Māja ar dvēseli
Slavenā arhitekta Mihaila Eizenšteina projektētajai ēkai šogad aprit 112 gadi, un jau divpadsmit gadus tajā notiek lēni un rūpīgi restaurācijas darbi. Mājas dvēsele un visu remontdarbu pārraudzītāja Hēlija Staņislavska to uzlūko ne tikai kā namīpašumu un savu darbu, bet arī piemiņas apliecinājumu savam krusttēvam, kam tā reiz piederējusi.
"Mans krusttēvs Kārlis Jansons bija rēders. Viņš šo namu nopirka bez zagšanas un privatizācijas," skaidri norāda nama apsaimniekotāja. Viņas pašas ģimene tik turīga nav bijusi – dzīvojuši uz Barona ielas, ne lepnajā Elizabetes ielā, taču padomju varas pirmajos gados komunistu acīs teju visi Rīgas Centra namu iemītnieki bijuši vienlīdz lieli buržuji.
Hēlijas kundze joprojām skaidri atceroties, ka mājas drīz atņemtas un dzīvokļu istabas sadalītas starp iebraucējiem. Lai saglabātu kaut ko no savām lietām, abas ģimenes ievākušās vienā no desmit Elizabetes ielas mājas desmitistabu dzīvokļiem. Tomēr 1941. gada 14. jūnija naktī gan Hēlijas tēvs, gan krusttēvs apcietināti un tikai atmodas gados ģimenes uzzināja, ka abi Sibīrijā drīz pēc tam arī gājuši bojā.
Māsīcas kara jukās paguvušas aizbraukt uz ASV un, kad bijis iespējams reiz zaudētos īpašumus atgūt, Staņislavskas kundzei norādījušas, ka, ja vēlas, viņa to var darīt, jo pašām trūkst spēku. "Es zināju, ka man tas ir jādara par piemiņu manam tēvam un krusttēvam," stāsta joprojām žiperīgā kundze. Šī iemesla dēļ, namu atjaunojot, tas pie parādes durvīm ieguvis arī Kārļa Jansona un viņa sievas iniciāļus.
'Pufaikas' mazgāšanas ūdens parketa šķirbās
Pirmoreiz Elizabetes ielas namā viņa atgriezusies 1992. gadā. Tajā dienā līņājis un pa centrālajām kāpnēm pretī gāzies ūdens – trepju logu ailēs vairs nav bijis ne vēsts no reiz greznajām vitrāžām, lietus lāses brīvi pūstas iekšā.
Pārsteigumi gaidījuši arī citur – kādā dzīvoklī visi greznie ģipšu dekori bijuši izmālēti, pat eņģeļi bija ieguvuši sarkanus vaigus, bet lielākoties lepnās griestu aplodas un tā saucamās rozes pie lustrām, desmitiem reižu krītojot, bija zaudējušas jebkādas detaļas, jo visas gropītes aizpildīja krīts.
Taču vislielāko postu nodarījusi bezatbildīgā lielo dzīvokļu sadalīšana mazākos. Lielās ēdamzāļu durvis bieži vien aiznaglotas un sienās blakus izsistas pāris mazākas durvis, kas katra vedušas uz savu dzīvoklīti. Atbilstoši tam, ka vienā bijušajā zālē dzīvojusi vesela ģimene vai pat vairākas, parketam pa virsu uzsistas sadalošās sienas, vietām ieklāts linolejs, bet dažviet pat flīzes un iekārtota vannasistaba.
Turklāt, lai iegūtu pēc iespējas vairāk dzīvokļu, savulaik viens ierīkots arī ēkas caurbrauktuvē, pilnībā aizšķērsojot piekļuvi pagalmam. Tā gan nu jau sen kā atjaunota, un nekas neliecina, par tur reiz bijušo dzīvokli.
Pēc mājas atgūšanas vēl septiņus gadus visiem īrniekiem bija jāļauj turpināt dzīvot kur nu kurš bijis izmitināts, vienlaikus saglabājot mājas apsaimniekošanas izmaksām neatbilstoši zemu īri. Šajā laikā Hēlijas kundze vairākkārt pārliecinājusies par nama iemītnieku pilnīgo bezatbildību par kultūrvēsturisko ēku.
"Reiz kāda iemītniece sūdzējās, ka viņai līstot ūdens no augšas. Uzkāpju, un tur kāds vīrietis baļļā mazgā pufaiku – ūdens līdz malām un vēl turpina līt. Es saku, ka līst taču pāri, bet viņš atbild, ka peļķe taču neveidojas. Protams, ka neveidojas – viss ūdens pazūd parketa šķirbās," piedzīvoto stāsta nama apsaimniekotāja.
'Меня обманули'*
Jautāta, kas šajos divdesmit gados pēc mājas atgūšanas bijis pats smagākais, Hēlija Staņislavska atbild īsi: "Cilvēki." Nama apsaimniekotāja tūlīt paskaidro, ka viņa arī saprot nama iemītniekus, kas šeit dzīvoja. Gandrīz visi bija atbraukuši no dažādām padomju republikām, jo bija apsolīta labāka dzīve, un vairāki bija pat dzimuši šajā namā.
"Viena sieviete man tā arī pateica – "меня обманули". Viņa dzīvojusi pašos dienvidos, vīnogas augušas ap māju, bet tad apsolīta brīnišķīga dzīve šeit. Es gan teicu, vai tad jūs nesaprotat, ka ja jūs ienākat mājā, kurā ir ne tikai mēbeles un paklāji, bet pat drēbes un trauki, šī brīnišķīgā dzīve ir uz kāda cita nelaimes rēķina. Viņai nebija, ko man atbildēt," stāsta enerģiskā kundze.
Tomēr bijuši arī tādi īrnieki, kas nākuši pie Staņislavskas un klieguši, lādējuši "trīsstāvīgiem" lamu vārdiem un pat solījuši nosist. Kāda sieviete pēc tam, kad viņai jautāta lielāka īre savukārt rādījusi kaut kādus padomju laika papīrus, kuros rakstīts, ka līdz mūža galam viņai par īri jāmaksā trīs kapeikas kvadrātmetrā. "Tad nu viņa man tagad nāk, rāda to papīru un saka "Я вам буду три сантима платить, но не больше!*" stāsta Staņislavska.
Pērn nomainīta pēdējā vecā sija
Patlaban gan par piedzīvotajām šausmām kundze var stāstīt ar zināmu atvieglojumu, jo no bijušajiem īrniekiem namā vairs nav palicis neviens. Jau divpadsmit gadus ēkā notiek remontdarbi, un pērn nomainīta pēdējā vecā, satrunējusī sija, kas iepriekš cietusi no lietus un vešūdeņiem.
Pārņemot apsaimniekošanu savās rokās, sākotnēji pirmo nomainījusi jumtu, ielikusi trūkstošos kāpņu telpu logus un savedusi kārtībā fasādi. Pēcāk cits pēc cita sakārtoti dzīvokļi, kas turpinās joprojām. Desmit istabas mūsdienu apstākļos vairs nevienam nav nepieciešamas, tāpēc ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atļauju, tie sadalīti uz pusēm.
Vairākos pēc renovācijas jau ievākušies jaunie īrnieki, taču citi vēl gaida savu atjaunošanas kārtu. Patlaban meistariem priekšā ir darbs kārtējā no reiz sadalītajiem dzīvokļiem – jānoņem visas starpsienas, jāatjauno sienu dekori, kas vietām ir sasisti, vietām aizķepēti ar krītu vai vispār nozuduši.
Dārgs un laikietilpīgs darbs ir arī seno kamīnu atjaunošana, jo gandrīz visiem kamīnu lielās mutes ir aizmūrētas, ierīkojot mazas plīts durtiņas, bet citiem caurumi izsisti pat no otras puses. Savukārt vairāki ir nozagti. "Savulaik pārdodot šādu krāsni, bez rindas varēja mašīnu nopirkt, un tā bija liela lieta," stāsta Staņislavskas kundzes dēls Kaspars Teikmanis, kurš ir uzņēmies ēkas būvdarbu vadīšanu.
Pērle atdzimst bez pašvaldības palīdzības
Vietām senā godība ir atjaunojama visā krāšņumā, bet citur jāpieiet radoši. Piemēram, durvis gandrīz pilnībā izdevies atjaunot esošās, bet kāpņu telpā flīzes bijušas tik sliktā stāvoklī, ka pa visu ēku salasītas tikai tik, lai sanāktu starpstāvu nelielo laukumiņu noflīzēšanai. Vitrāžas kāpņu telpā arī tikšot atjaunotas tikai daļēji – tas gan esot praktiskos nolūkos, lai vairāk gaismas iekļūtu telpā.
Gatavojoties nākamajam gadam, kad Rīgas būs kultūras galvaspilsēta, Hēlija Staņislavska šogad atkārtoti vēlējusies nokrāsot arī ēkas fasādi un cerējusi to pat izgaismot. Krāsošanas darbi patlaban rit pilnā sparā, bet izgaismošanas ideja gan esot jāatliek. Lai gan nams atrodas uz tūristu āderes un atrodams teju visos bukletos par jūgendstilu, palīdzot pilsētai piesaistīt tūristu maciņu saturu, nekādu līdzfinansējumu no pašvaldības tās fasādes sakārtošanai gan piešķirt nevarot.
Raksts sagatavots sadarbībā ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju.
* Я вам буду три сантима платить, но не больше! – Es jums maksāšu trīs santīmus, bet ne vairāk!
* Меня обманули – mani piemānīja.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!