Antuāns Dagata: Nezinu, vai manas bildes ir labas, bet tās ir godīgas

«Kroplums un nabadzība ir it visur, pat ļoti pārtikušās valstīs, un jo īpaši skaidri tas redzams nakts gaismā,» ir pārliecināts Antuāns Dagata. Šis formulējums noder mākslinieka daiļrades raksturojumam - viņa darbos dominē sabiedrības dekadences izpausmes - atkarības, prostitūcija, vardarbība. Par vienu no radikālākajiem franču mūsdienu fotogrāfiem uzskatītais Antuāns Dagata, kam jau kopš 2005. gada neesot patstāvīgas dzīvesvietas un kurš strādā, klaiņojot pa pasauli, tiek saukts arī par nakts bērnu, jo galvenokārt fotografē nakts laikā.

Antuāns Dagata uzskata, ka par fotogrāfu kļuvis nejauši. 14 gadu vecumā nolēmis kardināli mainīt savu dzīvi un aizgājis no mājām; lasījis krievu revolucionāra un anarhisma klasiķa Mihaila Bakuņina darbus un kļuvis par anarhistu, pieslējies ultrakreisiem grupējumiem un dzīvojis skvotos, pēc tam aizbraucis Nikaragvu, kur tajā laikā norisinājās revolūcija. Tieši tur apjautis, ka zaudējis kontroli pār savu dzīvi - narkotiku cinisms bija pārspējis jaunības ideālismu. «Es sapratu, ka tālāk nekā nav,» kādā intervijā atzinis Antuāns Dagata. Āfrikā viņš iepazinies ar kādu fotogrāfu, kas slimojis ar AIDS un bija ieradies Āfrikā, lai tur uzņemtu pēdējos fotouzņēmumus savā dzīvē. Dagata vērojis, kā jauniegūtais draugs, nemaz neaizdomājoties, bildē teju vai visu pēc kārtas un pats it kā saplūdis ar fotografējamiem tēliem, it kā izplūdis fotografēšanas procesā. «Domāju, viņam šķita, ka tādējādi izdosies noķert un fiksēt dzīvi. Iespējams, tieši tajā brīdī, es intuitīvi apjautu fotogrāfijas vitālo potenciālu. Man bija 37 gadi, es nolēmu cīnīties. 20 gadus es biju ceļojis pa nakts ceļiem, uzņemot sevī visu, kas bija apkārt: alkoholu, narkotikas, vientulību, sāpes, atkal alkoholu...» saka Antuāns Dagata. Viņš tomēr uzsver, ka nekad nedz alkohols, nedz narkotikas viņam neesot bijušas kā inspirācijas avots, tās nekad neesot līdzējušas rast jaunas idejas, bet palīdzējušas pārtraukt domāšanu, anulēt barjeras... Viņu nekad neesot interesējusi fotografēšana kā profesija, un fotogrāfiju viņš uztverot kā valodu. Savos klejojumos kādu laiku viņš esot zaudējis spēju runāt, varējis vien lasīt un vērot pasauli. «Fotogrāfijā mani vienmēr ir saistījusi tās duālā daba - spēja skatīties uz tēlu un vienlaikus sarunāties ar to, dzīvot ar to».

Par Antuāna Dagata fotogrāfa rokrakstu tiek uzskatītas neskaidrās kontūras attēlos. Mākslinieks pats stāsta, ka šāds paņēmiens nav radies tāpēc, ka viņš tā izdomājis vai arī uzskatījis, ka izplūdušas kontūras esot izteiksmīgākas. Šāds efekts viņa darbos ieviesies nejauši, jo parasti viņš bildējis, pats būdams alkohola reibumā vai narkotisko vielu eiforijā. «Man bija grūti kameru noturēt rokās, jo tās trīcēja, grūti bija precīzi fokusēt... Bieži vien visā filmā bija tikai viens daudzmaz izteiksmīgs kadrs, un arī tam bija izplūdušas aprises,» kādā intervijā izteicies Antuāns Dagata un uzsvēris, ka viņam neesot pārāk plašas zināšanas par vizuālo mākslu, un par visu, kas ir viņa fotogrāfijās, viņš var pateikties tieši literatūrai.

Rakstos par Antuānu Dagatu bieži minēts fakts, ka viņš, lai arī ieguvis izglītību Starptautiskajā fotogrāfijas centrā (ICP) Ņujorkā, pēc atgriešanās Francijā četrus piecus gadus nenodarbojās ar fotogrāfiju. «Marseļā man bija attiecības, divi kopīgi bērni. Pa dienu strādāju celtniecībā, pa naktīm biju bārmenis. Tad attiecības sāka mirt, es aizbraucu uz Ņujorku un meklēju, kas varētu palīdzēt man atrast dzīvi, un fotogrāfija bija vieglākais veids,» atzinis Antuāns Dagata.

Pirms pāris gadiem Antuāns Dagata, kā viņš pats apgalvo, pametis franču mākslas skatuvi, nav izdevis albumus un nav veidojis izstādes, jo gribējis uzkrāt jaunu pieredzi. Šajā laikā viņš strādājis pie filmas par prostitūtām - ideja par to radusies «bagātajā, tīrajā, šķietami dezinficētajā zemē Japānā», skatoties erotiskā šova dejotājas, bet filmēšana notikusi daudzviet pasaulē, arī Kambodžā, kurp viņš devies lidostā nejauši satiktas sievietes dēļ, un arī Ukrainā. «Katru reizi es ienirstu tieši tajā sabiedrības slānī, ar kuru es strādāju: cenšos vienlaikus redzēt, fotografēt un arī dzīvot. Šis paņēmiens man šķiet visgodīgākais un patiesākais,» uzskata Antuāns Dagata. «Nav būtiski, kā fotogrāfs skatās uz pasauli, svarīgākas ir viņa intīmās attiecības ar to. Es sev uzdodu daudz jautājumu. Kāpēc mana dzīve ir tāda? Kāpēc viņu dzīve ir tāda, bet ne citāda? Es mēģinu attālināties no reportāžas tradīcijas, kurā māksliniekam atvēlēta neitrāla vērotāja loma. Es negribu būt neitrāls, es gribu dzīvot un ciest kopā ar cilvēkiem, kurus bildēju. Lai būtu fotogrāfs, ir jāiet ārā no studijas un jāļaujas eksperimentiem ar pasauli. Bieži fotogrāfiju izmanto kā sociālu ideālu ilustrāciju, bet aizmirst, ka fotogrāfijai ir daudz spēcīgāks līmenis, ko var izmantot, esot pasaulē, nevis ārpus tās.»

Antuāns Dagata

Fotogrāfs

Dzimis 1961. gadā Marseļā. 1983. gadā aizbraucis no Francijas, lai atgrieztos pēc desmit gadiem

Mācījies Starptautiskajā fotogrāfijas centrā (ICP) Ņujorkā (1990), kurā pedagogi bija jau tolaik pazīstamie fotogrāfi Lerijs Klārks un Nana Goldina, kuras darbi viņu esot visvairāk iespaidojuši. Visticamāk, tieši no viņiem pārņēmis fotografēšanas stilu, ar ko tiek raksturota viņa daiļrade - «raw insider» (raw - jēls, neapstrādāts, insider - savējais). Esot Ņujorkā, stažējies aģentūrā Magnum, taču, atgriezies Francijā, uz četriem gadiem (1993-1997) pārtrauca nodarboties ar fotogrāfiju

Viņa pirmās foto grāmatas De Mala Muerte un Mala Noche nāca klajā tikai 1988. gadā, pēc tam uzreiz galerija VU sāka izstādīt viņa darbus. 2001. gadā nāca klajā grāmata Hometown, un tajā gadā Antuāns Dagata saņēma arī jauno fofogrāfu prēmiju Niepce (Francija). Pēc tam grāmata Insomnia (2003), vienlaikus ar izstādi 1001 nakts; grāmata Stigma (2004) un Manifeste (2005). u.c. Grāmata Anticorps (2013), kurā apkopoti autora labākie darbi un kas godalgota Arlas fotofestivālā, izraisīja diskusijas tabu tematikas un momentuzņēmumu estētikas dēļ. Šogad klājā nākusi viņa jaunākā grāmata Antibodies

Veidojis īsfilmu Le Ventre du Monde (2004), eksperimentālu pilnmetrāžas filmu Aka Ana (2006), pilnmetrāžas dokumentālo filmu Atlas (2013)

Fotoaģentūras Magnum biedrs (kopš 2008. gada)

2009. gadā nākusi klajā dokumentālā filma par Dagatu - The Cambodian Room: Situations with Antoine D'Agata.

Kopš 2005. gada viņam nav patstāvīgas dzīvesvietas.