Gaidāms Jurim Boiko veltīts dzejas lasījums 'Juri, atšķirībā no mums, dzīvnieki ir svēti...'

Pasākums papildina izstādi "Mans video ir neredzams. Juris Boiko", kas līdz 6. septembrim skatāma galerijā "Noass". Lasījumu organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs Hardija Lediņa gada un lasījumu cikla "Četri gadalaiki" ietvaros.

Nav iespējams runāt par Hardiju Lediņu, nepieminot viņa tuvāko draugu un radošo līdzgaitnieku Juri Boiko, ar kuru gan vidusskolas laikā kopīgi veidotas pagrīdes avīzītes "Zirgābols" un "Vai cik zaļš lietussargs!", gan vēlāk dibināta Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca un kopā rakstīts absurda romāns "ZUN", stāsta pasākuma rīkotāji.

Juris, būdams autodidakts mākslā, mūzikā, dzejā un prozā, savas dzīves laikā iztulkojis un atdzejojis virkni dažādu dzejnieku un filozofu darbus, taču līdz šim izdoti ir tikai Georga Trākla dzejas krājums "Trakl" (1992) un Angelusa Silēziusa "Ķerubu Ceļinieks" (2005). Savukārt Jura paša dzejoļu krājums "Dziesmas un Dzejas", kurā apkopoti viņa dzejoļi un dziesmu teksti, tika izdots 2000. gadā un pašlaik ir kļuvis par bibliogrāfisku retumu.

Liāna Langa: "Pirmo reizi Juris Boiko man parādīja savus austriešu dzejnieka Georga Trākla (1887-1914) atdzejojumus septiņdesmito gadu beigās, kad abi dziedājām 50. vidusskolas korī, kurā viņu bija iesaistījusi viņa līgava Ieva. Man šķiet, ka Georga Trākla ekspresionisms atstāja iespaidu arī uz Jura dzeju, bet to secināju jau vēlāk, kad 2000. gadā Preses Nama apgādā iznāca viņa vienīgā poēzijas grāmata "Dziesmas un dzejas". Kad mēs iepazināmies, viens otram rādījām savus eksperimentālos improvizētas prozas sacerējumus. Atceros, ka reizēm sarunājāmies arī par Raineru Mariju Rilki. Savus dzejoļus viņš man nerādīja vai arī es neatminos. Vēlos uzsvērt, ka Juris Boiko bija DZEJNIEKS nevis autors, kurš raksta dzeju. Kam jāsaprot, tas manis teikto sapratīs."