Māksla pilsētvidē ir kā pielikums ikdienas dzīvei. Saruna ar mākslas vēsturnieku Džonu Velčmanu

Konferencē piedalījās arī mākslas vēsturnieks Džons Velčmans (John C. Welchman) no ASV. Jau šonedēļ, Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskā telpā" ietvaros Rīgas pilsētas vidē tiks atklāts vēl viens paliekošs lielformāta mākslas darbs - Ievas Rubezes objektu "Rēgs".

Vienkāršs jautājums - kāpēc mums vispār nepieciešama māksla pilsētvidē?

Vienkārša atbilde - nav nepieciešama. Nedomāju, ka māksla pilsētvidē nepieciešama vairāk nekā komerciālās galerijās. Cilvēkam nepieciešams ēdiens, mājoklis, arī dažādas valstiskas ēkas, bet bez mākslas cilvēks var iztikt. Māksla pilsētvidē ir kā pielikums, kā papildinājums ikdienas dzīvei. Domāju, ka inteliģents dizains ir vizuālās intereses dažādošana.

Kuri, jūsuprāt, ir galvenie aktuālie jautājumi, kas ir svarīgi mūsdienu mākslai pilsētvidē?

Mūsdienu mākslai pilsētvidē visu laiku bijis jācīnās par tās identitāti, par tās tiesībām būt. Un tam ir vairāki iemesli. Lai mākslas objekts nonāktu vidē, ir jāiet cauri birokrātijas līkločiem municipalitāšu gaiteņos, tā vienmēr ir kompleksa procedūra. Un tā ir galvenā problēma mākslai publiskajā telpā.

Esmu pārliecināts, ka Rīgai, kur mūsdienu mākslas projekts pilsētvidē ir tikai aizsācies, ir tieši tāds pats liktenis. Protams, ļoti svarīgs aspekts ir šādas programmas idejiskais segums. Domāju, Rīga var būt laimīga, jo tajā šāds projekts sācies nupat, pirms pāris gadiem, un tas sola jaunas atļaušanās formas, eksperimentus, inovācijas, proti, visu to, kas, iespējams, pirms gadiem desmit, un pavisam noteikti - pirms gadiem 25, nebija reāli.

Vai sabiedrībai būtu jādiskutē par to, kāda mākslai ir vieta publiskajā telpā?

Pirmais un pats galvenais - nav jābūt nekādiem likumiem, jo, līdzko tādi tiek definēti, rodas vairāki jautājumi - kurš izstrādā noteikumus, kāds estētiskais kods ir to pamatā, kāda ir šo cilvēku izpratne par mākslu... Un rezultāts būtu - viena veida māksla. Varu pateikt piemēru.

Čikāgā, vienā no lielākajām pilsētām ASV, pagājušā gadsimta vidū tika aizsākts ļoti jaudīgs publiskās mākslas projekts, kas ilga līdz pat astoņdesmito gadu sākumam. Šīs programmas estētiskie principi bija ļoti stingri un nemainīgi - "ielās iziet" progresīvas avangardiskas abstraktas skulptūras. Rezultātā pilsētā galvenokārt ir Žana Dubufē darbi, bet ir arī Pablo Pikaso, Aleksandra Kaldera un citu autoru darbi - ļoti atpazīstami abstraktā stilā veidoti darbi. Ja esat Čikāgā šodien, redzat darbus, kas pārstāv jau minēto laika periodu, un tie tiešām ir iespaidīgi, bet vienalga tie pārstāv tikai vienu šauru mākslas izpausmi, ārpus tiem palikušas daudzas mākslas izpausmes.

Varbūt Čikāgai nemaz nevajag citāda veida mākslu?

Tas būtu savādi, jo kāpēc gan viena no lielākajām pilsētām pasaulē sevi identificē tikai ar vienu jomu? Jo tāda bijusi kāda gaume? Manuprāt, tā nav īsti labi. Tomēr man jāpasaka, ka taisnība, - ja lūkojaties uz šādas pilsētas ielām, tās izskatās kā unificēts vēsturisks projekts.

Ja man būtu jāvada kāds publiskās mākslas projekts kādā pilsētā, es gribētu būt drošs, ka tas nepārstāvēs tikai vienu estētiku un atbildēs uz jautājumu - kas tieši nepieciešams konkrētai vietai - parkam, skvēram, publiskai zonai pilsētas vidū... Katra vieta ir atšķirīga. Man nepatīk "vienkārši skulptūras", it kā atrautas no konkrētās vietas. Jā, iespējams, tām it kā ir dramatisks paziņojums, bet ir vienalga, kurā vietā tās atrodas - parkā, bankas vai bērnudārza priekšplānā... Manuprāt, tas nav veiksmīgs risinājums, jo mākslai pilsētvidē ir jāintegrējas konkrētajā urbānajā vietā.

Un tomēr - kurš tad izlems, kādas programmas īstenot pilsētvidē, jo šis ir laiks, kad mākslas jēdziens ir ļoti izplūdis, un konkrētajā gadījumā runa ir nevis par privāto, bet publisko telpu?

Mūsdienās, un ne tikai mūsdienās, pirmais, kurš izlemj par mākslas objektiem publiskajā telpā, ir tas, kuram ir nauda, un tas notiek vēl pirms mākslas kuratoriem, pirms vēl kaut kas vispār tiek īstenots. Un nauda vienmēr ir lielajām korporācijām - tā tas vienkārši ir.

Nākamais solis - šīs vēlmes īstenotāji, proti, kuratori, programmu realizētāji, un tāpēc ir īpaši svarīgi, kādi profesionāļi, ar kādu gaumi tiek piesaistīti konkrētas idejas vai programmu īstenošanai. Un ļoti svarīgi ir, lai mākslas darbi pārstāv dažādu paaudžu vēlmes un izpratni, lai būtu balanss, un to ļoti grūti īstenot. Lielākajai daļai jauno mākslinieku nav pieredzes ar liela mēroga projektiem, jo īpaši tādiem, kuros iesaistīta liela nauda.

Vai māksla publiskajā vidē var būt arī bīstama?

Politiski? Fiziski?

Mentāli, gaumi maitājoša.

Nedomāju, ka kaut kas varētu būt tik bīstams, ka kādam maitātu gaumi, domāju - ikviens var sadzīvot pat ar savai gaumei neatbilstošu vides objektu, jo uz to jau nav visu laiku jāskatās.

Un tomēr - tā ir publiskā zona.

Protams. Interesanti ir tas, ka ļoti ātri, vien septiņu, desmit gadu laikā, bieži vien lietas, kas tika uzskatītas par neglītām un pretīgām, kļūst par pieņemamām, un cilvēki pat protestē pret to, ja tās grib novākt, jo tās jau kļuvušas ierastas, pat tuvas, un cilvēka konservatīvais instinkts neļauj to izjaukt.

Protams, ir gadījumi, kad patiešām bagāti cilvēki, un es varētu minēt konkrētus piemērus Dalasā, nolemj lielu naudu ieguldīt darbos, lai popularizētu savu vārdu. Liela nauda var atrast kuratorus ar sliktu gaumi, bet vienalga - tas nav bīstami, lai gan tas noteikti nepalīdz pilsētai.

Ļoti daudz kas mūsdienās rada vizuālu troksni, un pat tik lielai telpai kā pilsēta ir limiti. Vai zināt, kā publisko telpu vizuāli nepārvērst par vizuālu atkritumu vietu?

Piekrītu, ka mūsdienās ir ļoti daudz vizuāla trokšņa, bet māksla pilsētvidē ir tomēr cits jautājums, un pats galvenais elements tajā - daudzums. Reklāmas patiešām ir ļoti daudz, uz ielām 50 vai pat 100 reklāmu simts metros, bet, visticamāk, starp tām nebūs neviena mākslas objekta.

Josifs Brodskis ir teicis - cilvēks ir tas, ko viņš redz. Un, domājot par mākslas attīstību pilsētvidē, prātā nāk divi vārdi, kas man būtu būtiski - laba gaume un atbildības izjūta. Un jums?

Pirmais vārds - konkrētā vieta. Otrais vārds - pārsteigums. Nesaku, ka tam jābūt šokam, bet tieši - pārsteigumam, kas nozīmē kā aicinājumu dialogam.