Mūžībā aizgājis scenārists, publicists un rakstnieks Armīns Lejiņš

Lejiņa izvadīšana notiks sestdien, 15. augustā, plkst. 15 Valmieras Kocēnu kapos.

"Tie, kas ilgojas dzirdēt lauvas rūcienus mūsu pliekanajā kino ainavā, sajust svaigu brāzmu latviskajās paugurainēs, Armīna Lejiņa prombūtni jūt jau labi sen. Jaunlatvijas kino sistēmā viņš sev vietu neredzēja. Dzīvoja prom no Rīgas - Līgatnē, Valmierā - un mūsu kaislības, cīņas par knapajiem budžeta piešķīrumiem kārtējam kino projektam, Armīnam šķita kā pērnējo lapu čaboņa, kad tās pārcilā vējš. Jāteic, ka arī jaunradusies producentu un izaugusī režisoru plejāde savu ieceru realizācijai nīgro Valmieras "lauvu" nemeklēja. Tā aizmirstības tīkls pārklāj dzīves virsotnes. Tu esi ārā no aprites, lieks un nevajadzīgs. Bet Armīns negauduļoja, galvu nokāris. Tas viņam nepiemita ne mazākā mērā. Domāju, ka viņa gars bija možs līdz pēdējam brīdim," par Lejiņu rakstījis kino kritiķis Agris Redovičs.

Viņš norādījis, ka Lejiņš bija scenārists, kurš pasaules dokumentālistikai neierasti būtiski ietekmēja filmu stilistiku. Redovičs stāstījis, ka 1960.gados, kad notika pārmaiņas latviešu dokumentālajā kino, tieši kinodokumentālisti bija viens no aktīvākajiem mākslas atzariem, kas vistiešāk varēja uzrunāt sabiedrību un ar saviem formas meklējumiem izraisīja cieņu un interesi visā PSRS un arī aiz tās robežām. "Tas bija Rīgas stils, ko vēlāk nosauca par latviešu poētisko kino. Rīdzinieki nāca klajā ar tai laikā pilnīgi neierastu subjektīvu skatījumu uz pasauli, kas normatīvās estētikas vietā ienesa jēgu polifoniju. Tie bija jauni, enerģijas un izdomas pilni cilvēki: režisori Uldis Brauns, Aivars Freimanis, Ivars Seleckis, Hercs Franks un scenārists Armīns Lejiņš. Pasaules dokumentālistikā nav nemaz tik daudz gadījumu, kad tieši scenārists tik būtiski ietekmē filmu stilistiku," norādījis Redovičs.

Ar Lejiņa līdzdalību uzņemta Ulža Brauna triloģija "Sākums", "Celtne" un "Strādnieks", kas tapusi no 1961. līdz 1963.gadam, Aivara Freimaņa "Kuldīgas freskas", kas pabeigta 1966.gadā, kā arī Ivara Selecka "Valmieras meitenes", kas tapusi 1970.gadā.

Paralēli scenārista darbam Lejiņš esot aktīvi publicējies tā laika presē, vienmēr principiāli nostājoties par īstu dokumentālismu, bez teātra un liekulības, par īstu kino, kas nevis imitē dzīvi, bet rada savu pasauli. Kā norādījis Redovičs, latviešu kino tā visa Lejiņam esot bijis par maz. "Ja kinokritika kā analītiskas domāšanas veids šai zemītē nebūtu iznīkusi, Armīna Lejiņa spraunā prāta izlēcieni to lieliski kuplinātu," uzsvēris Redovičs. Viņš arī ierosinājis, ka klajā vajadzētu laist Lejiņa rakstu izlasi, nepublicētos darbus no personiskā arhīva un atmiņas. "Paliec sveiks, Armīn! Piemiņai par Tevi nav jādzīvo kapos!" novēlējis Redovičs visas kino saimes vārdā.

Lejiņš bija dzimis 1938. gada 18. augustā un mūžībā aizgāja šī gada 11. augustā.