Etīde dzintara toņos jeb saules akmens zinātnē un mītos

Dzintara smaržas un dzintars no 6. gadsimta

"Mēs izejam it kā no senajiem laikiem – no Senās Grieķijas caur Romu, viduslaikiem, medicīnas līdz mūsdienām. Un visu noslēgs Voldemāra Johansona instalācija. Šis mākslinieks pašlaik ir topā, un ar viņu patiešām ir ļoti interesanti strādāt. Man pašam šķiet, ka visi būsim pārsteigti," stāstot par topošo izstādi, smaida Juris Salaks un piebilst, – viss pagaidām īstenojoties tā, kā iecerēts. Viņaprāt, izstādē valda īsti dzintara roņi – gan stūrī, kur būs iekārtota aptieka, gan tur, kur paredzētas videoinstalācijas un būs izstādīta dzintara kleita. Vai viduslaiku aptiekā interesenti varēs sajaukt kādas zāles ar dzintara sastāvdaļām? "Mēs esam to paredzējuši, un, visticamāk, ka tas notiks telpā, kur atradīsies V. Johansona instalācija," atteic izstādes kurators un turpina:

"Katrs jau sevi uzskata par dzintara speciālistu, un katram ir kaut kādas savas sajūtas – dzintars vienam patīk mazāk, otram – vairāk. Tas ir mūsu Baltijas simbols.

Izvīsim ceļu no mūsu muzeja, kas glabā dzintaru, caur Palangu, kur ir patiešām fantastisks Dzintara muzejs, caur Nidu uz Kaļiņingradu – pērli, kas tagad ir grūtāk sasniedzama, bet kur Dzintara muzejā darbojas īsti entuziasti. No turienes būs ļoti daudz eksponātu – piemēram, īpašas masāžas ierīces, dzintara smaržas…" To stāstot, Juris Salaks palepojas, ka smaržas, kuru gatavošanā izmantots dzintars, uz izstādi atceļojušas arī no Apvienotajiem Arābu Emirātiem. "Vēl nezinu, vai apmeklētājiem tās būs pieejamas pasmaržošanai, taču aromāts nudien ir ļoti patīkams!"

Ceļš izstādes veidotājus aizvedis līdz pat Dienviditālijai – Bazilikatas reģionam, kur atrasts Baltijas dzintars no 6. gadsimta pirms mūsu ēras, un arī tas būs aplūkojams topošajā izstādē. "Galu galā, dzintars bija pirmā valūta, mūsu pirmā nauda, jo – ko mēs varējām mainīt pret precēm?

Latvieši dzintaru dedzināja, to izmantoja apkurei, jo mums tā bija daudz. Tajā pašā laikā dzintars aizceļoja līdz Itālijai un vēl tālāk – līdz Bizantijai, kur dzintara vērtība bija liela."

Starp citu, no Itālijas atvestais dzintars pamatā esot iegūts apbedījumos veiktajos arheoloģiskajos izrakumos. "Tas atradās vienā no slavenākajiem Itālijas muzejiem – astoņu arheoloģijas muzeju kompleksā Potencā. Sarunas bija interesantas – kā jau ar itāliešiem. Bet pārsteidzošākais, ka mēs laikam konkurējām ar muzeju "Rīgas Birža", jo tas arī gatavo izstādi par dzintaru, vienīgi diemžēl Ēģiptes revolūcijas dēļ sagrauti plāni iegūt pāris eksponātus, tādēļ kolēģi arī meklējuši iespējas Itālijā. "Mūsu lobijs tur bija diezgan stiprs, tādēļ droši vien arī tikām pie saviem eksponātiem. Taču atradām kompromisu, lai kaut kas tiktu Biržai," piebilst J. Salaks.

Kur īsti apglabāts Asklēpijs, un kam vēl der dzintars

Taujāts, kādi ir populārākie mīti par dzintaru, izstādes kurators aicina talkā kolēģi Arti Ērgli, kurš labprāt mums izstāsta sengrieķu mītu par Faetonu, kurš izlūdzies atļauju savam tēvam Hēlijam braukt pār debesu jumu viņa zelta ratos. "Bet Faetons nav varējis novaldīt ratos iejūgtos ugunīgos zirgus, un tie aizdedzinājuši zemi. To redzot, zemes dieviete Gēja lūgusi dievu valdnieku Zevu pasargāt zemi no bojāejas. Zevs raidījis zibeni, kas sadragājis saules ratus un nodzēsis uguni, bet Faetons gājis bojā. Faetona māsas gauži apraudājušas brāļa nāvi. Dievi raudošās māsas pārvērtuši par papelēm, bet viņu asaras – sveķi –, iekrītot aukstajā ūdenī, kļuvušas par dzintara gabaliem." Mūsdienu zinātnieki gan vēlāk secinājuši, ka šajā reģionā atrastais dzintars ir no Baltijas un tālāk devies uz Grieķiju.

"Savukārt dzejojumā par senajiem argonautiem minēts, ka Zevs par cilvēku atdzīvināšanu nogalinājis medicīnas pamatlicēju – Apollona dēlu Asklēpiju. Kad Apollons gauži raudājis, viņa asaras kritušas zemē un pārvērtušās par dzintaru. Eksistē arī tāds mīts," turpina A. Ērglis, piebilstot, – mīti jau var dažādi variēties, un vienā pat minēts, ka Apollons pacēlis Asklēpiju, lielās sērās aizlidojis uz Hiperboreju un tur viņu apglabājis.

"Hiperboreja ir plašs apgabals ziemeļos, kurā, pēc seno grieķu domām, ietilpa arī tagadējā Baltijas jūras piekraste, tā ka, iespējams, ka kaut kur šajā reģionā varētu būt apglabāts Asklēpijs. Tātad seno grieķu mīti stāsta arī par Baltijas dzintaru..."

Savukārt par divdesmitā gadsimta mītu uzskatāms pieņēmums, ka dzintaru var izmantot vairogdziedzera ārstēšanā – nēsājot dzintara krelles. "Tas ir mīts, tāpat kā seno baltu pieņēmums, ka ausu sāpes ārstējamas ar dzintara dūmiem!" saka Juris, gan akcentējot, – dzintars tomēr itin veiksmīgi tiek izmantots arī mūsdienu medicīnā. "Baltijas dzintarā ir divi līdz astoņi procenti dzintarskābes, kas ir bioloģiski aktīva viela, ko mūsdienās prot arī sintezēt. Ir daudz medikamentu, kas gan vairāk atgādina pārtikas piedevas, kas parādās Krievijas un Anglijas tirgū, arī pie mums tādus var nopirkt. Taču ir arī spēcīgi medikamenti ar dzintarskābes piedevām, ko izmanto onkoloģijā pēc ķīmijterapijas. Arī izstādē tos parādīsim." To uzklausot, Artis Ērglis atgādina, ka arī cilvēka organisms izstrādā dzintarskābi – 200 gramu dienā; šis fakts esot bijis pārsteigums arī Jurim Salakam. "Cilvēka organisms jau būtībā ir tāda fabrika," viņš rezumē, savukārt Artis vēl piebilst, ka Senajā Romā no dzintara darinātas maziem bērniem domātas krellītes, ko varēja košļāt, tādējādi veicinot zobu šķilšanos. "Tieši šādas krellītes tagad var iegādāties Šveices aptiekās, un tās paredzētas tieši tādam pašam mērķim kā Senajā Romā. Arī mēs vienas krellītes iegādājāmies šai izstādei."

Dzintara kleita meklē īsto valkātāju

Pēc izstādes kuratora domām, diez vai no Lietuvas atceļojusī dzintara kleita būtu uzskatāma par pašu ievērojamāko eksponātu; taču par interesantāko – pavisam noteikti. "Šo kleitu ieraudzīju Romā, kur tā bija atceļojusi uz Baltijas dzintara izstādi muzejā "Villa Giulija". To darinājusi lietuviešu ģimene – pilnīgākie dzintara fani. Viņiem ir dzintara konfektes, masāža, kā arī ģimene rīko seminārus, – būtībā tas ir bizness. Un, kā man stāstīja kleitas autors, eksponāts tapis sešos mēnešos, gatavojoties "Expo" izstādei Korejā 2012. gadā.

Kleita paredzēta M izmēram 174 centimetrus garai meitenei. Manuprāt, ir jābūt fanātiķim, lai tādu no dzintara gabaliņiem izgatavotu."

Izstādes veidotāji gan atteikušies no dzintara apkakles, jo tas diez vai atbilstu mūsu mentalitātei, taču starp eksponātiem būs apskatāms to pašu lietuviešu darinātais dzintara rožukronis. "Protams, lielākā vērtība ir eksponātos, kas nākuši no Palangas, Kaļiņingradas un jo īpaši – no Itālijas," rezumē Juris.

Atgriežoties pie stāsta par dzintarskābi un dzintara apstrādes ar modernajām tehnoloģijām, Juris Salaks atgādina par mūsu zinātnieci Ingu Ļašenko, kura pazīstama kā dzintara diega izgudrotāja un kura pētījumiem izmanto īpaši apstrādātu un attīrītu dzintaru (zinātniecei izstādē veltīts stends!). "Tā kā pie mums tas nav iespējams, dzintars no Latvijas ceļo uz Poliju, kur tiek smalcināts, Vācijā – attīrīts, un tad tas atgriežas pie mums. Tas ir tāpat kā ar mūsu kokiem, no kuriem Zviedrijā tiek izgatavotas "IKEA" mēbeles un pēc tam pie mums pārdotas. Bet nu – tāds ir modernais un jaunais dzintara ceļš. Turklāt Inga Ļašenko ar eksperimentiem ir pierādījusi, ka no dzintara diega darinātam audumam un diegam nav alerģisku reakciju. Tagad, kad alerģija rodas no itin visa... Ja šo līniju varētu attīstīt, domāju, ka tas būtu ļoti perspektīvi." To stāstot, Juris Salaks paskaidro, ka domājis tieši no dzintara izgatavotas asinsvadu protēzes.

"Ne velti ēģiptieši asins uzglabāšanai izmantoja dzintara traukus. Viss jau nāk no pagātnes: ir zināmi asins pārliešanas aparāti, kuros ticis izmantots dzintars, jo tajos asinis tik ātri nesarecēja."

Viens šāds aparātiņš, kas bija moderns pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, ir Cīrihē, un tas esot izstādes veidotāju "neveiksmes stāsts", jo Cīrihes Universitātē esošais aparātiņš neesot dabūts. "Bet varbūt arī labi, jo, tiklīdz mums būs piekļuve šim eksponātam (pagaidām tas nav iespējams, jo muzejs ir slēgts un tur neko nedrīkst kustināt), sadarbojoties ar Mākuļa kungu, veidosim repliku, un uz izstādes otro pusi – iespējams, septembrī – pie šā eksponāta tiksim. Ar sponsoriem ir sarunāts, ar restauratoriem arī; tagad tikai pie tā jātiek."

Varde un ķirzaka dzintarā

Kas pārsteidzis pašus izstādes veidotājus un autorus? "Man pašam atklājums bija, cik daudz ir neizpētītu noslēpumu par dzintaru, ko glabā vecas medicīniskās grāmatas. Arī tās, kas būs apskatāmas izstādē, un arī daudzas citas," atzīst Juris Salaks. Savukārt Artis Ērglis pašlaik pēta pirmo Rīgā iznākušo dabaszinātņu izdevumu. "Šī 1600. gadā Rīgā izdotā grāmata tagad glabājas Misiņa bibliotēkā. Tā ir Rīgas humānista Daniela Hermaņa poēma – dzejojums, kas veltīts Polijas karalim Zamoiskim. Bija zināms, ka titullapā ir divi dzintara gabali ar ieslēgumiem – ķirzaku un vardi. Nezinu, vai viņš to bija redzējis, vai 16. gadsimta beigās par to Eiropā ļoti daudz runāts, bet par to ir uzrakstīts dzejojums." Kad grāmata sākta pētīt tuvāk, atklājies, ka tas ir dzejojums par Prūsijas dzintarā iekausēto vardi un ķirzaku. "Pašreiz kopā ar Misiņa bibliotēku esam sākuši šo lietu pētīt un tulkot." Protams, kur palikuši abi dzintara gabali, neviens kopš 1600. gada neesot īpaši pētījis, taču tagad tiekot tulkots, lai saprastu, kur dzejojuma autors dzintarus ir redzējis – tulkotāji cer, ka varbūt tekstā tas parādīsies.

"Pirmais pētījums, ko ātri pārskatījām, ir ļoti būtisks, jo dzintaru analizē no dažādiem aspektiem. Autors ir pieminējis sengrieķu leģendas, aprakstījis iedzintarotos dzīvniekus; ir pieminēts dzintara pulveris un dzintara dūmi, dzintara eļļa – lietas, kā viduslaikos dzintars tika izmantots medicīnā."

Taujāti, vai tagad, kad dzintaram pievērsta tik liela uzmanība – par to liecina ne viena vien šogad apskatāmā izstāde –, cilvēki šim materiālam pievērš pietiekami lielu uzmanību, Juris Salaks atzīst: "Tur jau tā lieta, ka – nē. Varbūt arī šā projekta fenomens man pašam liks mainīt domas, jo neteiktu, ka dzintars ir mans akmens un ka esmu tā fans. Vienkārši dzintara mums ir daudz, pie tā esam pieraduši, un tas ir mūsu ikdiena – to var nopirkt kā suvenīru vai varbūt paši atrast. Bet, strādājot pie šā projekta, esmu sapratis, ka tā ir projekcija – medicīnas, farmācijas; sadarbojamies ar pētniekiem, rudenī notiks konference. Šis darbs parādīja, ka mums jāsanāk, jo ir tik daudz ko izstāstīt par dzintaru: Artim ir savs stāsts, man – cits, no Itālijas ieradīsies zinātnieks, kas izpētījis dzintara medicīniskos aspektus." Juris Salaks rezumē, – dzintars ir sava pasaule, ko neesam novērtējuši un sapratuši, jo tam vajadzētu būt mūsu simbolam, amuletam un aizsargam. "Varbūt pēc izstādes kādas teiks – jā, dzintars ir mans akmens! Man jau sāk šķist, ka es arī drīz tā teikšu!" smejas Juris Salaks.