#Ziņas1945: Māksla, kas uzskatāmi iemieso kara šausmas un bezjēdzību  (6)

Par karu mākslā reflektē visdažādākajos aspektos - gan to cildinot, gan noliedzot, gan izmainot tā notikumus, gan gluži vienkārši - attēlojot tā skaudro realitāti, kas ir pavisam atšķirīga no bravūras un slavas dziesmām.

Ērihs Marija Remarks savā darbā "Rietumu frontē bez pārmaiņām", kas attēlo Pirmā pasaules kara frontes ikdienu, raksta: "Pieradums palīdz šķietami tik ātri visu aizmirst. Aizvakar mēs vēl bijām ugunsjoslā, šodien jau dzenam velnu un blandāmies apkārt, rīt atkal līdīsim ierakumos. Bet patiesībā nekas nav aizmirsts.

Tik ilgi, kamēr mēs karojam, frontē aizvadītās dienas, līdzko tās pagājušas, nogrimst zemapziņā kā akmens, - tās ir par smagu, lai tūlīt par tām spētu domāt. Ja mēs to darītu, mums būtu beigas; tik daudz arī man ir izdevies apjēgt: šausmas var paciest, ja, gari neprātojot, pakļaujas tām, bet tās nokauj, līdzko par tām lauza galvu."

Tajā pat laikā ir būtiski paturēt atmiņā notikušo un neaizmirst, lai spētu izvairīties no tām kļūdām, kas vēstures gaitā ir veiktas.

Angļu spēcīgās balss īpašnieces Keitas Bušas trešā albuma "Never For Ever", kas tika izdots 1980. gadā, trešais singls bija dziesma "Army Dreamers". Dziesma vēsta par kara sekām - māti, kas sēro par savu karā zaudēto dēlu. Nespējot pārdzīvot viņa nāvi, māte mokās pārdomās par to, ko viņa būtu spējusi darīt, lai izvairītos no notikušā.

Buša ir atzinusi, ka dziesmas videoklips ir viens no retajiem viņas darbiem, ar ko māksliniece ir pilnībā apmierināta. 

1962. gada Andreja Tarkovska pirmā filma "Ivana bērnība" ir balstīta uz Vladimira Bogomolova īsstāstu "Ivans". Filma vēsta par mazu zēnu - Ivanu - un viņa pieredzi Otrā pasaules kara laikā. Tā ir viena no retajām PSRS laika filmām, kas neglorificēja karu, bet atspoguļoja tā tumšo pusi.

Filma tika apbalvota ar "Zelta lauvas" balvu Venēcijas filmu festivālā, tādejādi atnesot Tarkovskim slavu un starptautisku atzinību. Arī Ingmārs Bergmans šo filmu ir augstu vērtējis un atzinis, ka tā ietekmējusi viņa paša darbus.

Arī literatūrā karš ir bieži sastopama tēma. Viens no populārākajiem, atzītākajiem un arī latviešu publikai zināmākajiem kara dzīves raksturotājiem ir vācu rakstnieks Ērihs Marija Remarks.

Viņa daiļradi var iedalīt pēc vēstures posmiem, kas aprakstīti - Pirmais pasaules karš, laiks starp kariem, Otrais pasaules karš un bēgļu gaitas. Otrā pasaules kara kontekstā noteikti jāizceļ 1954. gadā izdotais romāns "Laiks dzīvot un laiks mirt".

Romāns stāsta par kareivi Ernestu Grēberu, kas Otrā pasaules kara beigu posmā cīnās Austrumu frontē. Negaidīti Ernests saņem atvaļinājumu un dodas uz dzimto pilsētu, kas ir stipri cietusi uzlidojumos. Meklējot savus vecākus, viņš uzskatāmi redz šausmas, zaudējumus un nacistiskā režīma teroru.

Viens no zīmīgākajiem aspektiem Remarka darbos ir patiesais cilvēcīgums - vēstījumā nav ne mazāko iezīmju no kādas politiskas pozīcijas. Viņa balss ir vienkārša, tieša, viegli saprotama, labestīga un ārkārtīgi spēcīga, tādējādi precīzi atainojot kara nežēlastību, brutalitāti un postošo ietekmi. 

Līdzās fikcijai un daiļradei, Otro pasaules karu iespējams vērot arī fotogrāfijās, kas kara šausmas parāda nepārprotami un nepastarpināti.

Izpostītas pilsētas, koncentrācijas nometnes, frontes ikdiena - iznīcība un haoss pavada kara ikdienu. Bojāgājuši karavīri un civiliedzīvotāji, iznīcināta arhitektūra, mākslasdarbi, izpostīta daba un arī izdzīvojušo dzīves. Pat tiem, kas nesaskārās ar fronti tieši, nācās pieredzēt teroru un redzēt šausmas, kas ietekmēja visu turpmāko pasaules vēsturi.

2009. gadā pirmizrādi piedzīvojusī Viļa Daudziņa soloizrāde "Vectēvs" Alvja Hermaņa režijā joprojām - sešus gadus kopš pirmizrādes - ir Jaunā Rīgas teātra repertuāra un vēl aizvien zāle uz to ir skatītāju pilna.

Izrāde apbalvota ar 2008./2009. sezonas "Spēlmaņu nakts" balvu nominācijā "Latviešu autora iestudējums" un skatītāju balvu kā labākā izrāde.

Centrālais "Vectēva" tēls, kuru atveido Daudziņš, meklē savu vectēvu, par kuru zināms tikai tas, ka viņš pazudis Otrajā pasaules karā. Dzenot pēdas, viņš nokļūst pie kara veterāniem, kas karojuši gan Sarkanajā armijā, gan leģionā.

Satiktie vīri savos stāstos groteski atklāj dažādās vēstures interpretācijas, tajā pat laikā uzskatāmi iemiesojot savstarpējo līdzību. Mijot traģisko ar komisko, izrāde dziļi, spēcīgi un sirsnīgi apliecina to, ka neatkarīgi no tā, vai karš ir uzvarēts vai zaudēts, tā nežēlastība pārspēj visu.