Bebrs (gandrīz) neēd kokus un aicina uz Rīgas ziemošanos  (9)

Par visu pēc kārtas sarunā ar pašu galveno pasākuma vaininieku.

Bebra kungs, prieks jūs atkal redzēt Rīgas centrā, jo vienubrīd šķita, ka esat pārcēlies uz dzīvi laukos. Kādēļ tomēr nolēmāt palikt pilsētā?

Sveicināti 2014. gadā! Man šķiet, ka ir noticis kāds pārpratums – jā, vakar biju aizsnaudies, taču nekur projām neesmu devies. Tepat Rīgā vien esmu. Pagājušoziem notika man ļoti emocionāls notikums – tiku izvēlēts par Rīgas simbolu. Jūs atceraties? Tā bija pirmā nopietnā reize, kad es „simbolēju”. Tas man lika pārdomāt visu iepriekšējo – cik, iespējams, bebrīgi esmu dzīvojis. Atklāju metropoles iespējas, sāku izprast kultūras procesus un aktīvi piedalīties tajos. Gada laikā atradu sev neskaitāmus draugus, dibināju kontaktus, nonācu sabiedrības sviestā.

Jūs domājat krējumā?

Piedodiet, es nezinu atšķirību. Šobrīd jūtos atrastāks vairāk nekā jebkad savā dzīvē. Uz visu tagad raugos caur kultūras prizmu – izrādījās, ka ir dzīve arī ārpus kanāla.

Esmu izgājis Brīvības ielā un Tērbatas ielā, un Merķeļa ielā. Īsāk sakot – Esplanādē, un es sevi tādu arī redzu.

Es un tagad [apņēmīgi sagrauž „Rīga 2014” bukletu – aut. piez.].

Ko, jūsuprāt, Rīgā vajadzētu pamainīt, it īpaši, ja runājam par kultūras dzīvi?

Kultūras dzīvē gandrīz viss ir kārtībā – kanālā pudeles mestas vairs netiek, tas kļuvis tīrāks un kulturālāks. Nu, jā – opera atrodas netālu no kanāla. Man ļoti patika Dziesmu svētki, ļoti patika Deju svētki, bet vislabāk ir tad, ja tas ir kopā – kā Eirovīzijā. Iedziedāju savu Dziesmu svētku logotipu. Tagad varētu kaut ko iedejot…

Konceptuāli jāatzīst, ka Rīgā ir daudzas neatklātas lietas. Kalnciema kvartāla atjaunotās ēkas, mēbeles – nu ļoti garšīgi! Par lietām, kas jāmaina… Droši vien krēsli teātros, jo nav kur nolikt asti, un arī izmērs varētu būt lielāks.

Vai sestdien, 15. februārī, Esplanādē ieraudzīsim ko tādu, kā dēļ ikvienam būtu vienkārši muļķīgi palikt mājās? Ja tā, tad kas tieši tas ir?

Jā (omulīgi smejas). Mani.

Jūs tiekat uzskatīts par Rīgas simbolu. Vai pārējie simboli nav apvainojušies, un kā jūs sadzīvojat ar šādu slavu?

Rīgas simbols ir arī Melnais kaķis, Lielais Kristaps, Pētergailis, Dzintara ādere vai, piemēram, Skursteņslauķi – Jānis un Kārlis. Mēs visi sadzīvojam draudzīgi.

Tikko ar Kaķi un Pētergaili ēdām atlikušo sniegu. Katrs no mums to izdzīvo citādāk. Es laikam vairāk aizgāju pa to „selebritāšu” ceļu.

Manī kā bebrā visvairāk mīt okeāna alkas (aizsapņojies nograuž zīmuli). Vai vismaz kanāla.

Ziemošanās priekos piedalīsies arī vairākas mūzikas skatuves slavenības. Kā nonācāt pie šāda saraksta?

Zvanīju, kam varēju. Vispār jau ko tādu daru pirmo reizi. Taču visi uzņēma mani atsaucīgi. Pat sajauca ar kādu TV režisoru. Robežu paplašināšana ir svarīga visiem, ne tikai man. Tā nu nonācu līdz Esplanādei un šai programmai.

Būs Goran Gora – tāds omulīgs džeks, man ļoti patīk. Karnevāla jaunatne („Carnival Youth”) ir jaunatklājums – domāju, viņiem nav pat vēl 40. „Gapoljeri” un „Oranžās brīvdienas” – tas ir spēks! Pat nezinu, cik viņu ir. Nu un, protams, manas dejas muzikālie patroni – „Bermudu divstūris”. Tik krāšņa grupa – apzīmēti no galvas līdz kājām!

Un ko vēl mākslinieciski augstvērtīgu redzēsim sestdien Esplanādē?

Mani (domīgi košļā krēsla atzveltni). Un vēl Ketiju Šēnbergu. Viņa man liekas īpaši augstvērtīga.

Starp citu, kas tā ziemošanās tāda ir?

Par pasākumu apmēram skaidrs. Ko mums vēl vajadzētu ieziemot?

Domāju, ka ieziemot vajag visus. Esplanādē to arī darīšu – atnāciet, un tiksiet ieziemoti! Šis vispār ir pirmais pasākums, ko rīkoju. Izrādījās ļoti viegla nodarbe. Tuvākajā laikā sarīkošu vēl dažus pasākumus. Tādus kulturālus. Tā lēnām plānoju iezīmēt savu teritoriju, tādu savdabīgu ceļu karti.

Esat uzsācis arī aktīvu dalību sociālo mediju pasaulē (tramīgi paslēpj ķepā sagrābto koka pildspalvu). Ko no jums tur vēl sagaidīt? Turpināsiet publicēt „bebrijus” vai dzīvnieku pasaules reflektēšanu par kulturālajām sadzīves šķautnēm?

Kulturālu daudzšķautņainību noteikti varat gaidīt. Sadarbība ar manu draugu Sergeju Timofejevu turpināsies, jo laiks, ko esam pavadījuši kopā, mums abiem ir devis ļoti daudz. Pirmās refleksijas būs redzamas pirmajos sešos „Rīgas stāstos”.

Kādēļ bebriem patīk gāzt kokus? Tas saistīts ar eksporta biznesu?

Dažam tā ir koku gāšana, man tā ir māksla.

Tas ir mans – kulturāla bebra – izdzīvošanas komplekts (uztraukti skatās apkārt, ko nograuzt). Esmu tēlnieks un regulāri „izstādos” Rīgas kanāla dibenā. Ja kāds grib, var nedroši apskatīt jaunāko izstādi.

Runā, ka Esplanādē varēs arī pazīmēt ar ogli.

Jā, es jau gan ne pārāk saprotu to cilvēku aizraušanos ar šitādu koku izšķērdēšanu…

Visbeidzot, kas ir jautājums, ko vēl neesam uzdevuši?