Laikmetīgās Mākslas centrs 2015. gadu ir pasludinājis par Hardija Lediņa gadu. Kamēr viņa laikabiedri, kultūras baudītāji un mākslas cienītāji par šo faktu ir sajūsmā, daļa mūsdienu sabiedrības, it īpaši jaunākās paaudzes, īsti pat nezina, kas ir Hardijs Lediņš – un ar ko viņš izpelnījies tādu ievērību.
"Delfi Kultūra" piedāvā īsu ieskatu Lediņa personības izpausmēs un radošajā darbā.
Hardiju Lediņu (1955-2004) mēdz dēvēt par multimediju mākslinieku, taču viņa radošā darbība ir vērsusies tik dažādos virzienos, ka vienot tos konkrētā apzīmējumā ir grūti. Diskžokejs, rakstnieks, performanču mākslinieks, mūziķis, arhitektūras kritiķis – arī visi šie apzīmējumi kopā līdz galam neaptver viņa personu.
Iespējams, tikai saskarsme ar Lediņa darbiem var izskaidrot viņa fenomenu. Nekonformistiska, harismātiska, nereti "neērta" un vienmēr pārsteidzoša ir viņa pieeja ne tikai mākslai, bet arī dzīvei.
Hardija Lediņa gada programma ir veidota bagātīgi – tās ietvaros gaidāmi pasākumi, kuri būs interesanti ne tikai Lediņa faniem, bet arī tiem, kas par viņu dzird pirmoreiz.
Tostarp notiks "NSRD" (Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas - viena no Hārdija Lediņa projektiem) performanču rekonstrukcijas, piemēram, Bolderājas gājiens, "Binokulāro deju kursi" Botāniskajā dārzā, tāpat Lediņam tiks veltītas vairākas laikmetīgās mākslas izstādes, dokumentālā filma, literārie lasījumi, diskotēkas-lektoriji, multimediālas performances, koncerti, ekspedīcijas un akcijas Rīgas vietās un apkaimēs, kas bija nozīmīgas mākslinieka dzīvē.
Raksta tapšanā izmantoti Laimetīgā mākslas centra materiāli, tostarp arī fotogrāfijas - no Laikmetīgās mākslas centra arhīva, kā arī vietnes "Pietura".
1970. - 1980.
Lediņa radošo darbību ir grūti atšķetināt konkrētu žanru robežās, tāpēc ērtāk uz to skatīties hronoloģiski. Septiņdesmito gadu sākumā Hardijs Lediņš kopā ar klasesbiedru Juri Boiko veidoja dažādus pašizdotus preses izdevumus, tostarp žurnālus "Zirgābols" un "VCZL" (Vai, cik zaļš lietussargs!).
Jau šajā laikā viņu darbībā iespējams just viņu interesi postmodernisma, dadaisma un citu modernās mākslas žanru virzienā.
1974. gadā Lediņš uzsāk mācības RPI Arhitektūras fakultātē. Viņa interese arhitektūras laukā daudz vairāk gan saistās ar tās teoriju un kritiku, nevis praksi. Tajā laikā Lediņš nododas dažādu filozofisku un apcerīgu tekstu rakstīšanai.
Tajā pat gadā Lediņš rīko pirmās diskotēkas – lektorijus, kuros atskaņo un stāsta par ārzemju avangarda mūziku. Nākamais posms viņa darbībā ir 1976. gads, kurā Lediņš kopā ar Juri Boiko savā nodabā nodibina mājas mūzikas ierakstu firmu "Seque". Abi ietekmējās no rietumu mūzikas – Braiena Īno, Džona Keidža, Filipa Glāsa un citiem. Turpmāko gadu laikā tiek rīkoti dažādi pasākumi, kas nepatīk tā laika valdošajai varai – laikmetīgās un avangarda mūzikas festivāli u.c.
Šajā laikā Lediņš kopā ar Boiko saraksta absurda romānu "Zun", kas spilgti iemieso vēlāk dibinātās "NSRD" (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas) interešu lauku – dažādu neparastu un poētisku tēlu kopumu.
1980. – 1990.
Atskatoties uz "NSRD" darbību ir grūti iedomāties – kā kaut kas tāds iespējams PSRS laikā. Taču "NSRD" nekad īsti tiešā veidā nekritizēja pastāvošo iekārtu – tās interešu lauks bija daudz abstraktāks.
"NSRD" liecības lielākoties saglabājušās mūzikas un videoierakstu formātos. Astoņdesmito gadu laikā tapuši atpazīstamākie "NSRD" mūzikas albumi - "Invalīdu tramvajs" (1983), "Kuncendorfs un Osendovskis" (1984), "Medicīna un māksla" (1985), "Faktu vispār nav", "Doktora Enesera binokulāro deju kursi" (1987), NSRD un Ieva Akurātere (1989).
Video ierakstu klāstu lielākoties sastāda akciju un performanču dokumentācijas. Tostarp atpazīstamākie ieraksti "Transwelt/Transzeit" (1986), "Aisberga ilgas/Vulkāna sapņi", "Pavasara tecīla", "Dr. Enesera binokulāro deju kursi", "Gājiens uz Bolderāju" (1987), "Pavasara sekvences" (1988).
Pazīstamākās un, iespējams, arī zīmīgākās akcijas bija "Gājiens uz Bolderāju" un "Dr. Enesera binokulāro deju kursi". Bolderājas gājieni (tie notika no 1980. līdz 1987. gadam un vēlreiz 2002. gada Lieldienās) bija kopīga ekskursija, kuras laikā tika muzicēts, tika lasīti dažādi poētiski teksti un dzeja, tie tika arī filmēti. Gājieni nojauca robežu starp mākslu un ikdienu – pašas pastaigas savā ziņā kļuva par performances sastāvdaļu.
Vēl astoņdesmito gadu laikā Lediņš, paralēli darbībai "NSRD" piedalījās dažādās izstādēs kopā ar Imantu Zodžiku un Leonardu Laganovski. 1989. gadā domubiedri nodibināja "Aptuvenās mākslas aģentūru", kura vēlāk - 1991. pārtop par "Zilo govi", kuras mērķos ietilpa "NSRD" mūzikas ierakstu izdošana.
1990 – 2004.
Dzīves pēdējā posmā Lediņš lielākoties nodarbojās ar mūziku, 2000. gadā iznāk albums "Tiny Crabs of Deep Waters". Aizsaulē Hardijs Lediņš aiziet 2004. gadā.
Hardija Lediņa gada sakarā jāmin, ka viņa darbi tik tiešām ir jāaktualizē – tie ir unikāli, neparasti un ievērojami ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas un pasaules mākslas kontekstā. Atgādinām, ka Lediņa un "NSRD" darbi ir apkopoti vietnē "Pietura", tāpat daudzus videoierakstus iespējams atrast video platformā "Youtube".
Tāpat japiebilst tas, ka Lediņš ir ietekmējis ārkārtīgi plašu mākslinieku loku. Viņu par ietekmes avotu noteikti ir ņēmuši "Dzelteni Pastnieki", vairākas "Torņa" grupas un daudzi citi. Ne viens vien mākslinieks ir veidojis kaverversijas, tostarp "Inokentijs Mārpls" un "Hospitāļu iela".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
