Antuāns Dagata: Nezinu, vai manas bildes ir labas, bet tās ir godīgas

«Kroplums un nabadzība ir it visur, pat ļoti pārtikušās valstīs, un jo īpaši skaidri tas redzams nakts gaismā,» ir pārliecināts Antuāns Dagata. Šis formulējums noder mākslinieka daiļrades raksturojumam - viņa darbos dominē sabiedrības dekadences izpausmes - atkarības, prostitūcija, vardarbība. Par vienu no radikālākajiem franču mūsdienu fotogrāfiem uzskatītais Antuāns Dagata, kam jau kopš 2005. gada neesot patstāvīgas dzīvesvietas un kurš strādā, klaiņojot pa pasauli, tiek saukts arī par nakts bērnu, jo galvenokārt fotografē nakts laikā.

Antuāns Dagata uzskata, ka par fotogrāfu kļuvis nejauši. 14 gadu vecumā nolēmis kardināli mainīt savu dzīvi un aizgājis no mājām; lasījis krievu revolucionāra un anarhisma klasiķa Mihaila Bakuņina darbus un kļuvis par anarhistu, pieslējies ultrakreisiem grupējumiem un dzīvojis skvotos, pēc tam aizbraucis Nikaragvu, kur tajā laikā norisinājās revolūcija. Tieši tur apjautis, ka zaudējis kontroli pār savu dzīvi - narkotiku cinisms bija pārspējis jaunības ideālismu. «Es sapratu, ka tālāk nekā nav,» kādā intervijā atzinis Antuāns Dagata. Āfrikā viņš iepazinies ar kādu fotogrāfu, kas slimojis ar AIDS un bija ieradies Āfrikā, lai tur uzņemtu pēdējos fotouzņēmumus savā dzīvē. Dagata vērojis, kā jauniegūtais draugs, nemaz neaizdomājoties, bildē teju vai visu pēc kārtas un pats it kā saplūdis ar fotografējamiem tēliem, it kā izplūdis fotografēšanas procesā. «Domāju, viņam šķita, ka tādējādi izdosies noķert un fiksēt dzīvi. Iespējams, tieši tajā brīdī, es intuitīvi apjautu fotogrāfijas vitālo potenciālu. Man bija 37 gadi, es nolēmu cīnīties. 20 gadus es biju ceļojis pa nakts ceļiem, uzņemot sevī visu, kas bija apkārt: alkoholu, narkotikas, vientulību, sāpes, atkal alkoholu...» saka Antuāns Dagata. Viņš tomēr uzsver, ka nekad nedz alkohols, nedz narkotikas viņam neesot bijušas kā inspirācijas avots, tās nekad neesot līdzējušas rast jaunas idejas, bet palīdzējušas pārtraukt domāšanu, anulēt barjeras... Viņu nekad neesot interesējusi fotografēšana kā profesija, un fotogrāfiju viņš uztverot kā valodu. Savos klejojumos kādu laiku viņš esot zaudējis spēju runāt, varējis vien lasīt un vērot pasauli. «Fotogrāfijā mani vienmēr ir saistījusi tās duālā daba - spēja skatīties uz tēlu un vienlaikus sarunāties ar to, dzīvot ar to».