulis proponēja ņemt krūšu zīmei par pamatu sauli, es – ievaiņagot to ar ozola zariem, bet poručiks Peka – pār vaiņagoto sauli šķērsām pārlikt zobenu. Pēc šīs pirmās skices arī radās strēlnieku krūšu zīme. ...Ka taisni saulei jābūt strēlnieku krūšu zīmē, par to jau agrāk bija izteicies fotogrāfs Jānis Rieksts, kas bieži uzņēma strēlnieku grupas viņu priekos un bēdās. Viņš arī ieteica griezties pie mākslinieka A. Cīruļa kā saules ornamenta cienītāja".

Latviešu strēlnieku bataljonu organizēšana un pašaizliedzīgās cīņas frontē radīja vienotības izjūtu, cēla un nostiprināja latviešu tautas pašapziņu. Latviešu strēlnieku varonība iedvesmoja brīvības cīnītāju garu, kad sākās cīņa zem neatkarīgās Latvijas karoga.

Latviešu strēlnieku krūšu nozīme bija strēlnieku piederības zīme gan kauju laukos, gan vēlāk, kad 1923. gada 19. septembrī tika dibināta Veco latviešu strēlnieku biedrība, kuras mērķis bija uzturēt dzīvu strēlnieku cīņu un varonības garu.

Attēls: Imantas pulka zīme. 1921. gads. Metāls, emalja.

Imantas pulku sāka formēt 1918. gada 14. novembrī Vladivostokā, pamatojoties uz 1918. gada 7. novembrī Sibīrijas un Urālu Latviešu Nacionālās padomes Centrālā biroja un Francijas militārās misijas noslēgto līgumu. Tajā pieteicās latvieši, kuri bija nonākuši Sibīrijā 1. pasaules kara bēgļu gaitās un bijušie latviešu strēlnieki.

Pulka veidošanas oficiālais mērķis bija cīņa pret Vāciju un tās sabiedrotajiem Urālu frontē, tomēr Centrālā biroja patiesais nolūks bija savākt vienkop latviešus un palīdzēt viņiem atgriezties Latvijā. Kad Vācija sevi atzina par sakautu, formāli nebija pamata veidot Imantas pulku – līgums ar frančiem paredzēja, ka pulku nedrīkstēja izmantot pilsoņu karā. Brīvprātīgo atsaucībai pamazām pieaugot, 1919. gada beigās Imantas pulkā jau bija 74 virsnieki, 1114 kareivji un instruktori.

Kareivju apmācības notika latviski, viņiem mācīja arī angļu un franču valodu. Karavīri valkāja īpatnējas formas ar Latvijas nacionālo krāsu iekantējumiem. Pulka uzturēšanu un apbruņošanu uzņēmās Francija, bet par to Imantas pulka karavīri izpildīja franču un viņu sabiedroto uzdevumus: veica garnizona dienestu Vladivostokā, pavadīja kara materiālu transportu, piedalījās starptautiskās militārās milicijas patruļās. Imantas pulks izdeva savu žurnālu "Imanta".

Uz Latviju Imantas pulks devās trīs kuģos: vispirms 1920. gada 25. februārī no Vladivostokas ar ķīniešu tvaikoni "Gweneth" zem angļu karoga izbrauca 32 virsnieki un 255 kareivji, viņi Rīgā nokļuva ar kuģi "Pomona".

Brauciena laikā uz kuģa izdeva žurnālu "Kaija", tajā savus novērojumus, dzejoļus un piedzīvojumus ceļā publicēja paši kuģa pasažieri. Žurnāla ilustrēšanā piedalījās mākslinieki Kārlis Baltgailis, Aleksandrs Krūka.

Pavisam iznāca pieci žurnāla numuri, kas nosaukti par skrējieniem, bet sesto numuru izdeva jau Rīgā, 1921. gadā. Uz kuģa rakstāmmašīnas nebija, tāpēc žurnāls bija rokrakstā, vienā eksemplārā, to lasīja brauciena laikā uz visiem kuģa klājiem, kur bija latvieši.

1920. gada 23. martā ceļu uz Latviju uzsāka angļu tvaikonis "Dania" un pēc trim mēnešiem 900 Imantas pulka kareivji un virsnieki ieradās Liepājā. Pēdējie Imantas pulka karavīri kopā ar dažiem Troickas bataljona kareivjiem un ģimenēm no Vladivostokas izbrauca ar tvaikoni "Brandenburg" 1920. gada augustā.

Kā liecina saglabājušies dokumenti, Imantas pulka karavīri brauciena laikā pieturas vietās (piemēram, Honkongā, Singapūrā, Ceilonā) pirkuši eksotiskus priekšmetus, lai nodotu Latviešu muzejam (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs).

Latvijā Imantas pulku izformēja – vecākos kareivjus demobilizēja, bet jaunākos sadalīja pa citām karaspēka daļām.

Pateicoties Gaida Graudiņa plašajām medaļu, monētu un lietišķās mākslas kolekcijām, kuras viņš uzdāvināja Latvijas valstij, muzeja krājums var lepoties ar retu eksponātu – Imantas kājnieka pulka nozīmi. Tā tika apstiprināta 1921. gada 1. martā ar Apsardzības ministrijas pavēli Nr.9.

Nozīmei ir rombveida pamats ar baltu un zaļu emalju, uz kura sakrustotas divas sudrabotas kaujas vāles, starp to rokturiem emaljas karogs nacionālajās krāsās. Burts "I" nozīmes augšdaļā radies no pulka nosaukuma, bet gadskaitļi uz centrālās plāksnītes norāda uz pulka pastāvēšanas laiku no1918 – 1920. gadam.

Attēls: Āmurs Ķeguma spēkstacijas pamatakmens iemūrēšanai. 1937. gada 22. maijs. Apsudrabots misiņš, koks. Āmurs 21,5 x 5 cm, kāta garums – 27 cm.

20. gadsimta 30. gados Latvijas saimniecība atguvās no krīzes un strauji attīstījās. Rūpniecības apjomam pieaugot, valsts izjuta elektroenerģijas un kurināmā nepietiekamību.

Galvenie elektroenerģijas ražotāji bija nelielas elektrostacijas, kas piederēja gan pilsētām, gan privātām sabiedrībām. Lielu daļu Latvijas rūpniecībai un lauksaimniecībai nepieciešamo energoresursu nācās importēt. Īpaši elektroenerģijas trūkumu izjuta Rīga, kuras tvaika centrāles iespējas bija pilnībā izmantotas.

Jau 20. gadsimta 20. gados radās doma uz Daugavas būvēt hidroelektrostaciju, taču trūka vajadzīgā kapitāla. 1932. gadā tika noslēgts līgums ar amerikāņu firmu "The Foundation Company" par Daugavas hidroelektrostacijas projektēšanu un būvvietas izpēti.

1936. gada 1. augustā valdība noslēdza līgumu ar Zviedrijas uzņēmumiem "Svenska Entreprenad Aktiebolaget", "Elektro-Invest" un projektēšanas firmu "Vatten buggnads-bura" par Ķeguma spēkstacijas izbūvi. Līgumā bija noteikts, ka darbi jāveic ar tādu aprēķinu, lai 1939. gada 30. novembrī varētu uzsākt elektroenerģijas ražošanu, bet pārējie darbi jāpabeidz līdz 1940. gada augustam.

Viss administratīvais un tehniskais personāls, darbinieki un strādnieki bija jāpieņem no Latvijas pilsoņu vidus, kopumā nodarbinot 1500 - 2000 strādājošo. Izņēmuma gadījumā varēja piesaistīt ne vairāk kā 12 ārzemju speciālistu. Spēkstacijas arhitektonisko veidolu tika uzticēts projektēt latviešu arhitektam Eiženam Laubem.

1936. gada septembrī tika uzsākti sagatavošanas darbi, un jau 1937. gada pavasarī sāka veidot celtnes pamatus. 1937. gada 22. maijā notika Ķeguma spēkstacijas pamatakmens ielikšana un iesvētīšana.

Tas bija vērienīgs valsts nozīmes pasākums, uz kuru ar speciālu, karogiem un zaru vītnēm rotātu goda vilcienu spēkstacijas būves vietā ieradās Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, Nacionālās celtniecības komitejas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks, ministri, diplomāti, pašvaldību vadītāji un citi viesi, starp tiem seši zviedru firmu pārstāvji.

Svinīgo aktu atklāja spēkstacijas būvinspektors, LU docents Mārtiņš Robs ar pārskatu par jau paveiktajiem priekšdarbiem, tad sekoja Valsts prezidenta un valdības pārstāvju runas, noslēgumā tika nolasīts un parakstīts dokuments uz īpaši izgatavota pergamenta ar vēstījuma nākamajām paaudzēm, kurā bija teikts: "Lai šī pirmā lielā ūdens spēka stacija mūsu diženajā Daugavā, kuras krastos latvju tauta tūkstošiem gadu ir cīnījusies par savu patstāvību un kultūru, dotu liecību mūsu laikmeta rosībai un zelšanai, sekmētu Latvijas saimnieciskās dzīves tālāko uzplaukumu un līdzētu stiprināt mūsu valsti uz mūžīgiem laikiem."

To parakstīja prezidents K. Ulmanis, kara ministrs Jānis Balodis, bijušie Valsts prezidenti Gustavs Zemgals un Alberts Kviesis, ministru kabineta locekļi, zviedru firmas pārstāvji un spēkstacijas vecākie strādnieki.

Vēstījumu līdz ar spēkstacijas projektiem, jaunākajiem laikrakstiem un metāla naudas monētām ievietoja dekoratīvā tvertnē, tvertni nonesa būvbedrē – 10 metru dziļumā zem Daugavas gultnes, ielika dolomīta un betona dobumā un finanšu ministrs Ludvigs Ēķis to aizmūrēja, izmantojot šim nolūkam īpaši izgatavotu āmuru.

Āmura korpusā iegravēts teksts: ĶEGUMA SPĒKA STACIJAS PAMATAKMENS IESVĒTĪŠANA. 1937. G.22. V.. Iemūrēto pamatakmeni iesvētīja arhibīskaps Teodors Grīnbergs, piedaloties armijas mācītājam Pēterim Apkalnam un vietējās draudzes mācītājam.

Ķeguma celtniecībai, kas izmaksāja ap 60 miljonu latu, Latvijas valdība saņēma 11 milj. Zviedrijas kronu (14,4 milj. latu) ilgtermiņa aizdevumu no "Enskilda Bank" Stokholmā, kas bija atmaksājams līdz 1950. gadam. Līdzekļus ieguva arī no Bezdarba apkarošanas fonda un 34 miljonus latu lielā Valsts iekšējā aizņēmuma. 1938. gada februārī tika izlaistas valsts kredītzīmes 25, 100, 1 000, 10 000 un 100 000Ls vērtībā ar 5% peļņu gadā. Valsts garantēja to izpirkšanu laikā no 1942. gada 1. jūlija līdz 1943. gada 1. jūlijam.

1939. gada beigās jaunā spēkstacija uzsāka elektroenerģijas piegādi. Pilnībā būvniecība tika pabeigta 1940. gadā. Tolaik tā ar 70 000 KW jaudu bija lielākā spēkstacija Baltijas valstīs un vērienīgākā Latvijas speciālistu realizētā starptautiskas sadarbības rezultātā tapusī inženiertehniskā būve, kurā vienlaikus izmantoti gan unikāli tehnoloģiskie, gan dabu saudzējoši risinājumi.

2007. gadā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs saņēma vērtīgu dāvinājumu – autentiskas Alsungas novada tautastērpa sastāvdaļas ar īpašu vēsturi.

Tērps komplektēts Alsungā ap 1935. gadu. Tā ir liecība par tautastērpa, kā goda apģērba, saglabāšanos Alsungas novadā, laikā, kad citviet Latvijā šī tradicionālās kultūras izpausme jau bija zudusi.

Alsungas tautastērpa priekšmeti piederējuši latviešu aktrisei Mildai Zīlavai – Lietiņai. Šajā tērpā viņa filmēta līgavas lomā filmā "Dzimtene sauc. Kāzas Alsungā". Filmu var raksturot kā teatralizētu kāzu norises uzvedumu, kura darbība notiek Alsungas tradicionālajā vidē.

Tajā iesaistītie cilvēki ir ģērbušies apģērbos, kas raksturo alsundznieku ģērbšanās veidu 20. gadsimta 30. gados – laikā, kad godos tika vilkts tautastērps, bet ikdienā ģērbās līdzīgi kā citviet Latvijā. Filmas režisors ir Aleksandrs Rusteiķis. Tās uzņemšana notika 1935. gada vasarā, bet pirmizrāde kinoteātrī "Palladium" Rīgā tā paša gada 18. novembrī.

Pēc filmas uzņemšanas tērps palika aktrises Mildas Zīlavas īpašumā. Saglabātie priekšmeti ir liecība par šo filmu.

Milda Zīlava – talantīga latviešu aktrise, līdz mūsdienām zināma kā Zentas lomas atveidotāja režisora Viļa Lapenieka 1939. gadā uzņemtajā mākslas filmā "Zvejnieka dēls". Saglabātie priekšmeti ir arī liecība par aktrisi Mildu Zīlavu – Lietiņu.

Milda Zīlava dzimusi Jelgavā 1908. gadā, mirusi Šarlotsvillē, ASV, 2002. gadā. Dodoties emigrācijā, Milda Zīlava tērpu paņēma līdzi kā relikviju no Latvijas un glabāja to visu savu mūžu.

Šis tērps ir arī liecība par latvietības saglabāšanu emigrācijā. Tērpu kā relikviju turpināja glabāt Mildas Zīlavas – Lietiņas meita Maruta Lietiņa – Ray, ģermāņu valodu profesore Virdžīnijas Universitātē ASV.

2007. gadā, apmeklēdama Latviju, Maruta Lietiņa – Ray saglabātās tērpa sastāvdaļas kopā ar fotogrāfiju, kurā Milda Zīlava redzama Alsungas tērpā 1935. gadā, dāvināja Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam. Šo fotogrāfiju aktrise Milda Zīlava glabājusi visu mūžu, kā savu vismīļāko fotouzņēmumu.

Dāvinātās tērpa sastāvdaļas ir: Alsungas rūtainā villaine, "spangu vainags" un piecas dažādas saktas.