Pirmā 'blokmāja', Dzintaru koncertzāle, alternatīva 'gaismas pils' un citi Modra Ģelža projekti  (12)

Tieši pirms 85 gadiem - 1929. gada 25. septembrī - dzimušais latviešu arhitekts Modris Ģelzis dzīves laikā paguvis iesaistīties vēl daudzos Latvijā nozīmīgos projektos, kuri līdzīgi viņa sev projektētajai ģimenes vasarnīcai ir pelnījuši atzinību.

Jaunais talants brīvām radošām izpausmēm varēja pievērsties 50. gadu otrajā pusē līdz ar tā saucamo atkusni, kas sekoja Staļinisma laika stingrajai politikai it visā, arī arhitektūrā. Tomēr, līdzīgi kā tas arhitektiem bijis teju vienmēr, daudzas idejas ietekmējusi pasūtītāju mainīgā finanšu situācija, gaume un uzskati par to, kā kam jāizskatās.

Tā, piemēram, tapa tikai divas viņa eksperimentālās paneļu mājas, lai gan liela daļa vēlāk būvēto bija ievērojami sliktākas kvalitātes, viņa vadītā Mežciema daudzstāvu apbūve jauna mazā centra vietā kļuva par kārtējo guļamrajonu, bet, lai ietaupītu, labi domātais Valmieras teātra projekts tapa stipri pārveidots mokošus trīsdesmit gadus.

Iepazīstinām ar spilgtākajiem Modra Ģelža projektiem:

1957. gadā Latvijas teritorijā tika radīta darba grupa eksperimentālu paneļa dzīvojamo māju projektēšanai. Izvirzītais mērķis bija atmest līdzšinējos kanonus un par galveno vērtību uzskatīt ekonomisku izdevīgumu, ēku ražojot no viegli sagatavojamām un saliekamām daļām. Modris Ģelzis bija viens no pirmajiem grupas dalībniekiem.

Saulgožu ielā tapa pirmais šāda veida nams, taču, lai uzsāktu masveida detaļu ražošanu, bija nepieciešams apstiprinājums no Maskavas. 1959. gada Ņikitas Hruščova nostumšana malā no PSRS vadības bija liktenīga tā saucamajiem nacionālkomunistiem, arī Latvijas PSR līderim Eduardam Berklavam.

Līdz ar pārmaiņām ideja ēku paneļus ražot Latvijā tika aizstāta ar to masveida ievešanu no Krievijas, kas tos padarīja lētākus, bet arī izteikti nekvalitatīvākus. Ģelža pirmā ēka Saulgožu ielā apskatāma joprojām.

Citi Modra Ģelža projekti:

Modris Ģelzis, pats vēl būdams vien 30 gadus jauns, piecdesmito gadu otrajā pusē saņēma piedāvājumu pārbūvēt Dzintaru koncertzāli, papildinot veco 400 vietu zāli ar 2000 vietu āra estrādi. Lai to darītu ar tīru sirdsapziņu, viņš pat devies pie sākotnējās ēkas arhitekta Aleksandra Birznieka, grāmatā par Ģelzi raksta Jānis Lejnieks.

Pirmā Ģelža ideja paredzēja lielo jumtu iekārt trosēs, taču to nomainīja finanšu situācijai un tā laika tehnoloģiskajām iespējām daudz pieņemamākais jumts uz balstiem. Lielā jumta malas uzlocītas uz augšu, vizuāli sapludinot zāli ar dabu, bet pats masīvais jumts ir paredzēts kabeļu izvietošanai un tajā iekārto tehnoloģiju apkalpošanai.

Par labu akustikai un pārlieku dārgajai ventilācijai tika atmesta arī doma par zāles malējo sienu stiklojumu, kas to būtu padarījis par pavisam cita veida objektu.

Citi Modra Ģelža projekti:

Grāmatā "Modris Ģelzis. Arhitekts" tās autors Jānis Lejnieks atsauc atmiņā Ģelža atbildi kādā intervijā. Viņam vaicāts: "Kuram savam darbam jūs piešķirtu neaizskarama kultūras pieminekļa statusu?" Viņš norādījis: "Savai vasarnīcai. Es pats to būvēju, un savā laikā tas bija notikums."

1959. gadā pabeigtajā ēkā teju katra detaļa ir arhitektonisks jaunums - punktveida pamati, siltināta gan grīda, gan jumts, kas vienlaikus ir arī griesti, bet sienas veido koka karkass ar plašu stiklojumu.

Vasarnīcai Pabažos 2011. gadā piešķirts arī kultūras pieminekļa statuss, tādējādi tai līdz ar Zinātņu akadēmijas un Dailes teātra apjomos grandiozajām būvēm kļūstot par vienu no retajām pēckara laikā tapušajām ēkām, kuru arhitektoniskā vērtība apzināta valstiskā līmenī.

Citi Modra Ģelža projekti:

LPSR Valsts filharmonija, kas atradās bijušajā Lielās ģildes ēkā, 1963. gadā piedzīvoja ugunsnelaimi, pēc kuras tās interjeru vajadzējis burtiski izveidot no jauna.

Lai gan Ģelzis uzskatījis, ka koncertzāli izdegušajās telpās ierīkot nav iespējams, jo tās ir pārāk mazas, kamēr orķestra un skatītāju vajadzībām nepieciešama ne tikai zāle, bet arī daudzas palīgtelpas, uzdevums bijis tieši tāds.

Tas tika arī veiksmīgi īstenots, sapludinot ēkas maigi zaļajos toņos krāsotās vecās detaļas ar pelēkajām jaunajām. Kad 2003. gadā tika rīkots konkurss par ģildes rekonstrukciju, viens no iesniegtajiem projektiem paredzēja Ģelža jaunievedumus senajā ēkā nojaukt, tomēr tas atzinību neguva un rekonstrukcijas vadīšanu uzticēja pašam Ģelzim.

Citi Modra Ģelža projekti:

Valmierā teātris tā tagadējā vietā atradās jau pirms šobrīd redzamā kompleksa tapšanas. Tā bija koka ēka, kuru vismaz "uz papīra" bija nepieciešams tikai rekonstruēt.

Iespējams, tieši pārbūve nevis jauna teātra celšana bija klupšanas akmens, kas "ievilka" jaunās ēkas būvi no tās pirmā skiču varianta 1961. gadā līdz pēdējo ēku pabeigšanai 2004. gadā.

Šajā laikā mainījušies neskaitāmi režisori, aktieri, ēkas būves pasūtītāji un pat arhitektam dotie uzdevumi. Sākotnējais projekts paredzēja modernismam atbilstošu vienkāršu trapecveida ēku, kamēr pašlaik esošā ir postmoderns komplekss, kurā gudri apvienota funkcionalitāte un arhitektūras risinājumi, maksimāli novēršot ilgstošā būvniecības perioda sekas.

Citi Modra Ģelža projekti:

No 1961. līdz 1965. gadam tapusī Rīgas pasažieru ostas termināļa ēka bija iecerēta kā tīrs modernisma paraugs, kuru pamatā veidotu viens paralēlskaldnis. Tas gan jau tapšanas laikā "labots" ar stiklotu izvirzījumu nama griestos.

Ēkas tapšanā izmantota savam laikam moderna pieeja, gandrīz visu fasādi veidojot no stikla, tādējādi nodrošinot ļoti labu apgaismojumu.

Savukārt mūsdienās uzbūvētās rampas, daļēji  īstenojušas arhitekta ideju par pasažieru zāli otrajā stāvā, kas reiz tika atmesta, tur iemitinot vienīgi restorānu un palīgtelpas.

Citi Modra Ģelža projekti:

Arī agrākā Rīgas Ļeņina rajona administratīvā ēka ir Modra Ģelža darbs, kas 70. gadu pirmajā pusē radīts kopā ar Viktoru Valgumu un Jāni Kārkliņu.

Kubisko ēkas fasādi veido tā saucamie šokbetona elementi un vienlaidu stiklojums ēkas pirmajā stāvā. Tās vienkāršotais plānojumā pa ēkas perimetru izvietotas darba telpas, komunikācijas atstājot tās centrā.

Savukārt blakus uzbērumā paslēpta konferenču zāle un bibliotēka, kā arī dažādas palīgtelpas, kuras visas izgaismo tā saucamā virsgaisma jeb griestos izvietotie logi.

Citi Modra Ģelža projekti:

Septiņdesmito gadu vidū starp Biķernieku mežu un jau dzīvīgo transporta artēriju (tagad Hipokrāta iela) tika ieplānots jauns dzīvojamais rajons aptuveni 12 500 iedzīvotājiem. Tas nebija iecerēts kā guļamrajons, kā to ierasts uzskatīt mūsdienās, bet gan kā pastāvīga pilsētas daļa, lai decentralizētu Rīgas apbūvi.

Ģelzis no 1975. līdz 1982. gadam bija projekta arhitektoniskais vadītājs, kura labos nodomus ievērojami ietekmēja būvdarbu, kā arī teritorijas labiekārtošanas darbu zemā kvalitāte. 

Tāpat netika uzbūvēta viena no galvenajām projekta ēkām - sabiedriskais komplekss pie Gaiļzezera. Šobrīd daļā no kompleksam reiz paredzētās zemes atrodas veikals.

Citi Modra Ģelža projekti:

Arī sanatorijas "Rīgas Jūrmala" jeb mūsdienu "Baltic Beach Hotel" kuģim līdzīgā ēka ir Modra Ģelža projekts. No 1976. līdz 1982. gadam tapusī ēka funkcionēja kā padomju nomenklatūras cilvēku atpūtas vieta.

Astoņus stāvus augstā guļamkorpusa un blakus esošā peldbaseina ģeometrija tiek uzskatīta par sarežģītu - ēkas ielocītas kāpā, kas daļēji pat izveidota mākslīgi. Savukārt balti stiklotie balkoni veidoti, apzināti imitējot kruīzu kuģu vizuālo skatu.

Citi Modra Ģelža projekti:

Ēka Brīvības un Balumaņa ielas stūrī, kurā pašlaik atrodas "Latvijas Pasta Banka", bet iepriekš ilgstoši mājoja "Rietumu Banka", savulaik tika iecerēta padomju aviokompānijas "Aeroflot" centrālās aģentūras vajadzībām. Tā tika būvēta no 1984. līdz 1991. gadam, un ēku pabeidzot, tās sākotnēji iecerētā funkcija vairs nebija aktuāla.

Ģelzis šīs ēkas projektā spējis abstrahēties no saviem agrākajiem projektiem, kuros galvenokārt dominē ļoti vienkāršas figūras, taču vienlaikus palicis uzticīgs formas tīrībai. Katra fasāde veidota radikāli atšķirīgi un sākotnēji ēkas dominante bija "rubika kubs" jeb liels kubveida tablo tās stūra smailē.

Citi Modra Ģelža projekti:

Nerealizēto projektu katram arhitektam ir daudz, un izņēmums nav arī Modris Ģelzis. To vidū ir arī vairāki tādi, kuru īstenošanas gadījumā Rīgas vaibsti būtu būtiski citādāki.

Viena no šādām iecerētajām būvēm ir Izstāžu zāle Uzvaras parkā (attēlā makets). 1968. gadā tika izsludināts projektu konkurss, lai tolaik par PSKP XII kongresa parku sauktajā zaļajā zonā celtu milzīgu centru, kurā būtu izstāžu zāles, restaurācijas un arhīva telpas, kā arī konferenču zāle, kinolektorijs un kafejnīca.

Gaismas pils vietā būvēt bibliotēku bija iecerēts arī padomju gados. Tiesa, tā būtu saukta Viļa Lāča vārdā jeb par "Lāča bibliotēku". 

1977. gadā izstrādātais Modra Ģelža projekts paredzēja veidot vienu vertikālu ēkas bloku, kurā atrastos grāmatu krātuve un vienu horizontālu, kurā atrastos lasītavas. Ideja tolaik Parīzē saņēma arī UNESCO atzinību, taču netika vairs tālāk attīstīta.

Vēl 1987. gadā tika izsludināts konkurss koncertzālei Republikas laukumā jeb tagadējā Citadelē. Ēkai vajadzēja apkalpot 2500 mūzikas mīļotāju.

Ģelzis to iecerēja, vairākus elementus veidojot kā cietoksnim, atsaucoties uz šīs vietas militāro vēsturi. Nolaidu jumti ar maziem lodziņiem atgādinātu šaujamlūkas, bet gājēju tiltiņš pār ielu - seno pilsētu ieejas pār aizsarggrāvjiem.

Nerealizēta palika arī 1961. gadā iecerētā Dailes jeb tagad Jaunā Rīgas teātra ēkas rekonstrukcija. Ģelža variantā tā paredzēja nojaukt koka ēku Lāčplēša un Tērbatas ielu stūrī, izveidojot plašu laukumu, bet pašu teātri ievērojami pārbūvēt, ar keramiskām flīzēm padarot to par vienu no košākajām Rīgas ēkām.

Vēl viens projekts, kurš palicis tikai maketa formātā, ir kafejnīca, kura būtu burtiski iebūvēta Bastejkalnā, tādējādi izmantojot citādi nefunkcionālo telpu.

Citi Modra Ģelža projekti: