Ļeņina iela 32: Bijušajā muižnieku rezidencē iekārtojas lepnākais Rīgas veikals  (173)

Būvēja bagāti Vidzemes muižnieki

Pārdesmit gadu laikā pēc tam, kad tika nojaukti Rīgas vaļņi un Lielā Aleksandra iela (tagadējā Brīvības iela) pagarināta līdz pilsētas kanālam, izveidojot bulvāri, vietām tai pieguļošie vēl brīvie zemes gabali tika apbūvēti ar lepniem daudzstāvu mūra namiem.

Vienu no prestižākajiem zemes gabaliem Aleksandra bulvārī starp tagadējo Merķeļa ielu un Raiņa bulvāri iegādājās Jaungulbenes un vairāku citu Vidzemes muižu īpašnieki fon Tranzē–Rozeneki. Varenās dzimtas pārstāvji uz tā 1867. gadā pēc arhitekta Heinriha Kārļa Šēla projekta sev uzbūvēja rezidenci (tagadējo Vācijas vēstniecības ēku Raiņa bulvārī 13) un vēlākos gados arī vairākus īres namus.

Viens no tiem pēc Šēla projekta 1875. gadā tapa uz Aleksandra bulvāra un tagadējās Merķeļa ielas stūra (tagad Brīvības 32). Hamburgā dzimušais arhitekts gan vairāk pazīstams ar bijušās ASV vēstniecības (tagad Okupācijas muzeja) ēkas Raiņa bulvārī 7, kā arī Bērenta un Pandera namu projektiem Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī 16 un 14.

Pēdējais Jaungulbenes pils īpašnieks Pauls Oto fon Tranzē–Rozeneks (1853-1928‏) mantoja ne tikai muižu kompleksus Vidzemē un ēkas Rīgas sirdī, bet arī bagātīgu mākslas kolekciju, kuru aktīvi papildināja.

Viņš Jaungulbenes pilī līdz 1905. gadam bija izveidojis Latvijas teritorijā bagātīgāko privāto gleznu, skulptūru, antīko mēbeļu un rokrakstu krājumu. Pēc zemnieku nemieriem viņš to pamazām pārveda uz savu Rīgas rezidenci, kā arī sev piederošajiem īres namiem, bet daļu nodeva Pilsētas muzejam.

Ugunskrusts mulsina iebraucējus

Eklektisma stilā būvētais īres nams 1912. gadā piedzīvoja ievērojamu pārbūvi pēc arhitekta Mārtiņa Nukšas projekta. Iespējams, viens no iemesliem nama pārbūvei bija tā kļūšana par Rīgas namīpašnieku krājaizdevu sabiedrības galveno mītni. Vienlaikus gan tika saglabāti arī īres dzīvokļi.

Kā liecina pie nama esošā plāksne, krājaizdevu sabiedrības telpās 1918. gada decembrī bāzējas nupat izveidotā Atsevišķā studentu rota, kas bija viena no pirmajām Latvijas karaspēka vienībām. Sākoties Ziemassvētku brīvdienām, Latvijas armijā lielā skaitā pieteicās studenti. Viņi jau 19. decembra rītā plkst. 7 pulcējās Apsardzības ministrijā (tā saucamajā Stūra mājā) un tajā pašā dienā uzsāka kārtības dienestu pilsētā, pirms vairākiem gadiem rakstīja "Universitātes avīze".

Pavēle par Atsevišķās studentu rotas dibināšanu izdota gan dienu vēlāk, 20. decembrī, kas arī pieņemts par rotas dibināšanas datumu. Līdz gadumijai rotā pēc pavēļu datiem bija ieskaitīti jau 235 studenti. Pieminot rotas dibināšanu, tai par godu 1933. gadā Rīgas namīpašnieku krājaizdevu sabiedrība pie ēkas atklāja piemiņas plāksni, kurā attēlots arī rotas simbols – ugunskrusts ar zobenu tajā.

Padomju laikā plāksne iznīcināta, taču šobrīd atkal atjaunota, mulsinot tos, kuri nezina, ka ugunskrusts jeb kāškrusts bija Atsevišķās studentu rotas simbols vēl labu laiku pirms to pieņēma toreiz vēl nepastāvošā Nacistiskā Vācija.

Netīrāka bijusi tikai Ekonomikas fakultāte

Pēckara gados ēka tika nacionalizēta un pielāgota universitātes vajadzībām. Jau 1946. gadā lepnajos galvenokārt baltvācu tirgotāju un akadēmiķu dzīvokļos, kā arī krājaizdevu sabiedrības telpās iekārtojās Vēstures (vēlāk Vēstures un filoloģijas un Vēstures un filozofijas) fakultāte. Tam nepiemērotā plānojuma dēļ ēkā ilgus gadus bija grūtības iekārtot pieņemamu ēdnīcu, bet garderobe ilgi atradusies pagrabā.

Pirmo ēkas stāvu tobrīd jau Ļeņina ielā 32 savukārt ieņēmis dzērienu veikals (šobrīd tā vietā atrodas "Index Cafe") un dāvanu un suvenīru veikals "Sakta". Savukārt ceturtais kādu laiku "neesot pastāvējis" – tajā atradusies kāda slepena padomju armijas daļa, atminas profesors Ilgvars Butulis.

Kā liecina Latvijas Universitātes izdotā grāmata "Vēstures un filozofijas fakultātes vēsture padomju laikā", šī fakultāte bijusi viena no nabadzīgākajām, tostarp vissliktāk apgādātajām un arī netīrākajām, kas regulāri konstatēts dažādās revīzijās. Piemēram, 1961. gada pavasarī konstatēts, ka "sliktāk nekā Vēstures un filoloģijas fakultātē bija tikai Ekonomikas un juridiskajā fakultātē".

Trūkušas tāfeles, bet sienas daudzās telpās krāsotas tumši brūnos un pat melnos toņos, lai nevarētu redzēt "studentu nospārdītās sienas". Turklāt līdz pat 60. gadu sākumam studenti brīvi smēķējuši gan auditorijās, gan gaiteņos, taču vēlāk smēķētājiem atvēlēta speciāla telpa.

Vēlākos gados telpu tehniskais stāvoklis pamazām uzlabojies, un daudz studenti tumšās telpas atceras ar labām atmiņām. Dažas nebūšanas gan palikušas. "Arī pirms trīsdesmit gadiem šeit stāvoklis bija ārkārtīgi slikts un laiku pa laikam kādā vietā nobira griesti," portālam "Delfi" ar smaidu atklāj Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pārstāve Astrīda Burbicka, kura šeit reiz studējusi.

Blatu paradīze "Sakta"

Pavisam citi apstākļi bija kopš 60. gadiem ēkas pirmā stāvā esošajā dāvanu un suvenīru veikalā "Sakta", kurā tika laisti arī retie ārzemju tūristi. Tajā atšķirībā no daudziem citiem veikaliem plaukti vienmēr bijuši pilni un bijušas nopērkamas deficīta preces. Šī iemesla dēļ veikala apciemojums daudziem iebraucējiem arī no laukiem un pat citām PSRS malām bijis teju obligāts.

Katru rītu pie veikala veidojās pūlis un "šturmētāju" vidū netrūcis arī alkoholiķu, kuru galvenais mērķis bijuši lētie odekoloni. Bez smaržām te pārdotas arī somas, apģērbs un konfektes, tostarp 80. gados aizvien vairāk ienākušas importa preces. Tomēr galvenie pircēji, kuri gan iepirkušies pagrabā esošajās veikala noliktavās, bijuši Komunistiskās partijas augstākās amatpersonas un veikala vadība.

Kā žurnālam "Leģendas" reiz atklājusi izbijusī "Saktas" pārdevēja Sarmīte Lapiņa, veikals atšķīries ne tikai ar preču klāstu, bet arī tīrību un izkārtojumu, kuru veidojuši profesionāli dekoratori. "Prece nekad nebija krustu šķērsu sasviesta, plaukti - vienmēr tīri, jo putekļus slaucījām katru rītu. Domāju, ka "Sakta" tiešām bija visskaistākais veikals," stāstījusi izbijusī pārdevēja.

Veikals pēc atmodas pārgāja Rīgas domes pārraudzībā, taču praktiski nekādas pārmaiņas nepiedzīvoja un 90. gadu otrajā pusē jau vairs nespēja konkurēt ar citiem. 2003. gadā tas tika nodots privatizācijai, bet tā privatizētājs jau tūlīt pēc "Saktas" pārņemšanas 2004. gadā pieteica maksātnespēju. Savukārt vēl pēc gada telpās ienāca "Latvijas pasts".

Rotājumus iekonservē aiz balta reģipša

Līdz mūsdienām vairāku nekvalitatīvu vai novēlotu remontu rezultātā lielā ēkas daļā pilnībā zaudēts sākotnējais interjers. Tas visskaistākais joprojām ir saglabājies kāpņu telpā un otrā stāva centrālajā zālē, kurā atradusies 1. auditorija. Pēckara gados tā pat aprīkota ar vecajiem Saeimas krēsliem.

Uz auditorijas durvīm joprojām aplūkojami grezni kokgriezumi, bet uz griestiem – ģipša rotājumi. Kāpņu telpā savukārt redzamas greznas margas, kā arī vitrāža ar Rīgas skatu. Kāpņu sākumā ir arī skaista lampa, taču Butulis portālam "Delfi" norāda, ka 90. gados nozudis cits vēl vērtīgāks bronzas gaismeklis, kas bijis veidots kā Sengrieķu vēstures mūza Klīo.

Viņš arī atminas, ka pēc neatkarības atgūšanas ieradušies kādi vācbaltu –
izbraukušo dzīvokļu saimnieku - pēcteči, kas staigājuši pa auditorijām
un stāstījuši, ka reiz kā bērni pa tām braukuši ar trīsriteņiem.

2009. gadā fakultātei ēku bija jāpamet un tās līdzšinējās telpas palika tukšas. Šobrīd gan ēkas apsaimniekotājs Valsts nekustamie īpašumi veic to remontu, lai jau tuvākajā laikā uz Brīvības ielu 32 nogādātu daļu no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumiem.

Tā kā telpas muzeja vajadzībām jāsagatavo īsā laika periodā, kā arī to
pilnīga restaurācija izmaksātu daudzkārt dārgāk, patlaban topošajās
izstāžu zālēs vēl palikušie rotājumi tiek rūpīgi aizsegti. Tādējādi tos
patlaban iespējams iekonservēt, lai interjeru atjaunotu agrākajā
greznumā, kad tas atkal būs iespējams.

Muzeja pārstāve Astrīda Burbicka norāda, ka jau maijā ēkas otrajā stāvā tiks atklāta izstāde "Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens". Savukārt rudenī ēkas trešajā un ceturtajā stāvā durvis vērs muzeja pastāvīgā ekspozīcija par Latvijas vēsturi, aptverot laiku no pirmo cilvēku ienākšanas šajā teritorijā līdz pēdējai atmodai.