Krievijas mākslinieks - auss ļipiņas nogriezējs: Akcija izdevās, es jūtos lieliski!  (35)

Jau ap to brīdi, kad varas iestāžu darbinieki Pavļenski ar varu aizveda, viņa protests pret psihiatrijas nozari Krievijā un tās izmantošanu politisku un represīvu motīvu vārdā jau sāka klīst internetā.

Intervijā britu laikraksta "Dazed" žurnālistei Marinai Galperinai mākslinieks mierīgi paskaidro, ka viņam jau kārtējo reizi veiksmīgi izdevies  piespiest likumsargus kļūt par aktīviem viņa protesta akcijas dalībniekiem.

Piedāvājam iepazīties ar daļu no skandalozā mākslinieka intervijas:

Kā jūties?

Es jūtos lieliski. Patiesībā, nebija nekādas vajadzības apmeklēt slimnīcu. Būtu pieticis ar nieka plāksteri, un es varētu darīt to, ko biju ieplānojis.

Kas notika pēc tam, kad tevi nocēla no mūra?

Bija diezgan auksts, un policisti mani vairākkārt provocēja. Matraču novietošana mūra priekšā bija kā ēdiena piedāvāšana bada streika dalībniekiem. Streika mērķis bija parādīt savu neatlaidību. Es biju gatavs tur sēdēt visu dienu, taču viņi rādīja uz mani ar pirkstiem, kliedza un lamājās.

Tad viņi pielavījās man no aizmugures, uzklupa man un sāka raut mani aiz rokām un kājām. Viņi saslēdza mani rokudzelžos un sasēja manas kājas, piesprādzēja mani pie nestuvēm un ar virvēm nocēla mani no mūra.

Kādēļ izvēlējies Serbska institūtu par savas protesta akcijas norises vietu? Tā vadība Padomju Savienības gados tika kritizēta par tajā notiekošo.

Šobrīd valstī pastāv pilnīga izlaidība. Tas izraisa nostalģiju. Psihiatrija atkal tiek izmantota politiska labuma gūšanai.

Paziņot, ka tikai garīgi slimie var pretoties idejai par komunistisku nākotni - tā ir Padomju laika pieeja. Tas ir jauns kults - sirpja, āmura un krusta savienība. Tie, kuri pretojas, tiek uzskatīti par noziedzniekiem vai vājprātīgajiem.

Bet kā ar psihologu palīdzību psihiatriskas ārstēšanas vietā?

Tie viss ir centieni sasniegt normu jeb to kas tiek uzskatīts par stereotipisku normalitātes standartu. Tas viss ir valsts kontrolēts. Cilvēki veido savus uzskatus balstoties uz saņemto informāciju, kas var būt arī propaganda. Tā ir sistēma, kas sevi uztur. Psihoterapeiti tiecas pēc normalizācijas.

Bet ja nu kāds apdraud citu drošību?

Es uzskatu, ka sabiedrība spēj sevi aizsargāt.

Arī tavas iepriekšējās protestu akcijas beidzās ar to, ka policisti tevi aiztur. Vai tu kā mākslinieks uzskati policistus par sava priekšnesuma līdzdalībniekiem?

Viņu iejaukšanās, viennozīmīgi, ir priekšnesuma daļa. Mans mērķis ir izraisīt noteiktu situāciju, izmantojot iespējami maz palīglīdzekļu. Valdība cenšas padarīt sabiedrību un indivīdu par savai varai pakļautiem objektiem.

Es cenšos izraisīt situācijas, kurās varas pārstāvjus padaru par objektiem, kas dara to, ko es paredzu. Tie iejaucas manās protestu akcijās un rada konkrētos notikumus, kamēr es nedaru pilnīgi neko. Es vienkārši sēžu vai guļu un neko nedaru, un varas pārstāvji ir spiesti iesaistīties.

Kad tu atsāki runāt?

Tad, kad pēc akcijas tiku aizvests uz slimnīcu un man lika nosaukt vārdu un advokāta telefona numuru. Tas notika pēc tam, kad tie man bija jau kaut ko injicējuši. Šķiet, ka tas bija Valiums. Ārsts ļoti apmierināti paziņoja, ka tieši pateicoties šai injekcijai, es sāku runāt. Viņš nosprieda, ka man ir nenosakāmi garīgās veselības traucējumi, un ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana.

Pēcāk mani nogādāja citas slimnīcas psihiatrijas nodaļā. Tā bija šausminoša un nolaista. Tās sienas bija netīras, un no tām lobījās krāsa. Pie vienas no sienām bija piekārta glezna, kurā attēlots spēļu vilcieniņš. Tā lika domāt par bērnudārziem.

Kad vaicāju ārstam, kādēļ tā tur atrodas, viņš atbildēja, ka tā liek pacientiem domāt par bērnību un to, kā bērnībā mēs visi esam laimīgi un aprūpēti. Tas esot nomierinoši.

Tās protams bija muļķības. Puse no nodaļas pacientiem siekalojas un nesaprot, kas notiek viņiem apkārt. Es vēlāk uzzināju, ka šie pacienti tiek saukti par "pasīvajiem" ("nevardarbīgajiem"). Pasīvie pacienti principā ir dārzeņi.

Ja jūs, siekalošanās vietā, darāt kaut ko citu, piemēram, runājat, uzdodat jautājumus vai cenšaties novērtēt savu stāvokli, jūs tiekat kategorizēts, kā "uzbudināts" jeb vardarbīgs. Jau 20 minūtes pēc manas ierašanās, es sāku strīdēties ar vienu no slimnīcas personāla pārstāvjiem, un es tiku piesiets pie gultas. Man izteica piedāvājumu - viņi mani atbrīvos, ja es apsolos gulēt un nerunāt. Tā tas notiek.

Šķiet, šo situāciju var sasaistīt ar to, kādā atrodas sabojātas sabiedrības indivīdi. Visi ir spiesti pakļauties varasiestāžu gribai, lai saglabātu savu "brīvību", visiem jāguļ un jāklusē.

Jā, jā, tieši tā! Es sāku saskatīt sakarības starp psihiatrijas nodaļas personāla priekšlikumu un Izmeklēšanas komitejas uzsākto lietu pret mani.

Izmeklēšanas komiteja ir centusies panākt to, lai trīs atsevišķās tiesās es tiktu pasludināts par garīgi slimu (saistībā ar riepu dedzināšanu un sēklinieku pienaglošanu pie bruģa Sarkanajā laukumā), taču viņiem līdz šim vēl nav izdevies atrast tiesnesi, kurš to darītu. Es esmu spiests izmeklēšanas laikā nepamest pilsētu, pretējā gadījumā man ir jālūdz atļauja un jāsaņem atļauju apliecinoši dokumenti. Es neesmu nekur fiziski piesiets, bet nejūtos brīvs.

Kad slimnīcā biju piesaistīts gultai, man izdevās atbrīvot kājas. Pie manis ieradās ārsts un daži no slimnīcas personāla pārstāvjiem. Ārsts apsēdās pietiekami tuvu, lai es varētu viņam iespert pa galvu. Es viņam parādīju, ka esmu atbrīvojis kājas: "Skat, es negrasos nevienam darīt pāri. Kāda jēga mani piesiet pie gultas?" Tad es ārstam pastāstīju, kādēļ daru to, ko daru.
Pēc tam viņi izvēlējās jaunu pieeju. Viņi apgalvoja, ka atrodos kritiskā stāvoklī, un mani esot jāpieslēdz dzīvības uzturēšanas iekārtām. Es tiku ietērpts apģērbā, kas paredzēts tam, lai pacienti sevi nesavainotu un pārvests ārkārtējās palīdzības telpām.

Es ne uz mirkli netiku atstāts viens. Viņi nepārtraukti biedēja pārējo slimnīcas personālu, atkārtojot, lai es neko nemēģinu salauzt, jo es atrodoties slimnīcas daļā, kur tiek nodrošināta ārkārtas dzīvības uzturēšana - glābtas dzīvības. Kāds mēģināja man injicēt medikamentus, kurus izmanto psihozes ārstēšanā, bet es pretojos. Lai mani apmānītu zāles bija ievietotas glikozes pudelītē.

Ārkārtējās palīdzības telpās es pavadīju visu nakti. Vēlāk pie manis ieradās cita ārste. Viņa apgalvoja, ka viss notiekošais viņai šķiet dīvains un ka, viņasprāt, mani pārvietot nav bijis nepieciešams. Viņa, balstoties uz psihiatriskās ārstēšanas vadlīnijām, paziņoja, ka esmu "normāls".

Tātad sava protesta ietvaros tu kritizēji psihiatrijas nozari no iekšpuses? Pēc tam provocēji pašus nozares pārstāvjus kritizēt nozari un arī to pārvērti par savas kritikas daļu. Tas atgādina noslēgtu apli.

Jā, tas ir kaut kas, ko es daru. Es darbojos ar pārvaldes institūcijām un to apspiešanas instrumentiem. Mans mērķis ir iejaukties institūciju sistēmā un ietekmēt to.

Tā ir manipulācija, kuras mērķis ir iesaistīt pārvaldes institūciju pārstāvjus konkrētā darbībā, un panākt, ka sevis padarīšana par apkārtējo ietekmei pakļautu objektu kļūst par veidu, kā mākslinieciski paust savu nostāju.

Šīs darbības ir daļa no kaut kā lielāka vai atsevišķas atbildes reakcijas uz pašlaik notiekošo?

Es savu darbību sadalu atsevišķos posmos. Man ir jāstrādā informācijas telpā un jāietekmē tā. Mans darbs nekad nebūs pabeigts. Valdība izmanto cilvēkus kā bioloģisku materiālu savas varas veidošanai. Tās pārstāvji izveido sabiedrību, kura var funkcionēt tikai esot valdības pakļautībā. Tas ir tāds kā apburtais loks.

Ko darīt cilvēkiem, kuri cieš un kuriem nepieciešama palīdzība? Katru reizi, kad mēs sarunājamies vai arī es tevi redzu runājam publiskās vietās, šķiet, ka esi spēcīgs, nosvērts un kontrolē situāciju. Ko darīt tiem, kuri to nespēj?

Es esmu pilnīgi normāls sabiedrības loceklis, tā pat kā jebkurš cits. Mēs visi esam vienādu, sabiedrības noteiktu, vajadzību un vēlmju vadīti. Par to es arī runāju.

Par sabiedrības noteikto normu pārkāpšanu. Valdība cenšas mums iegalvot, ka mēs nedrīkstam tās pārkāpt.

Vai tu vari sabiedrībai palīdzēt?

Es cenšos parādīt piemēru, taču valdība cenšas to visu cenzēt.