- Šī ir jūsu pirmā audioinstalācija, lai gan par vēlmi savos mākslas darbos izmantot skaņu kā mediju esat izteicies sen. Jums nav muzikālās izglītības, arī šajā instalācijā izmantojat piecu komponistu, kuru vārdus iepriekš neatklājat, sacerējumu fragmentus. Kāpēc tieši šobrīd izvēlējāties veidot audioinstalāciju?
- Savos darbos ilgstoši esmu izmantojis skaņu, bet pirmo reizi mūžā esmu sadūšojies radīt mūziku, kā es uzskatu. 21 minūte un 13 sekunžu. Nezinu, kāpēc tieši šobrīd saņēmos veidot audioinstalāciju. Varbūt - vecums, nekaunība, neprāts, drošsirdība. Autobraucējs Mihails Šūmahers teicis apmēram tā - ja es kontrolēju mašīnu, tas nozīmē, ka neesmu uzņēmis pietiekamu ātrumu, respektīvi, nav sasniegts maksimālo spēju līmenis. Līdz ar vecumu es uzdrošinos apgūt pēc iespējas vairākas sfēras.
- Kādi ir secinājumi pēc šā darba radīšanas?
- Esmu apguvis šo jomu, ir jāvirzās tālāk.
- Jums taču nav muzikālās izglītības. Neraizējieties par to, ko teiks profesionāli mūziķi?
- Es ļoti mīlu klasisko mūziku, visu laiku to klausos - mašīnā, mājās, strādājot, vakaros eju uz koncertiem... Man ir glezna, kurā attēlots mans skolas portfelis un uzrakstīta frāze, ko pamatskolā par mani teica kāda skolotāja: «Esmu strādājusi skolā idiotiem, taču tāda debiliķa kā Gutovs pat tur nebija.» Visu savu dzīvi esmu dzirdējis, ka esmu idiots, debiliķis, lai nelienu šajā vai tajā sfērā, tāpēc esmu jau pieradis un nereaģēju uz šādiem izteikumiem.
- Vai Rīgai kā jūsu pirmās audioinstalācijas prezentēšanas vietai ir kāda īpaša nozīme, jo šis ir ne tikai eksperiments pašam ar sevi, bet zināmā mērā arī ar skatītāju?
- Kad pirms dažiem gadiem muzejā Rīgas birža veidoju instalāciju Gondola, man galvā virmoja ideja, vai šo pašu tēlu nevarētu pārcelt skaņu sfērā. Kā uzspridzināt klasisku vizuālu mākslas darbu, es jau zinu, jo daudzus gadus ar to nodarbojos, bet mana doma bija - vai līdzīgi var uzspridzināt klasiskās mūzikas skaņdarbu? [Veidojot instalāciju Gondola, vispirms gondolu izveidoja 3D, tad to uzspridzināja 3D un pēc trīsdimensiju rasējumiem īstu laivu sazāģēja gondolu speciālisti, - L. R.] Visa mana dzīve ir eksperimentu plūsma. Tāpēc es atkal no jauna eksperimentēju gan ar sevi, gan ar skatītāju, gan ar klausītāju.
- Kāpēc jums visu gribas uzspridzināt?
- Es dzīvoju starp sabrukuma tēliem. No bērnības es redzu, kā viss jūk un brūk, un tas, kas vēl nav pavisam izjucis, drīz izjuks. Tāpēc arī man seko sabrūkoši tēli.
- Esat teicis, ka pilsēta bez modernās mākslas muzeja vispār nav pilsēta. Rīgā nav modernās mākslas muzeja, taču te jūs atgriežaties atkal un atkal.
- Būs. Par to man nav nekādu šaubu. Mūsdienu pasaule nevar eksistēt bez mūsdienu mākslas. Rīgā ir ļoti labvēlīga attieksme pret mākslu. Nekad neesmu dzirdējis, ka te klaiņotu ļaudis, kas mēģinātu izjaukt koncertus, izstādes, izrādes vai pat iznīcinātu mākslas darbus.
- To jūs sakāt, salīdzinot ar Maskavu?
- Protams. Salīdzinot ar Maskavu, it visur ir labvēlīga atmosfēra, bet jo īpaši - Rīgā.
- Par jūsu pēdējo izstādi Maskavā kritiķi rakstīja, ka, pirmkārt, esat atgriezies pie glezniecības, otrkārt, jūsu darbos pazūd sociāli aktuālas tēmas un parādās vienkārši dzīves vērojumi. Vai sabiedriski aktuāli notikumi jūs vairs neinteresē?
- Patiesībā, mani darbi nekad nav bijuši sociāli aktuāli. Kritiķi visu laiku gaida sociāli aktuālus projektus, bet es visu laiku esmu uzskatījis, ka jānodarbojas ar daudz būtiskākiem jautājumiem.
- Jūs tiekat dēvēts par vienu no Krievijas mūsdienu mākslas ikonām. Tā arī jūtaties?
- Es nereaģēju uz šādiem apzīmējumiem. Man ir vienalga, ko kāds par mani domā, ko saka, kā nodēvē. Esmu saukts par aprobežotu, pat par tādu idiotu, kādu vispār nemēdz būt pasaulē, par mūsdienu mākslas ikonu, par topa mākslinieku... Man ir vienalga.
- To sakot, nekoķetējat?
- Nē. Šādus izteicienus es uztveru ar humoru. Krievijā mūsdienu mākslā aktīvi strādā kādi 20 cilvēki, visi ir mani draugi, un visi tiek dēvēti par krievu mūsdienu mākslas ikonām. Ja šajā sfērā būtu kādi 50 tūkstoši mākslinieku, tad būtu kruti, bet tagad ir pat muļķīgi apspriest, kurš krutāks.
- Vai mūsdienu Krievijā nav interesanti nodarboties ar mākslu, ja reiz tik maz cilvēku ar to nodarbojas?
- Bezgala interesanti, bet māksliniekiem grūti izdzīvot, ir maz laukumu, kur izstādīt darbus, un tie ir maz pieprasīti.
- Valstī, kur ir vairāk nekā 100 miljonu iedzīvotāju?
- Māksla balansē uz fiziskās izdzīvošanas robežas. Ziniet, man ir maz saskares punktu ar realitāti, bet, iespējams, cilvēki vienkārši pelna naudu. Kā piemēru varu minēt savus bērnus - mans dēls, kuram ir mākslas izglītība, kurš varētu būt mākslinieks, izvēlējās datorgrafikas jomu; mana viena meita ir lingviste un ceļo pa pasauli, otra meita nodarbojas ar Austrumu garīgo prakšu studēšanu. Un mani bērni uzskata, ka tieši viņu nodarbošanās ir daudz interesantāka par visu mūsdienu mākslu kopumā. Visi, kam ir enerģija un spējas, iet uz daudz pieprasītākām sfērām. Nodarboties ar mākslu ir diezgan sarežģīti, un, lai to darītu, cilvēkam nepieciešams īpašs draivs. Manai paaudzei bija daudz vienkāršāk, jo mēs sākām padomju varas laikā. Ja tolaik uzzīmēja trijstūri, tas nebija vienkārši trijstūris, bet izaicinājums sabiedrībai, jo tā mākslinieks cīnījās ar visu pasauli. Par trijstūri varēja galvu noraut, jo tas bija formālisms. Trijstūris bija protests. Kad 1991. gadā sabruka padomju vara, kāds mans drauga teica: «Redz, kā mēs ar saviem trijstūriem viņus uzvarējām!»
- Kas šodien jums ir līdzvērtīgs trijstūrim?
- Tur jau tā lieta, ka šodien ar mākslu nav iespējams kaut ko mainīt šajā pasaulē. Neko! Es būtu īstens bezprātis, ja domātu, ka ar savu mākslu es varu kaut ko vai kādu mainīt vai izdziedināt. Esmu tikai notiekošā liecinieks, runāju par to, ko redzu. Pēc 500 gadiem tieši pēc mākslas varēs pateikt, kas bija 21. gadsimta sākumā dzīvojošo galvās. Māksla sniedz vislabāko rentgenuzņēmumu norisēm sabiedrībā. Mans uzdevums ir, lai šis uzņēmums būtu pēc iespējas patiesāks. Tiem māksliniekiem, kuriem būs izdevies radīt vispatiesāko notiekošā fiksējumu mākslas darbā, ir vislielākās izredzes nebūt aizmirstiem pēc 500 gadiem.
- Tātad trijstūrus Krievijā neglezno, jo - nav jēgas?
- Par komerciālo jēgu mēs nerunājam, jo tas būtu primitīvi. Lai cīnītos ar varu, māksla ir vājš ierocis.
Es priecātos būt par valsts mākslinieku, jo man nav nekādas iekšējas vajadzības cīnīties, tikai mani nepārtraukti grib nolikt tādos nosacījumos.
- Tad jums būtu iespēja veidot valsts elites pārstāvju portretus.
- Būtu, bet man neviens nepasūta šādus darbus.
- Jūs varētu?
- Jā, why not? Zīmēt protu. Jā, kāpēc gan man to nepasūta? Kāpēc tos pasūta citiem? Laikam negrib redzēt, kā es viņus attēlotu. Baidos, ka viņi uz sevi raugās ne ar tādām pašām acīm, ar kādām es uz viņiem skatos.
Ar mani viss ir vienkārši - ir tēmas, kas mani interesē kā izpētes objekts, ar tām arī nodarbojos.
- Piemēram?
- Kā virzās vēsture, kā šajā pasaulē viss mainās, kurp iet šī pasaule, kas ir vēstures filozofija, uz kuru pusi viss pagriezīsies, ar ko beigsies? Un mana māksla ir šo tēmu izpēte.
- Jums ir atbildes uz šiem jautājumiem?
- Es redzu, ka šis būs ļoti dramatisks gadsimts. Pat ļoti dramatisks. Pasaules pārveidošanas laiks. Ne visām paaudzēm lemts ko tādu piedzīvot. Mierīgi nebūs, harmoniski nebūs. Būs nopietnu kataklizmu laikmets. Neprāta laiks.
- Kādu kataklizmu? Ģeopolitisku, ekoloģisku, cilvēcisku, politisku?
- Man nepatīk vārds «ģeopolitisks». Teikšu - pirmām kārtām šis būs kultūras kataklizmu gadsimts. Cilvēka smadzenēs mainīsies viss. Raugiet, pirms simts gadiem aizliegts bija daudz kas no tā, kas šobrīd ir atļauts Rietumeiropas kultūrā. Piemēram, tas, ko šobrīd mēs apzīmējam ar vārdu salikumu «nacionālo minoritāšu kultūra», pirms gadsimta bija sodāms fakts. Piemēram, tikai pirms simts gadiem Lielbritānijā, kas jau tolaik bija viena no Eiropas attīstītākajām valstīm, par šo pašu jautājumu bija lielas problēmas pasaulslavenajam rakstniekam Oskaram Vaildam. Tikai pirms simts gadiem! Tas ir - nevis pirms nez cik simtiem gadu, bet mūsu vecvecāku laikā. Mēs pat neapzināmies, cik ļoti atšķirīgā kultūras situācijā mēs dzīvojam. Kāpēc mani interesē Kārlis Markss? Tāpēc, ka viņš sajuta, ka stāvam pie kardināli jaunas pasaules sliekšņa.
- Izstādes atklāšanas dienā muzejā Rīgas birža mākslas festivāla Tete-a-Tete ietvaros notiks jūsu publiskā saruna ar Ilmāru Šlāpinu. Par ko jūs gribētu šobrīd runāt?
- Par nopietnām un mūžīgām tēmām. Ne par steigu. Ne par to, kas pazudīs kā dūmi. Murgi pazudīs, bet paliks māksla, filozofija, mūzika... Man būtu interesanti runāt par to, kas paliks uz visiem laikiem.
Ilmāra Šlāpina izvēlētās tēmas diskusijai ar Dmitriju Gutovu:
Vai mākslai ir jābūt saprotamai?
Vai mākslinieks sarunājas ar skatītāju, ar citiem māksliniekiem vai pats ar savu mākslas darbu?
Vai māksliniekam mūsdienās ir misija?
Kas nav iespējams, kas nav atļauts mākslā?
Interesenti sarunu klātienē var apmeklēt bez maksas, tā būs skatāma arī interneta tiešraidē portālā "Delfi".
* Audioinstalācija apmeklētājiem būs pieejama līdz 1. jūnijam mākslas festivāla Tete-a-Tete programmā.
Dmitrijs Gutovs
Mākslinieks, mākslas vēsturnieks un teorētiķis
Dzimis 1960. gada 10. decembrī Maskavā
Studējis Maskavas Valsts pedagoģijas institūtā (1978-1980)
Absolvējis Tautas mākslas neklātienes universitāti (1985), Iļjas Repina vārdā nosaukto Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūtu Sanktpēterburgā (Mākslas teorijas un vēstures nodaļu, 1992)
Izstādēs piedalās kopš 1988. gada. Piedalījies Venēcijas biennālē (1995., 2007., 2011.), Stambulas biennālē (1992.), Sanpaulu biennālē (2002.), Šanhajas biennālē (2012.) u. c. Sarīkojis vairāk nekā 30 personālizstāžu, piedalījies vairāk nekā 150 grupu izstādēs
Strādā ar visu laikmetīgās mākslas žanru sistēmu (glezniecība, fotogrāfija, video, multimediji, instalācija, performance)
Dmitrija Gutova darbi glabājas daudzu muzeju kolekcijās, arī Valsts krievu muzejā Sanktpēterburgā un Valsts Tretjakova galerijā Maskavā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
