Ilmārs Šlāpins: 'Rīgas Laiks' klausās jau divdesmit gadus  (2)

Šis apskats ir retrospekcija, kurā nav ņemti vērā nekādi objektīvi vai žanriski kritēriji. Te ir gan ļoti labi zināmi diski, gan tādi, kuru ietekme un popularitāte mērāma vien pavisam šaurās, žurnālam pietuvinātās aprindās. Vairākus no topā iekļuvušajiem mūziķiem es esmu saticis personīgi un intervējis, šī iemesla dēļ esmu atturējies iekļaut sarakstā latviešu mūzikas albumus, jo tad atlase kļūtu jau pavisam personiska.

Vienu gan var pateikt skaidri – pat tad, ja neesat to dzirdējuši, šī mūzika jau ir ietekmējusi jūsu gaumi, uzskatus un vērtības, kaut vai aplinkus ceļā. Par šo mūziku runāsim arī radio "Klasika" raidījumā 30. oktobrī plkst. 20:10.

Šis bija pirmais mūzikas albums, ko mēs aplūkojām "Rīgas Laikā", un tā nebūt nebija nejaušība, "Pink Floyd" bija pirmie, kas populāro mūziku padarīja par sarunas un analīzes objektu. Nostiprinot konceptuālā albuma ideju un priekšstatu par to, ka mūzikas autors var būt grupa, nevis profesionāls komponists, viņi mūs pieradināja pie domas, ka albums nav tikai dziesmu apkopojums, bet arī noteikta vēstījuma nesējs. 1994. gadā tas bija iespaidīgs un cerīgs žests, kas apliecināja, ka "Pink Floyd" nav beigušies un turpinās iesākto, neskatoties uz nesamierināmo strīdu ar bijušo dalībnieku Rodžeru Votersu.

Albums tika veidots pusotra gada garumā, ciešā sadarbībā ar producentu Bobu Ezrinu tapa idejas 25 dziesmām, no kurām albumā iekļuva vienpadsmit, pilnā mērā izmantojot kompaktdiska ietilpības iespējas. Atskatoties ar pamatīgu laika atstarpi, mēs redzam, ka skanējuma ziņā tas ļoti spēcīgi iezīmē Deivida Gilmora idejas un kalpo kā priekšvēstnesis viņa divpadsmit gadus vēlāk iznākušajam solo albumam "On an Island". Bet satura ziņā tas runā par to pašu – par cilvēka vientulību šajā pasaulē un to, cik trausla un saudzējama ir jebkura cilvēciska kontakta iespēja. Obligāti jādzird: "High Hopes".

Albums, kas satrauca un pārsteidza pat tos, kas Deivida Bovija daiļradei ir sekojuši ilgāku laiku un jau bija pieraduši pie visekstravagantākajiem "jaunu iespēju" un "jauna ceļa" meklējumiem. Saticis savās kāzās veco cīņu biedru Braienu Īno, Bovijs ar viņu nedaudz uzspēlēja viesiem un tas tik ļoti atsauca atmiņā "Berlīnes periodu", kad tapa albumi "Heroes", "Low" un "Lodger", ka sekoja apmainīšanās ar vēstulēm un tika nolemts atgriezties ierakstu studijā.

Vienlaikus Bovijam no kāda mūzikas žurnāla puses tika piedāvāts rakstīt dienasgrāmatu, lai to vēlāk publicētu. Bovijs bija ļoti uztraucies, ka reālās dzīves pieraksti varētu garlaikot lasītājus, tāpēc sāka pierakstīt izdomāta varoņa Nātana Adlera dzīvi (desmit dienās izdzīvojot piecpadsmit gadus), kas arī kļuva par topošā albuma vadmotīvu.

Bovijs bija iecerējis albumu sēriju, kas tiktu izdota pa vienam diskam gadā, pabeidzot to visu tūkstošgades pēdējā dienā un šādi savienojot izdomāto pasauli ar realitāti. Šī ideja palika kaut kur gaisā, nākamais Bovija albums 1997. gadā bija lieliskais drum'n'bass monstrs "Earthling", taču dažas noskaņas, kas atrodamas vēsajā un brīžiem šķebinošajā "Outside", ir iespaidīgas vēl joprojām. Grūti to nosaukt par mūziku, drīzāk – par skaņu ierakstu, kura mērķis ir sagraut ilūzijas un radīt riebumu pret civilizāciju. Obligāti jādzird: "No Control".

Šis noteikti nav labākais no ierakstiem, kas būtu jādzird, ja vēlaties iepazīties ar Nusrata Fateha Ali Hāna leģendāro balsi vai qawwali mūzikas tradīciju. Tas pat nav labākais no tā, ko viņš ierakstījis "RealWorld Records" studijā sadarbībā ar kanādiešu ģitāristu, producentu, ambientās un kino mūzikas autoru Maiklu Brūku (sešus gadus iepriekš radītais "Mustt Mustt" nenoliedzami bija daudz spēcīgāks).

Taču 1996. gadā tapušais ieraksts ir nozīmīgs kā laikmeta liecība un noteiktas robežas sasniegšana, aiz kuras iesākās dīvainais process, kurā senā sūfiju dziedāšanas tradīcija tika pilnībā iekļauta populārajā kultūrā, pieradināta un padarīta par kaut ko skaistu un nekaitīgu. Gadu vēlāk Nusrata eksistence ķermeniskajā (un visai iespaidīgajā) formā tika pārtraukta, taču viņa balss joprojām turpina skanēt un ietekmēt pasaules mūziķu daiļradi. Obligāti jādzird: "My Life, My Heart".

Laikā no 1967. līdz 1997. gadam Kīts Džerets bija ierakstījis vairāk nekā simt albumu – dažādos ansambļu sastāvos, studijas ierakstos un koncertos, eksperimentālos projektos, klasiskās mūzikas interpretācijās, taču svarīgākais un pamanāmākais viņa radošā mūža devums ir solo improvizācijas klavierēm, kas ierakstītas koncertu laikā un sava abstraktā satura dēļ reizēm nosauktas pilsētas vai koncertzāles vārdā, kur ieraksts noticis. Mūzikas vēsturē iegājušais Ķelnes koncerts 1975. gadā, Brēmenes, Lozaņas, Tokijas, Parīzes, Vīnes koncerti – katrs no tiem savādāks, katrs fascinējošs un neticams. 1995. gadā Džerets ieraksta solo improvizācijas koncertu Milānas operas "La Scala" zālē.

Tas ir viens no iespaidīgākajiem sniegumiem – 44 minūtes un 54 sekundes pirmajā koncerta daļā un 27 minūtes, 42 sekundes otrajā. Uz bis tiek nospēlēta improvizācija par dziesmas "Over The Rainbow" melodiju no filmas "Oza zemes burvis". Nākamajā gadā Džeretam tiek diagnosticēts hroniskā noguruma sindroms – grūti ārstējama un mokoša slimība, kas uz gadiem trim padarīja par neiespējamu atsākt līdz šim aktīvo koncertdarbību. 1997. gadā iznākušais albums šķita pēdējais un labākais, ko viņš ir spējis izdarīt. Tas joprojām skan neticami. Obligāti jādzird: pirmās daļas kulminācija no 23. līdz 30. minūtei, kad ieskanas motīvs no Džakomo Pučīni operas "Turandota" ārijas "Nessun Dorma".

Ja man būtu jānosauc skaistākais ieraksts – gan tehniski, gan muzikāli –, kāds būtu jādzird ikvienam, neskatoties uz žanru vai tradīciju, tad šis ierakstu kompānijas "ECM" projekts ir viens no galvenajiem pretendentiem. Vairākus gadu desmitus producents Manfreds Aikers ir eksperimentējis ar dažādu muzikālu pieredžu sapludināšanu, meklējot vienotu izpratni, meklējot muzikālu dialogu, meklējot pareizo studijas mikorofonu izvietojumu un pareizo brīdi ierakstam.

Īpaši izbūvētā "Rainbow" studijā Oslo 1997. gadā trīs dienu laikā no 13. ldz 15. Martam tapa tunisiešu ūdista Anvāra Brahima, saksofonista Džona Sērmana un kontrabasista Deiva Holanda albums "Thimar", kuram līdzīgu skaistuma un dzidruma ziņā ir grūti atrast. Tas ir sulīgs, mīksts, dziļš un dzīvs ieraksts, kurā skan tikai akustiski instrumenti, taču tajā nav nevienas pašas liekas skaņas. Obligāti jādzird: "Badhra".

Deivids Silviens ir spējis pierādīt, ka popmūzika ir iespējama arī kā nopietna, sarežģīta un saturīga nodarbošanās, kam nepieciešams veltīt visu savu dzīvi, turklāt darīt to neizdabājot publikai, ierakstu kompānijām vai popularitātes topiem. Aizrāvies ar hinduisma filozofiju, guvis iesvētību dažās no mistiskajām mācībām, iekārtojis savos lauku īpašumos ierakstu studiju un joprojām saglabājis labas attiecības ar tādiem izciliem mūziķiem kā Bils Frisels, Marks Ribo vai Rjuči Sakamoto, viņš ierakstījis četrpadsmit dziesmu krājumu, kas stāsta par dažādiem cilvēka esamības un mīlestības metafiziskajiem aspektiem. Kāpēc to joprojām saukt par popmūziku? "Rokmūzikai ir konkrētas saknes, tā ir precīzi definēta mūzika.

Popmūzikā es atrodu lielāku brīvību, tajā ir miljardiem dažādu formu un ietekmju. Neviens nevar noteikt, kādā veidā šīs premisas izmantojamas, tāpēc es jūtos daudz komfortablām kā popmūzikas dziesmu autors nekā jebkurā citā kategorijā," viņš stāstīja sarunā pa telefonu pirms četrpadsmit gadiem. Obligāti jādzird: "Krishna Blue".

Viens no skaistākajiem, melodiskākajiem un mierīgākajiem Lū Rīda albumiem, kas patīkami iesāka satraukumu pilno 21. gadsimtu. Šķiet, tas ir tapis retā harmonijas brīdī starp krīžu un personisku traģēdiju periodiem, kas līdz šīm iezīmējuši šī lieliskā roka dzejnieka radošo karjeru.

Tas gan nenozīmē, ka albumā nebūtu griezīgu ģitāras skaņu, paradoksu un pārsteidzošu metaforu pilnu tekstu, huligānisku izlēcienu un niknu paziņojumu. Albums var tikt uztverts kā konceptuāls stāsts par ģimenes, mīlestības un laimes meklējumiem pasaulē, kurā valda narkotikas, ārprāts un seksuālas deviācijas. Obligāti jādzird: tituldziesma "Ecstasy", kurā par mīlestību runāts visnegaidītākajiem vārdiem.

"Radiohead" iemanījušies teju vai katru no saviem albumiem padarīt par nozīmīgu pagrieziena punktu rokmūzikas vēsturē, taču šis ir viens no svarīgākajiem, jo par tādu tapis sava veida nejaušības rezultātā. Ierakstot pusgadu iepriekš iznākušo albumu "Kid A", grupa ne vien nolēma darīt visu "no sākuma", tā, it kā viņi būtu aizmirsuši rokmūzikas pamatus, visus tos pantiņa un piedziedājuma, ritma un ģitāras solo paņēmienus, un nu ķertos pēc palīdzības pie jebkuras studijā aizmirstas skaņu tehnikas driskas, bet arī dažādās ierakstu studijās radīja tik daudz atšķirīgu fragmentu, ka nekādi nespēja savienot vienā veselā. Tika nolemts izdot vienu daudzmaz normālu albumu, bet pārpalikumus nevis atstāt singlu B pusēm vai bonus diskiem, bet padarīt par pilnvērtīgu jaunu mākslas darbu. Efekts bija negaidīts.

Kaut kādā ziņā tas atgādināja grupas "James" pieredzi ar producenta Braiena Īno savāktajiem "neveiksmīgajiem" ierakstu fragmentiem, no kuriem tika salīmēts lielisks albums "Wah Wah", taču šajā gadījumā šis process iezīmēja tālāku atteikšanos no tradicionālajiem muzikālās izteiksmes līdzekļiem, padarot par instrumentu un balsi jebko, kas vien mūziķim ir ienācis prātā, bieži vien – pašu domu. Obligāti jādzird: "I Might Be Wrong".

Jau pēc pirmajā dziesmā atskanējušajām debesu bazūnēm vai ziloņu balsīm kļūst skaidrs, ka šis albums tīri tehniski pārsniedz jūsu atskaņotāju iespējas. Ierakstīts laikā no 1995. līdz 1998. gadam un tad vēl piecus gadus labots un pārstrādāts, tas ir viens no fanu visgaidītākajiem un Geibriela perfekcionisma rezultātā visvairāk cietušajiem albumiem. Nebūdams apmierināts ar rezultātu vai nebūdams pārliecināts par to, ka tas ir labākais iespējamais variants, viņš ir centies ikvienu dziesmu padarīt par perfektu.

Albumu par dzimšanu un nāvi viņš ir piepildījis kā emocionālu stāvokļu katalogu – te ir dziesma par bailēm, dziesma par sērām, dziesma par kļūšanu pieaugušam, dziesma par masu mediju debilizējošo iespaidu, par bezizeju, par dzīves jēgu, par to, kā mēs zaudējam spēju sadzirdēt viens otru. Obligāti jādzird: "Signal To Noise". Šis video ir tapis tad, kad dziesma vēl tikai veidojās, – gadu pirms Nusrata nāves.

Te mēs saskaramies ar īpatnēju vai pat pilnīgi unikālu parādību pasaules mūzikas vēsturē, kas pierāda, ka studijas apstākļiem, ieraksta kvalitātei, mūzikas aranžējumam, pat skaņdarba pabeigtībai nav nekādas izšķirošas nozīmes. Tas, ko vienatnē ar savu elektrisko ģitāru un domām savā galvā izdara Pjotrs Mamonovs, nav nedz atdarināms, nedz pakļaujams jebkādai kritiskai analīzei.

Minimālisms, atkārtojošās frāzes un akordi, paradoksālie, brīžiem absurdie teksti, aizlūzusī, vecišķā balss un skaudri aizskarošie vientulības, bezjēdzības un mīlestības neiespējamības motīvi dziesmās, kas neizskaidrojamu iemeslu dēļ nokļuvušas komerciāli izdotā kompaktdiskā – tas ir albums, kuru droši var izmantot nejauši iepazītu cilvēku testēšanai. Ja viņu reakcija būs kaut attāli līdzīga jūsējai, tad ar šiem cilvēkiem varat droši dibināt attiecības un iet izlūkos.

Nosaukums "Peles2002" nozīmējot domas, kas rosījušās Mamonova galvā 2002. gadā. Obligāti jādzird: gandrīz divpadsmit minūtes garā atzīšanās mīlestībā "Moja Ļubovj", kas skan šī televīzijas raidījuma beigās – sākot no stundas un trīsdesmit minūtēm.

Producents Riks Rubins ir pazīstams ar daudziem saviem labajiem darbiem – viņš ir ierakstījis, padarījis klausāmus un sadzirdētus neskaitāmus amerikāņu rokmūziķus, bijis ierakstu kompānijas "Columbia Records" līdzprezidents, dibinājis kompānijas "Def Jam Records" un "American Recordings", iekļuvis žurnāla "Time" 100 ietekmīgāko cilvēku sarakstā, taču nozīmīgākais viņa paveiktais ir saistīts ar Džonija Keša pēdējo albumu ierakstīšanu un šī kantrīmūzikas dziedātāja personības atklāšanu jaunā un satriecoši iespaidīgā veidā.

Albumu ciklā "American" Kešs ir iedziedājis savus nozīmīgākos skaņdarbus, mūža nogalē iegūdams īpaši spēcīgu un dziļu skanējumu. Piecu kompaktdisku krājumā "Unearthed" ir savākts studijas arhīvos palikušais materiāls, kas izdots jau pēc Džonija Keša nāves, šādi radot pieminekli leģendārajam mūziķim un parādot viņa talantu vairākās atšķirīgās šķautnēs. Obligāti jādzird: "A Singer of Songs" – dziesma, ko Kešam sarakstījis Tims O'Konels, taču dažādu iemeslu dēļ tā palikusi tā arī neizdota.

Fascinējoša personība mūsdienu mūzikā, kas sevī apvieno mākslinieka ekstravaganci ar zinātnieka pedantiskumu un teju vai reliģiska līdera spēju iedvesmot citus ar savu neapvaldāmo fantāzijas lidojumu.

Braiens Īno ir bijis tuvumā neskaitāmiem 70., 80. un 90. gadu rokmūzikas notikumiem, spēlējis sintezatoru grupā "Roxy Music", strādājis kopā ar Deividu Boviju un Robertu Fripu, producējis grupu "James", "U2", "Coldplay" un "Talking Heads" albumus, radījis jaunu ambientās mūzikas žanru un strādājis videomākslas jomā, radījis sešu sekunžu garo operatīvās sistēmas "Windows95" starta motīvu un piedalījies pašierosinošas mūzikas programmas izveidē. 2005. gadā viņš atgriezās pie vienkāršu dziesmu formāta un ierakstīja vienu no skaistākajiem soloalbumiem, kurā stāsta par dzīves nebeidzamo skaistumu. Obligāti jādzird: "Just Another Day".

Grūti izvēlēties vienu albumu no nebeidzamo ierakstu virtenes, kas tapusi Borisa Grebenščikova grupas "Aquarium" darbības ietvaros. Atšķirībā no Pītera Geibriela, kurš katru ideju cenšas apstrādāt līdz ideālam, Grebenščikovs cenšas tām dot vairākas iespējas – maksimāli daudz iespēju. Šī iemesla dēļ rodas iespaids, ka viņa dziesmās nemitīgi atkārtojas vieni un tie paši melodiju vai aranžējumu motīvi, gluži kā atkal un atkal cenšoties savādāk pasniegt vienu un to pašu dziesmu (pareizāk sakot, kādu četru dziesmu variācijas – balādi, regeju, maršu un valsi).

Dažādo mūziķu sastāvu, atšķirīgo ierakstu studiju un, pats galvenais, mainīgā noskaņojuma rezultātā grupas albumi var ievērojami atšķirties pabeigtības vai viengabalainības ziņā, taču tam jau vairs sen nav nozīmes, jo šī muzikālā fenomena svarīgākā pazīme ir process, nevis rezultāts. Tomēr 2006. gada albums ir iezīmīgs ar savu konceptuālismu un brīžiem mistisku iedziļināšanos sevī, tajā pašā laikā pilnīgi bezkaislīgi aizņemoties muzikālo materiālu no citu tautu melodijām un motīviem. Obligāti jādzird: divas dziesmas par alkohola spēku – "Mama, Ja ņemogu boļše pitj" un "Stakani".

Labākais, ko radījusi krievu 80. gadu rokmūzika, ir trīs pilnīgi atšķirīgas grupas katra ar savu skanējumu un savu radošo mūžu – "Aquarium", "Zvuki Mu" un "Aukcion". Ja pirmās divas vēl kaut kā ir salīdzināmas ar Rietumu rokmūzikas parādībām, tad "Aukcion" ir tik savdabīgs un turklāt vēl arī noturīgs radījums, ka tā aprakstīšanai prasītos pēc atsevišķa šķirkļa enciklopēdijā – ārpus nodaļām "roks", "džezs" vai "popmūzika".

Tekstuāli viņi ir tuvāki 20. gadsimta 20. gadu Oberiutu dzejai, instrumentu sastāvs atgādina džezroka ansambli, uzvedībā uz skatuves vērojams kaut kas no ārtroka, kaut kas no pankroka, bet pasaules uzskata ziņā viņi ir nelabojami dadaisti. Grupā sākotnēji nebija līdera, tai bija pat vairāki viltus frontmeni, kas koncertu laikā dejoja, skandināja dažādus izdomātus instrumentus vai skaitīja dzejoļus, taču pamazām kļuva acīmredzams, ka mūzikas sirds ir ģitārista, komponista un dziedātāja Leonīda Fjodorova rokās, kurš līdztekus aktīvai darbībai "Aukcion" sastāvā nav spējis noturēties, neiesaistoties dažādos blakusprojektos.

Viens no interesantākajiem ir sadarbība ar džeza kontrabasistu Vladimiru Volkovu, kurā tapuši biedējoši un satraucoši albumi. "Krasota" ir tīši raupjš un neapstrādāts konceptuāls albums ar Berlīnē dzīvojošu dzejnieku Moļeva un Smurova tekstiem par pasaules riebīgākajiem valdniekiem – Mao, Šāronu, Bušu, Polu Potu, Fidelu Kastro, Putinu un Salaveci. Obligāti būtu jādzird: "Pin Put", taču mūziķu stingrās autortiesību politikas dēļ tā nav brīvi pieejama internetā. Ir cita dziesma no šī albuma: "Zla ņet".

Jamaikas regeja mūzikas leģendārākais producents un viens no oriģinālākajiem dub mūzikas radītājiem Lī Perijs kopš ierakstu studijas nodegšanas 1979. gadā vairs nenodarbojās ar producēšanu, taču turpināja dziedāt, dungot, runāt un līksmi ņurdēt.

72 gadu vecumā viņš ierakstīja vienu no pārsteidzošākajiem un līksmākajiem dzīvi apliecinošajiem albumiem, sadarbojoties ar elektroniskās mūzikas producentu Andrew W.K., kas pievienoja kopējai noskaņai pa druskai no visiem mūsdienu popmūzikas žanriem. Brīžiem tas izklausās pēc repa, brīžiem – pēc jauneklīgas deju mūzikas, taču viscaur kā svarīgākais elements vijas cauri Perija pamācošie, nosodošie, iedvesmojošie un viņa reliģisko pārliecību sludinošie teksti, kuros Santa Klauss tiek pielīdzināts Mikimausam, bet gaidāmā globālā katastrofa organiski iekļaujas rastafari kustības apokaliptiskajos uzskatos.

Viss nāk un iet, bet Jēzus Kristus paliek, apgalvo Perijs un turpina nebēdnīgi dejot, savos milzīgajos zābakos zem zolītes ik soli kājām minot pabiezu nevērtīgo pasaules valūtu naudaszīmju žūksni. Obligāti jādzird: "Pum Pum". Videoklips šai dziesmai ir neatvairāma himna dzīvei un priekam.

Ansamblis izveidojies 1991. gadā, mūziķi paralēli ar lielu entuziasmu ir darbojušies arī citos projektos, taču vēriens, ar kādu realizēta "radiolāriju" koncepcija, ļauj to salīdzināt ar Mailza Deivisa 60. gadu nogales ierakstu sesijām, kurās dzima džezroks. Radiolārijas ir sīki planktonveida vienšūņi, kas mīt siltajos okeāna ūdeņos un ir kļuvuši slaveni ar saviem krāšņajiem krama oksīda skeletiem.

Albumu sērijā "Radiolarians" mūziķi apkopoja savu pieredzi koncertturnejas laikā, ietērpjot muzikālās idejas skeletu dzīvā organismā ierakstu studijā. 2008. gadā iznāca pirmais no sērijas albumiem, pēc gada vēl divi, bet gada nogalē tika izdots pilnais komplekts, kurā ietilpa arī viens koncertalbums, viens populāru dīdžeju veiktu remiksu albums, divas dubultās vinila plates ar labāko no visa, kā arī DVD disks ar pilnmetrāžas filmu par tā visa tapšanu. Fantastiska dāvana dzīvas un asprātīgas mūzikas cienītājiem, tajā apkopotais materiāls ir tik dažāds un daudzveidīgs, ka brīžiem šķiet – nu jau trakāk vairs nevar būt. Obligāti jādzird: "Satan Your Kingdom Must Come Down" – mūsdienu džeza trio versija par klasiskas blūza dziesmas melodiju.

Grupa "Swans" ir leģenda, kas šķita beigusies un neatgriezeniski aizgājusi līdz ar tās iepriekšējo studijas albumu, kurš iznāca pirms četrpadsmit gadiem. Grupas centrālās personas un raksturīgo balsu īpašnieki Maikls Džira un Džarbo bija aktīvi aizgājuši katrs savā virzienā, dibinot pavisam citus kolektīvus, arī sastrādātais skaņu materiāls šķita kā pabeigts klasisks mākslas darbs, kam grūti ko pievienot.

Un tomēr šis brīdis pienāca 2010. gadā, tiesa – bez grupas atkalapvienošanās. Maikls Džira vairāku gadu garumā bija sarakstījis dziesmu ciklu, ko iedziedājis akustiskās ģitāras pavadībā un izdevis kā ierobežotas tirāžas disku ar nosaukumu "I Am Not Insane" ("Es neesmu traks"), katru albuma vāciņu apgleznojot paša rokām un pārdodot par īpašu cenu, lai savāktu līdzekļus iecerētajam projektam – ierakstīt šīs pašas dziesmas jaunam "Swans" albumam, kurā piedalītos vairāki agrākās grupas biedri, kas dzīvo dažādās pasaules malās un nevar atļauties tikties vienā ierakstu studijā. Uz aicinājumu atsaucās ģitāristi Normans Vestbergs un Kristofs Hāns, kas pamatā atbildīgi par grupai raksturīgo tumši industriālo ģitāru skanējumu, bundzinieki Fils Puleo un Tors Hariss, kā arī basģitārists Kriss Pravdika un daži klātpieaicināti jauni draugi no Maikla ierakstu kompānijas "Young God Records" māksliniekiem, piemēram, Devendra Banhards dziesmā "You Fucking People Make Me Sick" ("Jūs, sasodītie cilvēki, man uzdzenat nelabumu"), kuru viņš izpilda duetā ar Maikla trīsgadīgo meitiņu. Rezultātā tapa viens no smagākajiem un skaļākajiem muzikālajiem piedzīvojumiem, kas tā pa īstam ir novērtējams vien koncertos, taču arī albuma versijā tam piemīt nenoliedzams spēks. Obligāti jādzird: "Jim".

Pirmais iespaids, kas rodas, sākot skanēt šim albumam, ir baiss. Šķiet, ka tā jautrā meitene ar pseidonīmu April March, kas savulaik jautrā balstiņā dziedāja stilizētas Gensbūra dziesmas bilingvālā aranžējumā, ir nonākusi ellē, kur viņai par sodu jāturpina dziedāt un ciest. Ja atceraties filmas "Malholanda ceļš" sākumu, tad spējat iedomāties, cik ļaunu vēstošs un baiss var būt tāds noskaņojums, bet īstenībā šis albums atgādina visas Linča filmas un Youtube video vienlaikus.

Lai arī formāli šis ir uzskatāms par Deivida Linča pirmo soloalbumu un debiju dziesmu žanrā, jāatzīmē, ka mūzikas jomā Linčs nav nekāds iesācējs un vienmēr ir aktīvi piedalījies mūzikas izvēlē un apstrādē savu filmu vai kādu citu traku projektu vajadzībām. Nav saprotams, kā viņam izdodas panākt to šermuļus uzdzenošo tembru salikumu, bet šī mūzika par spīti smieklīgajai ritma mašīnai un paš­ironijas pilnai balss sintezatora izmantošanai, lai pašu Linču pārvērstu par punduri vai bārdainai sievietei līdzīgu radio diktoru, ir iespaidīga un neizturama. Septiņas minūtes garā kompozīcija par "savādo un neproduktīvo domāšanu" patiesībā ir transcendentālās meditācijas teksts, kas norunāts pārvērstā balsī, bet daži "dejojamāki" skaņdarbi ir lieliski blūza paraugi, ko iespējams pamest kā ēsmu kādā jautrā ballītē, kad viesi ir iereibuši un pat nenojauš, ar ko tas viss varētu beigties.

Obligāti jādzird: "Strange and Unproductive Thinking". Šajā video fascinējošajai mūzikai ir pievienots 1942. gada ASV jūras kājnieku mācību filmas kadri. Nav ieteicams skatīties bērniem, sievietēm un vīriešiem ar vāju nervu sistēmu.

Ir tādas tēmas un sajūtas, par kurām nevar runāt pārāk agri. Ir lietas, kurām ir "jānosēžas", "jānostāvas", jānobriest. Īpaši tas attiecas uz dzejniekiem un dziedātājiem, kam gribas visu pateikt uzreiz. Jaunības kults rokmūzikā ir bijis ļoti spēcīgs, reizēm tas ir aizmiglojis prātus un radījis tādus spožus fenomenus kā Bobs Dilans, Džims Morisons vai Viktors Cojs.

Jaunībā var dziedāt par to, ka viss ir slikti, par to, ka vajadzīgas pārmaiņas, var dziedāt par skumjām, cerību un mīlestību. Brīdi padomājot un nomierinoties, var dziedāt par to, cik viss ir labi, par to, ka Dievs mūs mīl, bet pasauli ir iespējams mainīt, var dziedāt ar skumjām, cerību un mīlestību. Bils Fejs tiek dēvēts par britu mūzikas visrūpīgāk glabāto noslēpumu – ierakstījis divus spožus albumus 70. gadu sākumā, viņš lauza kontraktu ar ierakstu kompāniju un aizgāja strādāt "vienkāršus darbus", tiesa, ne uz brīdi nepārtraucot rakstīt, pārrakstīt un uzlabot savas dziesmas. Dēvēts par "britu Bobu Dilanu" dziļo un daudzslāņaino tekstu dēļ, Fejs fascinē arī ar savu īpašo balss tembru, mīksto un plūstošo klavieru pavadījumu, bet viņa melodijas uzreiz iekrīt sirdī (vai kur tur viņas cilvēkiem iekrīt un aizķeras).

Pēc četrdesmit gadu nogaidīšanas viņš atgriezās ar jaunu dziesmu albumu, kurš gluži kā balzams turpina dziedēt mūsu brūces un ielīksmo prātus. Obligāti jādzird: "Never Ending Happening".

Britu humora un ielu muzicēšanas tradīcijās balstīto grupu 90. gadu sākumā izveidoja akordeonists, solists un dziesmu autors Mārtins Žaks, iekļaujot tajā arī bundzinieku un kontrabasa spēlētāju. Sev raksturīgajā melnā humora manierē "The Tiger Lillies" apdzied gan prostitūciju un opija smēķēšanu, gan mūžīgo ielu muzikantu noplukušo dzīvi. Grupas daiļradē apvienotas dažādas mūzikas ietekmes – sākot ar čigānu balādēm, vācu kabarē un franču šansonu un beidzot ar "netīriem" cietuma blūziem un ielu muzikantu dziesmām. "The Tiger Lillies" šovi vienmēr ir kā krāšņi un melodramatiski kabarē uzvedumi.

"The Tiger Lillies" ierakstījuši 35 albumus, tostarp arī kabarē iedvesmoto "Shockheaded Peter: A Junk Opera" 1998. gadā un "Grammy" balvai nominēto, kopā ar "Kronos Quartet" ierakstīto "The Gorey End" 2003. gadā. Nepagurstoši ķeroties klāt aizvien smagākam pasaules literatūras vēstures mantojumam, grupa 2011. gadā iestudēja kamerizrādi pēc Bīhnera lugas "Voiceks" motīviem, 2012. gadā laida klajā albumu "The Rime of the Ancient Mariner", kas tapis pēc Semjuela Kolridža poēmas "Teiksma par veco jūrasbraucēju", un jaunu Šekspīra "Hamleta" versiju.

Bet vēl pēc gada – pabeidza gadus piecus ilgušo iedziļināšanos filozofa Sērena Kirkegora darbā "Vai nu vai arī", kas turpina neglaimojošo pievēršanos cilvēka dvēseles tumšākajiem nostūriem. Obligāti jādzird: "Nothing Is Sin".