Latvijas vēstures relikvijas: senākais raksts un dzelzs laikmeta kultūras liecība  (10)

Daļa no eksponātiem - senās rotaslietas, mūsu senču darba rīki, unikāli dokumenti, pirmā Bībele latviešu valodā un citi - šobrīd ir aplūkojami LNVM un portāla "Delfi" kopā veidotajā virtuālajā izstādē. Reizi nedēļā izstādes ekspozīciju papildinām ar pieciem jauniem eksponātiem un piecām Latvijas vēstures lapaspusēm.

Ar citām Latvijas vēstures relikvijām varat iepazīties šeit!

Attēlā: ķīļveida cirvis. Vecsaules Sīļi, Bauskas apr. 2300 – 1800 gadi pirms Kristus. Krams. Garums – 11,1 cm, platums – 5 cm.

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja dibināšana un pirmsākumi cieši saistīta ar Rīgas Latviešu biedrību (RLB). To latviešu inteliģence un sīkpilsoņi nodibināja 1868. gada 10. novembrī ar mērķi "derīgas zināšanas tāpat kā godīgu kārtību un visādu gara apgaismošanu starp latviešiem izplatīt". Savukārt 1869. gada 4. maijā RLB nodibināja Zinību komisiju, kuras viens no galvenajiem uzdevumiem bija materiālu krāšana topošajam muzejam, lai radītu Latviešu muzeju pretstatā jau esošajiem baltvācu muzejiem. Minētais datums tiek uzskatīts par muzeja dzimšanas dienu.

1893. gadā RLB Zinību komisija pieņēma lēmumu muzejam krāt tikai Baltijas tautu etnogrāfijas un vēstures priekšmetus un izstādīt latviešu tautas apģērbu un sadzīves priekšmetus, kas nav apskatāmi citos muzejos. Tika pasūtīti stikla skapji un 1894. gadā RLB muzeju atvēra publikas apskatei – RLB nama pirmajā stāvā eksponēja arheoloģisko priekšmetu kolekciju, un divās telpās augšstāvā – tautas tērpus, darbarīkus, mūzikas instrumentus.
1896. gada 1. augustā Rīgā atklāja Latviešu etnogrāfisko izstādi. Tas bija pirmais latviešu inteliģences sarīkotais tautas reprezentācijas pasākums. Lai iegūtu eksponātus izstādei, dažādu novadu ļaudis tika aicināti sūtīt uz Rīgu "veclaiku mantas".

1894. un 1895. gadā RLB Zinību komisija sarīkoja arī 10 ekspedīcijas uz dažādiem Latvijas novadiem, kuru laikā vāca lietas, fotografēja un zīmēja iedzīvotāju raksturīgākos tipus, apģērbus, senas celtnes. Ne iepriekš, ne arī pēc tam, latviešu etnogrāfijas un kultūrvēstures apzināšanai nav pievērsta tik liela sabiedrības uzmanība un sniegts tik plašs atbalsts, kā tas bija, gatavojot 1896. gada Latviešu etnogrāfisko izstādi. Šis notikums ir piemērs, kā jautājums par tautas identitātes un tradicionālās kultūras nozīmi kļūst par tautas pašapziņas apliecinājumu un iespēju starptautiskai reprezentācijai.

Izstāde Rīgā notika vienlaikus ar X Viskrievijas Arheoloģisko kongresu. Minēto pasākumu rezultātā kolekciju apjoms būtiski palielinājās. 1903. gadā RLB nopirka jaunu ēku un tajā tika atvēlēta plašāka vieta muzejam. To publikas apskatei atvēra 1905. gadā. 1914. gadā par latviešu tautas saziedotiem līdzekļiem uzsāka lielas un speciāli muzejam domātas ēkas celtniecību, bet to pārtrauca Pirmais pasaules karš. Projekts tā arī netika realizēts.

Pēc Latvijas Republikas izveidošanās RLB muzeja kolekcijas nodeva valsts rīcībā. 1920. gadā muzejam piešķīra telpas Rīgas pilī. 1924. gadā tas ieguva valsts muzeja statusu un jaunu nosaukumu.

RLB muzeja inventāra grāmatā ar pirmo numuru ierakstīts no krama darināts ķīļveida cirvis, kurš atrasts Vecsaules Sīļos. Minētais priekšmets ir simbolisks Latvijas Nacionālā vēstures muzeju vienu miljonu lielā krājuma aizsākums.

Attēlā: Stopa sakta. Katlakalna Pļavniekkalna kapulauks, Rīgas apr. 5.-6. gs. Sudrabs, zelts. Garums – 9,8 cm, platums – 9,8 cm.

No sudraba darināta stopa sakta ar zelta platējumu ir atrasta Katlakalna Pļavniekkalna arheoloģiskajos izrakumos 1901. gadā Antona Buholca (Anton Buchholtz) vadībā. Minētais piemineklis pieder zemgaļu kultūrai un situēts Daugavas lejtecē. Tas labi raksturo zemgaļu 5. – 6. gadsimtā apdzīvotās teritorijas ziemeļu daļas apbedīšanas tradīcijas.

Mirušajiem līdzi dotas rotas, kuru izvietojums atbilst to nēsāšanas veidam, kā arī ieroči un darbarīki, kas parasti novietoti galvgalī.
Apskatāmā stopa sakta iegūta 1. kapā, kurā apbedīts vīrietis. Tā inventārs jau 20. gadsimta sākumā ir ticis sajaukts. Tam pievienotas citas senlietas. Līdz ar to patieso kapa inventāra sastāvu vairs nav iespējams noskaidrot.

Pļavniekkalna stopa sakta saistās ne tikai ar senākajām liecībām par zelta apstrādi Latvijas teritorijā, bet ir izcils metālmākslas paraugs.

Tās pagatavošanā bez kalšanas ir pielietota virkne tehnisku paņēmienu kā plāšana, platēšana, štancēšana un filigrāns. Saktai uz pēdas un loka ir filigrāna šķērsrievoti gredzeni, starp kuriem ir zelta platējums ar izspiesto tīkliņa rakstu. Minētā rotaslieta tika lietota apmēram 100 gadu garumā – no apmēram 450. līdz 550. gadam.

Sudraba eksemplāri ar zelta platējumu ir ļoti liels retums. Pļavniekalna stopa sakta visticamāk gatavota uz vietas Zemgalē, jo zelta platējuma plāksnīte no šādas saktas ir atrasta Tērvetes pilskalna izrakumos.

Apskatāmā gredzenotā sudraba stopa sakta ar zelta platējumu ir izcilākā vidējā dzelzs laikmeta vietējā darinājuma dārglieta.

Attēlā: Važiņrota, sastāvoša no divām bruņurupuču saktām, diviem ažūriem važturiem, diviem važiņu sadalītājiem un diviem piekariem (sudraba vairogveida un bronzas zirdziņš). Aizkraukles kapulauks, Rīgas apr. 11. gs. beigas - 12. gs. 1. puse. Bronza, sudrabs.

Lībiešu arheoloģisko pieminekļu izrakumos un kā savrupatradumi kopumā ir iegūtas apmēram 230 važiņrotas. Tā ir ļoti bagāta un grezna rota, kas savienoja dekoratīvo un praktisko funkciju. To saglabātības pakāpe ir ļoti dažāda. Visbiežāk sastopamas važiņrotas, kurām ir tikai pāris važiņu rindas, iztrūkst važiņu sadalītāji vai citi elementi. Veselu važiņrotu ar maksimālo skaitu, t.i., deviņām garajām važiņu rindām, neskaitot īsos posmus krūšu rajonā un važiņas priekšmetu piekarināšanai, atrasts nav daudz.

Aizkraukles kapulauka eksemplārs nozīmīgs ar to, ka tas bija pirmais pilnībā saglabājies eksemplārs, kas nonācis Latvijas muzejos, un tas pārstāv eksemplāru ar maksimāli iespējami sastopamajām deviņām važiņu rindām.

Tam klāt piekārts sudraba vairogveida piekariņš un bronzas zirdziņš. Važiņrota atrasta 1837. gadā Aizkraukles kapulaukā. Līdz ar citām Daugavas palos izskalotajām senlietām tā nonāca muzejos. Ārkārtīgi bagātie Aizkraukles kapulauka atradumi piesaistīja lielu un plašu sabiedrības uzmanību. Senlietu izpētei uz vietas tika komandēts Tartu universitātes profesors F. Krūze. Viņš piemineklī veica arī izrakumus.

F. Krūzes pētījumus pieņemts uzskatīt par pirmajiem zinātniskajiem arheoloģiskajiem izrakumiem Latvijas teritorijā. Viņš uzrakstīja arī pirmo apkopojošo darbu Latvijas arheoloģijā. Savā 1842. gada grāmatā "Necrolivonica" Krūze apskatīja Baltijas vēsturi līdz kristietības ieviešanai 13. gadsimtā un analizēja uz vietas un Eiropā atrastās senlietas. Aizkraukles kapulauka atradumi kļuva par katalizatoru profesionālam Latvijas arheoloģijas pētniecības aizsākumam.

Attēlā: Vāles galvas fragments. Daugmales pilskalns, Rīgas apriņķis 11. gadsimts. Vietējais kaļķakmens.

Kaļķakmens vāles galvas puse tika atrasta 1937. gada arheoloģiskajos izrakumos Daugmales pilskalnā Valdemāra Ģintera vadībā. Otra puse, iespējams, vēl gaida savu atradēju. Vāles galva rotāta ar trīs joslās izkārtotu skandināvisku pinuma ornamentu, bet tās lejas daļā ir uzraksts rūnu rakstā - tas skan "runar: pesar: O...". Tālāk raksts nav saglabājies, to slēpj neatrastā vāles galvas otra puse. Latviešu valodā tas skan: "rūnas šīs veidojis O..." Šī frāze ir tradicionālais skandināvu rūnu rakstu sākums, kurā teikts, kas iegriezis rūnas, bet tālāk parasti bija vēstījums, kāpēc tika grieztas rūnas.

Kopš senlietas atrašanas pirmsākumiem rūnu uzraksta izcelsmi saistīja ar Gotlandi. Iegriezto rūnu burtu tips bija izplatīts zviedru un norvēģu teritorijās galvenokārt 12. gadsimtā, lai gan sastopams arī 11. gadsimtā. Vāles galvas fragmentam Rīgas Tehniskajā universitātē tika veiktas ķīmiskās analīzes. Kaļķakmens, no kura izgriezta vāles galva, ir ar tādu ķīmisko sastāvu, kas raksturīgs Daugavas krastos sastopamajiem iežiem. Tas apliecina vāles galvas darināšanu Daugmales pilskalnā, bet darinātājs varētu būt bijis no Gotlandes. Šī ir senākā liecība par raksta uzrakstīšanu uz vietas Latvijas teritorijā.

Daugmales senvietu komplekss, kas sastāv no pilskalna ar 2 apmetnēm, 2 kapulaukiem un ostas vietas, atrodas Daugavas kreisajā krastā ap 30 km no Baltijas jūras. Skandināvu klātbūtne Daugavas lejtecē nebūt nav pārsteigums. Vēlajā dzelzs laikmetā Daugmale bija ļoti nozīmīgs amatniecības un tirdzniecības centrs, kas kontrolēja Daugavas ceļu. Daugavas ūdensceļš un pa minētās upes krastiem ejošais sauszemes ceļš senatnē tūkstošiem gadu bija viena no nozīmīgākajām tirdzniecības un satiksmes maģistrālēm Austrumeiropā.
Tiek uzskatīts, ka Daugmales pilskalnā atradās Livonijas Indriķa hronikā minētā Zemgales osta. Starp senlietām var atrast importa priekšmetus no visas Austrumeiropas, turklāt Daugmale producēja vietējos izstrādājumus pēc importa paraugiem. Tātad Daugmali apmeklēja arī skandināvu tirgotāji. Par to netiešas liecības sniedz turpat pāri upei esošajā Salaspils Laukskolas kapulaukā atklātie nedaudzie skandināvu apbedījumi un, iespējamais, Daugmales pieminējums Sakša Gramatiķa sarakstītajā "Gesta Danorum".

Attēlā: Villaines fragments ar uzšūtu stikla masas krellīšu rotājumu un celaini. Skubiņu viduslaiku kapsēta, Kastrānes pag., Rīgas apriņķis 17. gadsimta sākums. Vilna, stikla masa.

Kastrānes Skubiņu villaines fragmenti ir lielākie un senākie saglabājušies villaines auduma paraugi ar uzšūtu stikla masas krellīšu un alvas rozešu rotājumu, kas ļāvuši izveidot pamatotu 17. gadsimta villaines rekonstrukciju.

Villaine tika iegūta 1937. gada arheoloģiskajos izrakumos Pētera Stepiņa vadībā, ļoti sarežģītos laika apstākļos, līstot nemitīgam lietum. Pielietojot tam laikam progresīvu metodi - lielāku zemes bloku izcelšanu un transportēšanu uz muzeju, lai laboratorijas apstākļos veiktu atraduma pienācīgu attīrīšanu, izdevās iegūt nozīmīgu informatīvo un lietisko materiālu.

Minētajā apbedījumā līdzās rotām - 2 saktām, ādas jostai, gredzenam, nazim ādas makstī un monētām, iegūts arī liels skaits dažādu auduma fragmentu no sievietes tērpa. Daudzos tekstilmateriālus 1943. gadā atpreparējusi un analizējusi Auguste Siliņa. Balstoties uz šiem materiāliem, arheoloģe Anna Zariņa vēlāk veidojusi rotātās villaines zīmējuma rekonstrukciju, bet reālu tās atdarinājumu 1998. gadā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pastāvīgajai ekspozīcijai izveidoja Zinātniskās izpētes un atdarinājumu nodaļā, iesaistot virkni dažādu jomu.

Villaines uzšūtā rotājuma kompozīcija - joslās izkārtots ornaments gar malām un ar lielākām figūrām - ugunskrustiem - villaines viduslaukumā - ir līdzīga 12.-13. gadsimta latgaļu villainēm ar ieaustu bronzas gredzentiņu rotājumu. Ilgstoši villaiņu rotāšanai lietotos bronzas gredzentiņus šajā villainē pilnībā aizstājušas stikla masas krellītes, veidojot līdzīgus ornamentus. Tradīcija smagāko un dārgāko bronzas rotājumu vietā atsevišķu tērpa daļu rotāšanai izmantot dzeltenas krāsas stikla masas krellītes, ļoti smalkas bronzas spirālītes un alvas rozetes ieviesās 12. gadsimta beigās vienlaicīgi ar auduma vainagiem.

Rotājošo materiālu nomaiņa vairs nesekmēja tik labu tekstilmateriālu saglabāšanos, kā tas bijis līdz tam, tāpēc šādu - apšūtu villaiņu lielāki fragmenti arheoloģiskajos izrakumos ir liels retums. Par villainēm pārsvarā liecina tikai nobirušie un sabirzušie rotājumi. Tieši tāpēc Skubiņu villaine uzskatāma par unikālu atradumu, kas apliecina gandrīz 500 gadus ilgu villaiņu darināšanas un rotāšanas tradīciju noturību.