Nojaukšanu apturēja pieminekļu sargi
Kā liecina reiz Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai atsūtītā vēstule, 1888. gadā celto un 1898. gadā pārbūvēto namu tās jaunizceptie īpašnieki "MRF Mājoklis" vēl tikai 2012. gada pavasarī kopā ar tās pagalmā esošo saimniecības ēku un šķūnīti vēlējās nojaukt. Šajā vietā bija iecerēts būvēt autostāvvietu un aptuveni 1350 kvadrātmetrus plašu tirdzniecības centru vienā stāvā.
Sētā esošās būves pieminekļu sargi ļāva nojaukt, taču divstāvu mūra namu gan nē. Iemesls ir gluži vienkāršs – tas ir viens no arhitektoniski vērtīgākajiem namiem visā Sarkandaugavā un atrodas uz tās galvenās parādes ielas.
Turklāt ēku savulaik projektējis toreiz vēl mazpazīstamais arhitekts Konstantīns Pēkšēns, kuram ēkas nodošanas brīdī bijuši vien 29 gadi. Kopumā savas karjeras laikā Pēkšēns projektējis aptuveni 250 Rīgas namu, no kuriem lielais vairums, piemēram, Berga bazārs, joprojām redzami pilsētas Centra rajonā.
Sarkandaugavas ēka atzīta par vērtīgu eklektisma stila būvmākslas piemēru, turklāt tā lieliski atspoguļo šī pilsētas rajona apbūves raksturu 19. gadsimta beigās. Visu šo gadu laikā tā nav zaudējusi savu apjomu, turklāt saglabājusies pat fasādes apdare, dažādas īpašas būves detaļas, kā arī oriģinālie logi un durvis.
Interjers zaudēts kapitālā remonta laikā
Pavisam citādi ir ar ēkas interjeru. Attiecībā par tā pārveidošanu pēc tirdzniecības centra apsaimniekotāju prasībām, pieminekļu sargiem dižu iebildumu nav bijis, jo oriģinālais interjers zaudēts jau 1956. gadā, kad ēkā veikts kapitālais remonts.
Tiesa, joprojām saglabājušās fragmentāras kāpņu telpas krāsojuma paliekas, kā arī ēkas otrajā stāvā aiz padomju laikā tapušām ģipša dekoratīvajām uzlikām vēl bijušas redzamas sākotnējās skatuves detaļas. Tāpat kopš 1924. gada, kad ēkas otrajā stāvā iekārtots kinoteātris "Ekvators" ar 290 skatītāju vietām, palikušas arī kinoprojektoru lūkas, pa kurām uz skatuves priekšā nolaistā ekrāna rādītas filmas.
Patlaban gan otrais stāvs ar tajā esošo zāli un jau pieminēto skatuvi nav pieejams, un arī būvniecība tajā ir apstājusies. Ēkas apsaimniekotāju pārstāve Sandra Biseniece portālam "Delfi" paskaidro, ka uzņēmums vēl neesot nolēmis, ko tajā iesākt. Projektā rakstīts, ka viņi zāli domā atstāt kā vienotu telpu un izīrēt, piemēram, kādam sporta klubam.
Veikala 'kastīte' paslēpta aiz ēkas
Pirmajā brīdī uzmetot acis ēkas fasādei, par veikaliem, ko tā slēpj, šķiet, liecina vienīgi izkārtnes, jo saglabāti gan greznie logi, kuri gan metāla dekoru vietā tagad ieguvuši stilizētus gleznojumus, gan divviru koka durvis, kuras nemaz nelīdzinās ierastajām stikla automātiskajām durvīm, kādas ir citos lielveikalos.
Tomēr jau pārkāpjot veikala slieksnim, redzami tik ierastie mazo veikalu stendi, kuri aizņem visu ēkas pirmo stāvu. Turklāt tās ārējā pagalma siena pārtapusi par vienu gaiteņa malu, bet logu ailes pēc paplašināšanas pārvērtušās ieejās mazajos veiklos.
Gaiteņa otrā pusē, bijušajā pagalmā savukārt izbūvēta milzīga piebūve, kurā iemitinājies lielveikals "Rimi". Jāatzīst, ka piebūve senās ēkas kopskatu nebojā, jo pirmajā acu uzmetienā šķiet nošķirta no Pēkšēna projektētā nama, tomēr sākotnējā projektā arī tā fasādes bija paredzētas nedaudz krāšņākas, lai uzlabotu jau tā ne tik simpātiskās Sliežu ielas skatu (skatīt attēlos).
Kultūrvēsture saglabāta, kultūra ne
Ēku ievērojamais latviešu arhitekts savulaik cēla pēc 1872. gadā dibinātās biedrības "Pavasaris" pasūtījuma. Tajā bijuši aptuveni divarpus tūkstoši biedru, kuru skaits līdz pat Otrajam pasaules karam pakāpeniski te pieaudzis, te atkal sarucis par dažiem simtiem, taču ēkas funkcijas palikušas nemainīgas – tā bija biedrības un visas Sarkandaugavas kultūras dzīves centrs.
Pēc kara nams kādu laiku bijis pamests novārtā, par ko liecina ievērojamie remontdarbi, kas bijuši nepieciešami, lai tas 1956. gadā atkal kļūtu par Rīgas mikrorajona sabiedriskās dzīves centru – kultūras namu "Draudzība".
Atmodas laiku nams pārdzīvoja bez ievērojamām pārmaiņām, turpinot pastāvēt kā Rīgas domes finansēta kultūras iestāde. Kā liecina portāla "citariga.lv" informācija, vēl 2000. gadā kultūras namā "Draudzība" bija 14 kolektīvi, kuros radoši izpaudās 518 dalībnieki. Bija četras lietišķās mākslas studijas, sieviešu koris, trīs jauktie kori, pūtēju orķestris, amatierteātris, kā arī trīs bērnu un jauniešu deju kolektīvi.
Skābekli vietējai kultūras dzīvei Rīgas dome piegrieza 2009. gadā, pārtraucot kultūras nama finansēšanu un virzot ēku uz privatizāciju. Rezultātā 2011. gada vidū nams pārdots ar tagadējiem apsaimniekotājiem "LNK Properties" saistītajam "MRF Mājoklis" par nepilniem 230 000 latu.
Drīz pēc ēkas pārdošanas sākās vainīgo meklēšana, kā arī centieni to atgūt, bet daudzi, vēl redzot ēkas rekonstrukciju, cerēja, ka kultūras centrs atdzimst, un bija neizpratnē, ieraugot veikalu izkārtnes. Sašutumu par kultūras nama likteni vēl šā gada sākumā Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" izteica arī kultūras ministre Dace Melbārde.
Tomēr tas, kā tiks izmantots pagaidām tukšais ēkas otrais stāvs, ir tikai tirdzniecības centra "Draudzība" apsaimniekotāju ziņā. Savukārt jautājums, kā atrisināt situāciju, ka mikrorajons ar aptuveni 19 000 iedzīvotājiem ir bez sava sabiedriskās dzīves centra, jārisina pašam nama pārdevējam - Rīgas domei.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
