Latvijas vēstures relikvijas: Rīgas latviešu biedrības piederības zīme un latviešu likteņi svešumā  (4)

Daļa no eksponātiem - senās rotaslietas, mūsu senču darba rīki, unikāli dokumenti, pirmā Bībele latviešu valodā un citi - šobrīd ir aplūkojami LNVM un portāla "Delfi" kopā veidotajā virtuālajā izstādē. Reizi nedēļā izstādes ekspozīciju papildinām ar pieciem jauniem eksponātiem un piecām Latvijas vēstures lapaspusēm.

Ar citām Latvijas vēstures relikvijām varat iepazīties šeit!

Attēlā: Kuļamā vāle „vāle garkūļu kulšanai". Darinājis īpašnieka Anša Kadiķa krusttēvs (darinātāja dzīves gadi: 1853 - 1900). Talsu apr. Lībagu pagasta „Lukstkalni". 1880. gads. Koks (lazda).

Kuļamā vāle ir senākais labības kulšanai lietotais darbarīks. Domājams, ārēji tā maz mainījusies kopš laika, kad Latvijas teritorijā aizsākās ražotājsaimniecība un sāka audzēt graudaugus. Liecības par labības audzēšanu ir jau no bronzas laikmeta, 1. gadu tūkstoša vidus pirms Kristus.

Visilgāk vāles izmantotas rudzu kulšanai, lai saglabātu salmus garkūļiem - nesalauztā veidā, noderīgus jumtu segšanai. Sākot ar 16., 17. gadsimtu vāles izmantoja vairs tikai šai vajadzībai, bet pārējo labību kūla ar spriguļiem vai izmīdīja ar zirgiem. Līdztekus citiem kulšanas rīkiem, vāle bija nepieciešama līdz laikam, kamēr ēku jumtus apjuma ar rudzu salmiem, kas tika darīts līdz 19. gadsimta beigām.

Garkūļu kuļamā vāle no Lībagu pagasta ir darbarīks ar senu izcelsmi, kas ilgajā pastāvēšanas laikā pieredzējis dažādus pielietojumus, bet, mainoties saimniecības veidam, kļuvis par reliktu, kas ilustrē rakstītos avotos atrodamās ziņas. 19. gadsimtā kuļamās vāles lietošanas galvenais mērķis vairs nebija graudu, bet gan salmu iegūšana.

Rīgas Latviešu biedrības nozīme. Skices autors J. Baumanis. Rīga. 1868. gads. Sudrabs.

19. gadsimta otrajā pusē liela loma latviešu nacionālas kultūras, zinātnes un mākslas attīstībā, latviešu valodas kopšanā un tautas vispārējā izglītības celšanā bija 1868. gadā Pēterburgā nodibinātajai Rīgas Latviešu biedrībai. Tās pirmsākumi meklējami 19. gadsimta pirmajā pusē, kad bija vērojami pirmie latviešu biedrošanās mēģinājumi. Veidojoties latviešu inteliģencei, kas augstāko izglītību ieguva 1862. g. dibinātajā Rīgas Politehnikumā, Tērbatas, Maskavas un Pēterburgas augstskolās, pieauga nepieciešamība pēc vienojoša centra gan sabiedriski un saimnieciski organizatoriskā ziņā, gan nacionālās kopības izjūtas apliecināšanā.

Rīgas Latviešu biedrības dibinātāju pilnsapulce sanāca 1868. gada 22. novembrī. Tajā piedalījās vairāk kā 100 jauno biedru, kuri ievēlēja trīsdesmit sešus runas vīrus. Par pirmo priekšnieku kopsapulce ievēlēja Bernhardu Dīriķi (1831 - 1892), bet par vietniekiem - rakstnieku, publicistu un tautsaimnieku Rihardu Tomsonu (1834 - 1893) un arhitektu Jāni Frīdrihu Baumani (1834 - 1891).

Rīgas Latviešu biedrība jau pašā sākumā nodibināja vairākas komisijas, kuras darbojās dažādās nozarēs. Viena no komisijām gādāja par teātra izrādēm, citas par kora dziedāšanu, priekšlasījumiem un jautājumu izskaidrošanas vakariem, vēl kāda - par biedrības nama būvi.

Līdz 1914. gadam Rīgas Latviešu biedrība bija visu latvisko centienu aizsācēja, organizētāja un atbalstītāja.

Taču visnozīmīgākā bija Zinātnības komisija (no 1879. g. Zinību komisija). Šajā komisijā sākotnēji darbojās latviešu skolotāji, ierēdņi, studenti un citu brīvu profesiju darboņi, kas vēlējās izkopt latviešu kultūru. Pateicoties komisijai, tika savāktas un Krišjānim Baronam nodotas 40000 tautas dziesmas un arī citu folkloras materiālu kolekcijas. Komisija piedalījās Etnogrāfiskās izstādes organizēšanā 1896. g. un ar Viļa Olava (1867-1917) ziņojumu pārstāvēja Latvijas zinātni X Viskrievijas Arheologu kongresā, kas notika izstādes laikā.

Par vienu no galvenajiem uzdevumiem Zinību komisija uzskatīja ne tikai folkloras materiālu apkopošanu, bet arī muzejisko priekšmetu vākšanu topošajam Rīgas Latviešu biedrības muzejam. Tas bija iecerēts kā latviešu muzejs pretstatā pastāvošajam vācu - Rīgas Doma muzejam (1773) un Kurzemes provinces muzejam Jelgavā (1818).

Pārdzīvojot Pirmā pasaules kara grūtības, lielinieku iebrukumu, bermontiādi, monētu kolekcija saglabājās pilnībā, jo bija iemūrēta gan biedrības pagrabos, gan nodota glabāšanā I Vidzemes kredītbiedrībā. 1920. gadā ar 8133 numismātikas vienībām tā kļuva par pamatu Latvijas Etnogrāfiskā muzeja, tagad Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, numismātikas kolekcijai, kurā pašlaik glabājas vairāk kā 180 000 priekšmetu. 

Starp muzejam nodotajiem priekšmetiem bija arī Rīgas Latviešu biedrības nozīme, kuras autors ir viens no tās dibinātājiem - Jānis Frīdrihs Baumanis. Nozīme veidota, izmantojot latviskā spēka simbola - ozola - elementus: noslēgtā aplī saliektu zaru, ozollapas un zīli. 1922. gadā mākslinieka Jaņa Rozentāla kundze Elija nodeva muzejam sava vīra RLB biedra nozīmi, par to liecina arī 1929. gadā muzeja inventāra grāmatā piešķirtais inventāra numurs. Diemžēl Otrā pasaules kara laikā šī izcilā vēstures liecība līdz ar daudzām citām gājusi zudumā.

Attēlā: Šķīvis. Jēkabs Dranda (1853 - 1915). Valkas apr. Smiltenes pagasta „Meža Drandas". 20. gadsimta sākums. Māls.

Smiltenes podnieks Jēkabs Dranda (1853 - 1915) ir pirmais latvietis, kura darbi ierindojami lietišķi dekoratīvās mākslas jomā un kurš šajā jomā saņēmis starptautisku atzinību. Drandas darbu spilgtā savdabība veidojās, sakrītot laikmeta tendencēm, nejaušiem kontaktiem, meistara amatnieka prasmei un radošai atvērtībai. 1906. gadā mākslinieks Rihards Zariņš trīsdesmit viņa keramikas darbus aizveda uz Itāliju, uz Starptautisko mākslas un mājrūpniecības izstādi Milānā, kur Jēkaba Drandas traukus godalgoja ar sudraba medaļu.

Dranda saviem darbiem izmantojis sarkano mālu, kas iegūstams Smiltenes apkārtnē. Saimniecības traukus viņš virpoja uz podnieka ripas. Arī šķīvji agrīnā darbības posmā tika virpoti. Vēlāk, gatavojot tos jau kā dekoratīvus priekšmetus, meistars pārgāja uz šķīvju veidošanu ģipša formā. Rotājums - zemglazūras apgleznojums ar tonētu angobu, dažkārt izdarīts virs baltmāla klājuma, citkārt tieši uz dabīgā māla toņa.

Šķīvju malu ietver ornamentāla josla, vidū ģeometrisks raksts vai dabas motīvi. Ar krāsainu angobu rotāti ir ne vien dažāda lieluma šķīvji, bet arī citi Drandas darinātie trauki: krūzes un krūzītes, vāzes, cukura un pelnu trauki. Trauku formas un rotājumu kompozīcijas ir līdzsvarotas, daudzveidīgas, tajās var atpazīt meistara rokrakstu, kas izveidojās apvienojot amatnieka prasmi un mākslinieka talantu ar ierosmi, kas gūta, saskaroties ar laikmetīgā dekora tendencēm. Rezultātā tika radīti latviski un reizē laikmetīgi lietišķās mākslas paraugi, kas atstāja ietekmi arī turpmākajā Vidzemes podniecības raksturā.

Attēlā: Latvijas Republikas Satversmes sapulces piemiņas zīme. Rīga, 1922.gads. Zelts, sudrabs, emalja.

1919. gada 27. septembrī Tautas padome (politisku partiju un grupu deleģēta pārstāvniecība) pieņēma likumu par Satversmes sapulces vēlēšanām. Tās bija vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas vēlēšanas, piedaloties abu dzimumu pilsoņiem no 21 gadu vecuma.

Vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī visā Latvijas teritorijā, izņemot okupētos Ziemeļlatvijas apvidus, kuros tās notika 20. un 21. novembrī. Kandidātu sarakstus izvirzīja 25 politiskās partijas vai vēlētāju grupas. Ievēlēti tika kandidāti no 38 sarakstiem. Satversmes sapulcē vietas ieguva 16 partiju un grupu pārstāvji. Kopā tika ievēlēti 152 deputāti, vairākumu - 57 vietas - ieguva sociāldemokrāti, 26 vietas - Latviešu zemnieku savienība.

Latvijas Satversmes sapulces atklāšanas sēde notika 1920. gada 1. maijā Rīgā, bijušajā Bruņniecības namā (tagadējā Saeimas plenārsēžu ēka). Sēdi atklāja Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste, kuru tanī pašā dienā ievēlēja par Satversmes sapulces prezidentu.
Satversmes sapulces galvenais uzdevums bija valsts pamata likuma jeb Satversmes izstrādāšana un izdošana. 1922. gada 20. jūnijā Satversmes sapulce pieņēma likumu „Par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ieviešanu". Likums noteica, ka Satversme stājas spēkā 1922. gada 7. novembrī pulksten 12 dienā. Šajā laikā uz pirmo sēdi bija jāsanāk jaunievēlētajai Saeimai, kuras vēlēšanas bija noteiktas uz 7. un 8. oktobri. Šajā laikā izbeidzās Satversmes sapulces pilnvaras.
Līdz 1922. gada 7. novembrim Satversmes sapulce bija darbojusies kā pagaidu parlaments - savās 213 kopsēdēs Satversmes sapulce apsprieda un pieņēma 205 likumus, 291 noteikumu ar likuma spēku un 134 pārvaldes noteikumus.

1922. gada 3. novembrī savā pēdējā sēdē Latvijas Satversmes sapulce apstiprināja piemiņas zīmi, kura izgatavojama no zelta ar lielo valsts ģerboni krāsās. Zīmi bija tiesības nēsāt visiem Satversmes sapulces locekļiem, neatkarīgi no laika, kurā viņi darbojušies Satversmes sapulcē. Tās dizaina autors bija ievērojamais latviešu grafiķis Rihards Zariņš (1869 -1939), nozīmes gatavotas Stefana Berca (1893-1961) darbnīcā Rīgā.

Attēlā: Latviešu likteņi svešumā. Medaļa „Visu zemju latvieši, atgriežaties dzimtenē!" 1920.gads. Svins.

Tāpat kā katram cilvēkam ir savs dzīves stāsts, tā arī medaļām ir vēstījums, ko tās nodod apkārtējiem.

Līdzīga vēsture ir medaļai ar patriotisko saukli „Visu zemju latvieši, atgriežaties dzimtenē". Tās aversu rotā „saulīte" ar septiņpadsmit stariem, burts L (Latvija) un trīs piecstaru zvaigznes (Latvijas novadi). Šī emblēma līdz 1921. gadam, kad Latvijas Satversme pieņēma likumu par Latvijas valsts ģerboni, faktiski tika lietota kā valsts ģerbonis un atradās oficiālos zīmogos, markās, kā arī uz 1919., 1920. gadu naudas zīmēm. Tāda pati „saulīte" bija arī Latvijas armijas cepures nozīmē. Tās autors ir tēlnieks Burkards Dzenis (1879 - 1966).

Idejas ziņā sauklis „Visu zemju latvieši, atgriežaties dzimtenē" liek secināt, ka medaļa paredzēta kalšanai lielā skaitā un ,visticamāk, domāta izplatīšanai latviešu bēgļu starpā.

2008. gadā vēlēšanos muzejā tikties ar Numismātikas nodaļas darbiniekiem izteica Čakste Tīpaine. Viņu interesējās par medaļu „Visu zemju latvieši, atgriežaties dzimtenē", par kuru pirmās ziņas bija guvusi no Antras Gabres raksta „Tautas frontes „bagātību sala", jeb ko tauta ziedoja. Aprunājoties ar muzeja darbiniekiem un aplūkojot muzeja krājumā esošo medaļu, viņa atpazina savu kristību dāvanu - medaļu, kuras reversā centru rotā Aspazijas dzejas rindas „Nekur vairs zvaigznes nespīd tā, kā manā jaunības lodziņā", bet gar malu apkārt teksts „3. DEZ. 1919 TSCHAKSTE -AUGUSTA 25. APR. 1920".

Čakste Tīpaine atceras: „Mans tēvs Aleksandrs Imants Tīpainis 1919. gada 10. jūnijā Aspazijas bulvārī tā sauktajā „Vecā pasta" ēkā dibināja „Pasta un Telegrāfa departamenta galveno darbnīcu" - tā bija vēlākās fabrikas VEF piedzimšana. Šajā ēkā dzīvoja arī mūsu ģimene un tur 1919. gada 3. decembrī piedzimu es. Turpat tiku vēlāk arī nokristīta (pēc muzejā stāstītā 25. aprīlī), saņemot Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes uzvārdu sev par vārdu, kā tēvs teica, nozīmīgu iemeslu dēļ. Uz kristībām kāds tēlnieks bija izgatavojis medaļas."

1949. gada izsūtīšana skāra arī Tīpaiņu ģimeni. Atgriežoties no izsūtījuma, visu vajadzēja sākt no sākuma un arī visas piemiņas lietas bija zudušas. Tāpēc ļoti liels bija sirmās kundzes prieks, ka medaļa tomēr nonākusi muzejā un, pateicoties viņai, tagad dzīvo ar savu stāstu, kas vēsta par cilvēkiem un to likteņiem.