Raiņa jaunības gars Jasmuižā. Muzeja stāsts

Līdz ar pirmajiem ķiršu un pieneņu ziediem, sezonu atklāj arī Jasmuiža. Muzejs atvērts no 1. maija līdz 31. oktobrim, Raiņa 150. jubilejas gadā aicinot mērot ceļu uz Aizkalni, Preiļu novadā un uzzināt vairāk par Raiņa jaunības gaitām, arī noslēpumaino stāstu par viņa pirmo mīlestību – dienestmeitu Tekliņu.

Jaunu dienu zeme

Pašā Latgales vidū – Jasmuižā topošais dzejnieks savulaik pavadīja skolas brīvlaikus. Ģimnāzijas un vēlāk studējot Pēterburgā viņš uz tēva mājām brauca atpūsties. Raini ar Jasmuižu saista astoņi gadi – muižu Krišjānis Pliekšāns nomāja no 1883. līdz 1891. gadam. Te Jānis Pliekšāns baudīja lauku mieru, rakstīja savus pirmos dzejas mēģinājumus, dienasgrāmatas, drāmas "Imanta" uzmetumu, arī tulkoja Aleksandra Puškina "Borisu Godunovu".

"Iespējams, ka tādi dzejoļi kā "Sēžu upmalē raudu" vai "Dažu labu brītiņu sēdu gan" tapuši tieši Jasmuižā," stāsta Solvita Brūvere. Savukārt dzejoļa "Karaļmeita" sižets varētu būt noskatīts netālu no Jasmuižas esošajā Šņepstu pilskalnā, ko apvij teika par nogrimušo pili.

"Tanī niknā dienā asins šļācot šķīda,
Grima zemē pils un karaļmeita.
Daiļa karaļmeita sēd tur dziļā pilī,
Sēd un vērpj jau seši simti gadu…"

Jau vēlāk, dzīvojot Šveicē, Rainis uzrakstīja savu vienīgo dzejoli latgaliešu valodā "Munu jaunu dīnu zeme", kas, kā uzskata pētnieki, ir veltīts tieši Jasmuižai.

Pēc Raiņa tēva nāves māte un abas māsas pārcēlās uz netālu esošo Pelēču muižu. Raiņa saikne ar Jasmuižu tika sarauta un viņš nekad tur nav atgriezies. Savukārt muižā turpināja saimniekot īpašnieki – Kuzņecovi – līdz pat 1949. gadam. Vēlāk muižas ēku liktenis bija dažāds – tajās bijusi gan vietējā ciema padome, gan bibliotēka, bijis arī dzīvoklis, kurā mitinājies Raiņa vārdā nosauktā kolhoza priekšsēdētājs.

Top muzejs – reģiona kultūras centrs

Lielās pārmaiņas sākušās līdz ar gatavošanos Raiņa 100. jubilejai (1965.). Sabiedriskais muzejs Jasmuižā ir ierīkots 1964. gadā – pirms tā atvēršanas dzīvojamā ēka tikusi rekonstruēta. Muzejs sākotnēji esot iemitināts vien pāris istabiņas, tad pakāpeniski apdzīvota visa ēka. 1966. gada Jasmuiža kļuva par Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja filiāli. Tas bija direktora Voldemāra Kalpiņa laiks. Tieši ar viņa atbalstu tika veidoti muzeji ne tikai Rainim svarīgajos Majoros, Tadenavā un Jasmuižā, bet arī citu latviešu kultūras dižgaru bijušajās dzīvesvietās.

Jašas upītes krastos joprojām aug liepas, ko 1964. gadā stādījis Jānis Sudrabkalns un Eduards Smiļģis, kā arī citi tā laika kultūras darbinieki. Savulaik esot veidota arī liepu un ozolu aleja gar ceļiem, kas ved uz Rušonu, Kastīri un Korsikovu, taču mūsdienās gan ceļi jau citi, gan seno koku vairs nav.

1972. gadā tika atjaunots bijušais zirgu stallis, kurā tika iekārtota Latgales keramikas ekspozīcijas telpa – pašlaik šīs ēkas daļas ir iekonservētas un apmeklētājiem nav pieejams, bet 1970. gadu beigās – kā izstāžu zāle atdzima govju kūts – ēka, kas patlaban tiek remontēta un ar divu dienu pasākumu programmu tiks atklāta 2015. gada augustā.

"Nevar salīdzināt toreizējo un tagadējo Jasmuižu. 1969. gadā zem baltās dzīvojamās mājas jumta atradās muzejs, Aizkalnes ciema padome ar priekšsēdētāju Pēteri Šņepstu un kluso čaklo sekretāri Teklu Kampāni, Aizkalnes ciema bibliotēka un Raiņa kolhoza priekšsēdētāja Pētera Gavara ģimenes dzīvoklis," grāmatā "Tu mana jaunības zeme" raksta ilggadējā Jasmuižas muzeja vadītāja, Raiņa un Aspazijas biogrāfijas un daiļrades pētniece Gaida Jablovska. Grāmata tika izdota 2011. gadā, svinot muzeja 45. pastāvēšanas gadadienu.

Muzeja pirmos gadus Gaida Jablovska apraksta šādi: "Caur Jasmuižas vēsturiskajiem vārtiem uz klēti brauca kolhoza mašīnas, un dažs pajūgs piebrauca zālājā pie ciema padomes durvīm. Nē, cilvēki nebija ļauni, cilvēkos bija neizpratne, kādēļ vajadzīgs muzejs, cik daudz līdzekļu būs nepieciešams ēku atjaunošanai un vai šos līdzekļus nevarētu izmantot lietderīgāk…".

"Mans pirmais sarīkojums muzejā – Dzejas dienas. Neatbrauca neviens priekšnieks no Rīgas. Sarīkojumu sagatavot palīdzēja ciema padome, skola, bibliotēka. Pie kolhoza sarūpētā svētku galda līdzās dzejniecēm Skaidrītei Kaldupei un Cecīlijai Dinerei un rakstniekam Egilam Lukjanskim goda vietā sēdēja kolhoza priekšsēdētājs Pēteris Gavars. Tagad, pēc 40 gadiem, es saprotu, ka 1969. gada septembris pavēra jaunu lapaspusi Jasmuižas muzeja vēsturē." atceras Gaida Jablovska.

Jaunā lapaspuse bija pilna ar entuziasmu, dedzīgumu un aizrautību – Jasmuiža turpmākajos gados kļuva par stabilu, arī reprezentatīvu Latgales vērtību. Kā raksta Gaida Jablovska, uz Jasmuižu braukuši apmeklētāji gan no visas Latvijas, gan vestas ārvalstu delegācijas. Jau par tradīcijām kļuvuši folkloras pasākumi, Dzejas dienu sarīkojumi, ekskursijas, teātra izrādes, tikšanās ar radošām personībām, Latgales podniecībai veltīti saieti, pēdējos gados, protams, arī dalība Muzeju naktī. Ne katrs Latvijas muzejs var lepoties ar savu brīvdabas estrādi – to 1990. gadā atklāja ar Valmieras teātra izrādi "Pūt, vējiņi!" Māras Ķimeles režijā. Plašais kultūras norišu klāsts un apmeklētāju skaits pierāda, ka Jasmuiža arī mūsdienās ir un paliek nozīmīgs reģiona kultūras centrs.

Rainis un tautas māksla

Jasmuižā atrodas krāšņa Latgales keramikas kolekcija. Doma par šāda krājuma izveidošanu radusies pēc Raiņa simtgades pasākumiem 1965. gadā – bija strauji audzis apmeklētāju skaits, bet, beidzoties jubilejas svinībām, tas atkal samazinājās, tomēr, kā uzsver Jasmuižas muzeja vadītāja Solvita Brūvere – par iemeslu bija ne tikai tas: "Rainis un tautas māksla ir nesaraujami saistīti.

Viņam bija tuva gan Latgale, gan šejienes tautas tradīcijas un kultūra, tāpēc toreizējam Raiņa Literatūras muzeja direktoram Kalpiņam radās doma šeit izvietot Latgales keramiku. Jau 60. gadu beigās sāka rīkot ekspedīcijas un vākt keramikas priekšmetus no visa reģiona. Patlaban Jasmuižas kolekcija ir diezgan bagāta – gandrīz 2000 priekšmetu. Tie ir gan dažādi saimniecības trauki, gan dekoratīvā keramika – pārstāvēti vairāk nekā 100 autori no 19. gadsimta beigām līdz pat mūsdienām. Turklāt kolekcija aizvien vēl tiek papildināta."

Muzeja teritorijā atrodas 1999. gadā rekostruētā Latgales keramikas vecmeistara Andreja Paulāna darbnīca un ceplis, kas vismaz reizi gadā tiek kurināts, pulcējot vietējos podniecības meistarus un simtiem apmeklētāju.

Jasmuiža šodien

Raiņa jaunības laikā Jasmuižā bijusi varena saimniecība – līgumā ar īpašnieku, Dinaburgas tirgotāju Grigoriju Kuzņecovu minēts, ka jātur ne mazāk kā 85 govis. Pamatīgā laukakmeņu kūts, kas šogad tiek remontēta un atjaunota, toreiz bijusi vēl varenāka, līdz mūsdienām saglabājusies tikai daļa no kādreizējās ēkas.

Izstāžu zāle šajā ēkā pirmo reizi izveidota jau pagājušā gadsimta 70. gados, bet 2015. gadā, pēc remontdarbu pabeigšanas ēka sāks jaunu dzīvi. Atklāšana plānota 2015. gada 15. un 16. augustā. Bijušajā govju kūtī būs aplūkojama Latgales keramikas ekspozīcija no muzeja krājuma, tāpat būs jaunas, ērtas telpas muzejpedagoģijas nodarbībām un izglītojošiem semināriem, būs izstāžu zāle un dienesta telpas.

No Raiņa laika Jasmuižas dzīvojamajā ēkā nav saglabājies tikpat kā nekas. Lielu daļu sezonā aplūkojamās ekspozīcijas veido Raiņa un viņa māsu vēstules un Jasmuižas posmā rakstītās dienasgrāmatas lapaspuses. Divi priekšmeti ekspozīcijā ir īpaši – tintnīca un rāmītis ar ģimenes foto, kas saglabājušies no Raiņa jaunības laika. Vēl palicis muižas īpašnieku Kuzņecovu galds. Tāpat aplūkojama muižas plāna kopija – tās oriģināls atrodas Viļņas arhīvā. Tur glabājas arī citi dokumenti par Kuzņecovu un Raiņa tēva Krišjāņa darījumiem.

Kā allaž, liela nozīmē Jasmuižas pasākumu programmā bijusi vietējai kultūrai un saimniekošanas prasmju saglabāšanai, tāpēc gan lieliem, gan maziem apmeklētājiem tiek piedāvātas siera siešanas, sviesta kulšanas, svilpaunieku darināšanas, kā arī citas praktiskas un interesantas nodarbības.