Baleta apskats: 'Raimonda' - pilns komplekts  (14)

Vērtējums:

Otrās pirmizrādes solistu trijnieks – Baibas Kokinas Raimonda, Sergeja Neikšina Žans de Briēns un Raimonda Martinova Abderahmans – šķita teju ideāls. Līdzās Baibas Kokinas bezgalīgajai sievišķībai Sergeja Neikšina Žans ir īsts baleta un sapņu princis – smaidīgs, jauks, atsaucīgs, uzmanīgs (arī kā partneris).

Sergejs Neikšins premjera titulu patlaban nevalkā lieki. Kādā intervijā viņš gan koķetēja, ka nu jau esot jāsāk domāt par pensiju, un varbūt tāpēc viņa dejā varēja manīt vēlmi parādīt sevi vislabākajā formā, it kā viņš dzīvotu ar moto "visu vai neko".

Šarmantu un atraktīvu pasaku dēmonu atgādina Raimonda Martinova saracēņu valdnieks Abderahmans. Šadi "sliktie puiši" ir viņa ampluā. Sekojot dejotāja gaumīgi dozētajai "ļaunuma" groteskai, Abderahmana epizodēs smaids nepazūd ne mirkli un taisni žēl, kad Martinova varonis otrā cēliena beigās tiek nogalināts.

Tieši tāpat kā "Raimondas" oriģinālhoreogrāfijas radītājs Mariuss Petipā baletā iekomponējis to, ko devusi viņa radošā mūža lielā pieredze, arī mūsu Operas baleta šefs Aivars Leimans jaunajā iestudējumā neslēpj savu talantu – spēju horeogrāfijas klasiķa Petipā mantojumu pielāgot mūsu dejotāju iespējām tā, lai izrādē mēs ieraudzītu to pašu, pašu labāko.

Acīmredzot, lielisks sabiedrotais šoreiz atkal bijusi stingrā repetitore no Pēterburgas – Irina Čistjakova, kuras veikums redzams ik sīkākajā roku kustībā, kāju pozīcijā, galvas pagriezienā. Tas, protams, nav vēl ne tuvu akadēmiskās klases ideālam, bet mērķtiecīga treniņa efektu jūt gan solistu, gan ansambļu un kordebaleta sniegumā.

Iestudējumā veiksmīgi iesaistīti arī Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņi. Bērni izpilda gan Deju ar bundziņām, gan staigā pāžu lomiņās. Šai iespējai jau skolas laikā paostīt skatuves putekļu smārdu, šķiet, ir milzīga vērtība. Turklāt bērnu tramīgi apzinīgā klātbūtne dod papildus emocionālo lādiņu arī skatītājam, bet absolūti reglamentēto skatuves uzvedību padara dzīvāku un patiesāku.

Vizuāli jauniestudējums atgādina viduslaiku stilizācijas stilizāciju. Māksliniece Ināra Gauja viduslaikiem raksturīgas apģērba nianses sapludinājusi ar šobrīd aktuālajā modē sastopamām toņu gammām – gaiši zils, dzeltens, bēšs, violets... Ansambļa kostīmu audumu apdruka atgādina ūdenī pludinātas eļļas krāsas.

Vienīgās iebildes laikam ir vien pret dažām detaļām solistu kostīmos – Raimondas kleitu augšdaļas līnijas rada pārāk konkrētas asociācijas ar treniņu triko (acīmredzot 3/4 garuma piedurkņu dēļ), bet pilnīgi nepieņemama ir baltā atlasa spīdīgais "pelerīns" Briēnam, kas, viegli plivinoties ap prinča torsu, izskatās neadekvāti lēti.

Manuprāt, veiksmīgs telpiskais risinājums ir koka siju arkas virs spēles laukuma, kas telpu reizē padara gan plašāku, gan majestātiskāku – kā jau viduslaiku pilij piedien. Bet, tā kā baleta libreta pamatā ir romantiska viduslaiku leģenda, kuras darbība varētu notikt Eiropā kaut kur kaut kad, tad skaidrs, ka "skatuves bildei" jākalpo tikai par greznu fonu (un tāds tas arī ir), uz kura svētkus svin akadēmiskais balets. Klasiskā baleta pāriestudējums ir izdevies un tāpēc lepnums, ka nu LNO repertuārā atjaunoti visi labākie klasiskie baleti, var būt jo lielāks.