Mūzikla apskats: Cukurs, Ķirsis un Jope  (45)

Vērtējums:

Pēc Otrā pasaules kara beigām, dzīvojot padomju iekārtā, vairākus gadu desmitus tika kultivēta iemidzinoša pārliecība, ka, par laimi, karš ir beidzies un tagad tik pamazām soļojam uz gaišo nākotni. Es kā bērns mierīgi ļāvos šai propagandai. Šodien, ar uzkrātu dzīves pieredzi, esmu pārliecināta – karš nekad nav beidzies un nebeigsies, jo to diktē cilvēka varaskārā daba.

Tikpat lielas bailes man šodien iedveš propaganda. Īpaši mākslā.

Video: Latvijas Nacionālais arhīvs

Mūzikla "Cukurs. Herberts Cukurs" centrā ir pretrunīga personība - aviators, virsnieks, lidotājs Herberts Cukurs, par kuru vēsture runā arī saistībā ar holokausta traģēdiju. Ir viedoklis, ka viņš no nāves izglābis četrus ebrejus, bet arī iespējams, ka Cukuram var arī "pierakstīt" 30 tūkstošu ebreju noslepkavošanu. Mēģināju abstrahēties no Cukura dokumentāri vēsturiskās vainas un vērtēt tikai iestudējuma mākslinieciskās kvalitātes. Tomēr tas īsti neizdevās.

Ņemot vērā šā brīža politiskās izvēles un izšķiršanās pasaules kontekstā, neizbrīna, ka šosezon ar pāris mēnešu intervālu, Latvijā pirmizrādes piedzīvoja divi, vienam konkrētam vēstures periodam veltīti muzikāli iestudējumi. Par propagandu un nespēju vēstures notikumus analizēt neviennozīmīgi liek domāt ne tikai mūzikls "Cukurs. Herberts Cukurs", bet arī decembra sakumā pirmizrādi piedzīvojusī opera "Valentīna" (komponists Arturs Maskats), ko iestudējis Viesturs Kairišs.

Viens no lielākajiem "Valentīnas" trūkumiem ir tas, ka izrāde gandrīz neko nepastāsta par titullvaroni. Jā, ir iezīmēts viens Valentīnas Freimanes dzīves posms, plakātiski atklājot sabiedriski politiskās norises. Tiem, kas teātra un kino zinātnieci pazinuši personīgi vai arī lasījuši Freimanes autobiogrāfisko grāmatu "Ardievu, Atlandīta!", skatoties operu, ātri top skaidrs, ka pēc būtības no Valentīnas Freimanes neikdienišķās personības ir ļoti, ļoti maz. Toties ir klišejas ar krievu un vācu zaldātiem, melnbalts tēlu dalījums, teātri apkaunojošas mizanscēnas (piemēram, jaunās Valentīnas un Dimas gulēšana uz galda otrajā cēlienā), kā arī neizprotamas skatuves notikumu cēloņsakarības, ja iepriekš nav rūpīgi izlasīts librets. Mulsina arī atskaņās un izvēlētajā leksikā klabošie teksti, kuros ieklausoties, grūti noticēt, ka tos sacerējusi dzejniece Liāna Langa.

Arī Ivara Lūša režijā tapušais uzvedums "Cukurs. Herberts Cukurs", īpaši mūzikla otrajā cēlienā, neiztiek bez plakātiska krievu un vācu armijnieku tēlojuma. Turklāt, otrais cēliens atšķiras no pirmā cēliena raitā mūzikla ritējuma. Ja pirmajā daļā mūzikla stāsts ir ar teju nevainojamu temporitmu, ko nodrošina emocionālā un melodiskā mūzika, dinamiskā ainu maiņa un aktīva sešu kordebaleta dejotāju iesaistīšana grupu mizanscēnās (horeogrāfe Liene Stepena), tad otrajā jau parādās vairāk dialogu, kas stipri bremzē skatuves notikumus. Var jau saprast, finansiāli ierobežotu iespēju apstākļos, vieglāk aktieriem jeb dziedātājiem likt vajadzīgo norunāt, nevis meklēt neordinārus mākslinieciskos risinājumus sarežģītas personības atklāsmē (uzveduma veidotājus Cukura personības dzīles gan īsti nemaz nav interesējušas).

Vizuāli izrāde atstāj lielas nabadzības iespaidu: uz skatuves ir divi lieli piecpakāpienu podesti, kurus dažādās pozīcijās iegroza ansambļa dalībnieki (tostarp, dejotājas!), dibenplānā visu izrādes laiku redzama milzīga pusspīdīga drapērija (scenogrāfs Oskars Morozs). Un tas viss tiek izgaismots, šķiet, ar dažiem prožektoriem. Izrādei, kas ceļo pa dažādām Latvijas skatuvēm, šāda pieticība, protams, ir liela priekšrocība, taču atjaunotajā koncertzālē tas izskatās skumīgi.

Toties Jura Jopes aktierspēle un skaistais vokāls titullomā, kā arī Jāņa Ķirša sacerētā oriģinālmūzika ir divi lielumi, kas sagādā patiesu gandarījumu. Taču, ja iestudējums ir par tik pretrunīgu personību kā Herberts Cukurs, varbūt pat savā ziņā tiek radīts bīstams precedents, jo tik uzrunājošs muzikālais materiāls un titulvaroņa lomas atveidotāja ticamā aktierspēle dabiski ļauj identificēties ar tēlu. Ienāk pat prātā doma – ja nu Jānis Ķirsis un dzejnieks Pēteris Draguns nākamo darbu uzraksta, piemēram, par Putina "cilvēcīgo seju" un atkal dzied Jope, saproti, ka tādējādi skatītājs, pats nemanot, tiek ievilkts īstā propagandas tīklā.

Skatuves stāsts par sapņotāju-aviatoru un iespējamo slepkavu Cukuru ļauj uzdot jautājumu – kā es un mana dzīve izmainītos, ja Latvija atkal pazaudētu neatkarību? Kurā brīdī un kā vārdā cilvēks kļūst par slepkavu? Kāpēc draugi kļūst par nodevējiem? Kādos apstākļos piedzimst kolaboracionisms? Tāpēc žēl, ka uzvedums neatklāj Cukura personiskos iemeslus un vēsturiskos apstākļus – kāpēc par talantīgo aviatoru ir iemesls runāt arī kā par holokausta īstenotāju.

Atsevišķi uzveduma "Cukurs. Herberts Cukurs" elementi uzrāda labu potenciālu muzikālo izrāžu jomā. Mums ir pietiekami daudz komponistu, kas var radīt šāda žanra mūziku. Arī vairāki pašmāju horeogrāfi pierādījuši spēju strādāt tīrā mūziklu estētikā.

Švakāk varbūt ir ar muzikālo aktieru izglītošanu. Juris Jope ir tas laimīgais gadījums, kurš vispirms mācījies aktiermākslu, tad turpinājis vokālista studijas. Līdzās viņam pat Miervaldis Jenčs (augļotājs Šapiro) ar gana lielu skatuves pieredzi nez kāpēc izskatās pat neveikli. Savukārt Mutiņa- Mutina- Muttin transformācijās jeb "kažoka" maiņās pārsteidzoši organisks arī aktiera ampluā ir mūziķis Atis Auzāns.

Kopš nu jau tālajā 1996. gadā likvidēts Muzikālais teātris, muzikālā teātra žanrs joprojām nevaid miris. Dažādās kvalitātēs, dažādos organizatoriskos veidojumos regulāri top jauni vai tiek atjaunoti vecāki iestudējumi. Loģiski, tas ir viens no publikā mīlētākajiem skatuves žanriem. Ir pieprasījums, tāpēc arī top piedāvājumi. Pilnīgi nejaušas apstākļu sakritības rezultātā, nepilnas nedēļas laikā man nesen izdevās noskatīties pat trīs izrādes ar tikko radītam oriģinālmūzikām: "Zelta podu" Liepājā ar Andra Vilcāna mūziku, Mūzikas namā Daile Jāņa Lūsēna muzikālo pasaku "Čigānmeitēns Ringla" un koncertzālē "Rīga" – "Cukurs. Herberts Cukurs". Tie ir trīs, dažāda žanra un atšķirīga pretenziju līmeņa darbi, kas tikai vēlreiz apliecina – mūzikla tradīcija pie mums ir gana dzīva.