"Man patīk, ka darbi kļūst daudznozīmīgi. Tu saki, ka saskati tur melnu logu, citi atzīst, ka ievēro kaut ko citu. Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs," skaļi domā Kristians Brekte (1981), kad tiekamies fonda "Mākslai vajag telpu" Vasaras Mājā un stāvam pie piķmelni nokrāsota audekla rāmja.
Tikai nedēļu atpakaļ tur bija izstādīts viņa mākslinieciskais sniegums, atzīmējot Džemmas Skulmes 90. gadu jubileju, bet jau paspēja mākslas novērotāju rindās izsaukt neizpratni – kādas gan atsauces meklēt neona krusta, izbāzta putna un nesaudzīga, bērnu ēdoša, pašportreta vidū, lai rastu saikni ar leģendārās mākslinieces daiļradi?
Brektes darbi, allaž izmetot pa kādam elles lokam, savu jēgpilnību raduši sabiedrībai bieži vien netīkamos kontekstos – tā viņš iztirzājis gan ielasmeitu likteņus, tā izgaismojis dažnedažādas dzīvnieku nāves, dažureiz nosliecies par labu pornogrāfiska rakstura pārdomām par tikumību un morāli, bet gandrīz vienmēr nokļuvis viedokļu un uzskatu krustugunīs. Kurā mirklī Brekti vērtēt kā sabiedrības asprātības un prāta jaudas barometru, kurā nosliekties par labu pārliecībai, ka esam pakļauti lētai provokācijai?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
