Lai tādas iegūtu, vajadzējis ar draugu vienoties, ka tas, kurš pirmais nomirst, atļauj otram no ķermeņa lejasdaļas ādas iegūt sev bikses. Kad viņš ir miris, bikšu kārotājam sava draug līķis bijis jāizrok un jānodīrā āda vienā veselā gabalā. Tikko kā cilvēks iestīvējies drauga ādas nāvesbiksēs, tās esot tūdaļ pielipušas viņa paša ādai.
Pēcāk bikšu nēsātājam no nabadzīgas atraitnes bijis jānozog monēta un tā kopā ar maģisku uz papīra uzzīmētu simbolu - "nábrókarstafur" (attēlā galerijā) - jānēsā piespīlētā apģērba gabala sēkliniekos. Tika uzskatīts, ka gluži kā Kārļa Skalbes "Pasakā par vērdiņu" šī monēta bikšu sēkliniekā radīs aizvien jaunas un jaunas monētas, kamēr vien pati pirmā no tā netiks izņemta (tiesa, Skalbes variantā monēta bija jāieliek kabatā).
Lai nodrošinātos, ka aizsaulē netiktu paņemti arī visi grēki un bikšu valkātājs piedzīvotu pestīšanu, no tām bija jāatbrīvojas. To gan varēja izdarīt, tikai pierunājot kādu citu tās uzvilkt, līdzko pašam izdevies no tām izrausties. Šī iemesla dēļ nāvesbikses ir tikušas nodotas un attiecīgi - rausušas nēsātājiem bagātību - no paaudzes paaudzē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!