Daudzskaldnis. Par latviešu literātu un vēsturnieku Arvedu Švābi  (7)

Daudzi līdzīgi viņam cīnījās ar trūkumu, tiecās pēc izglītības, iesaistījās 1905. gada notikumos, devās bēgļu gaitās uz Krieviju, atgriezās Latvijā, kur izveidoja veiksmīgu karjeru, bet Otrā pasaules kara beigās spiestā kārtā nonāca trimdā.

Tāpat kā kalpošana vairākām mūzām, arī politisko uzskatu transformācijas viena mūža gaitā nebija nekas neparasts. Arveda Švābes radošās darbības amplitūda un atstātā mantojuma apjoms tomēr pārspēj jebkura viņa laikabiedra devumu. Līdz šim tas apgūts un izvērtēts tikai daļēji, visticamāk, tāpēc ka mūsdienu šaurās specializācijas laikmetā pietrūkst vērtētāju, kas spētu vienlīdz kompetenti aptvert visu viņa darba perimetru.

Klio, šķiet, bija nozīmīgākā no viņa mūzām. Švābes akadēmiskās karjeras virsotne bija Latvijas vēstures profesūra Latvijas Universitātē un vicedirektora amats Latvijas Vēstures institūtā. Lai gan, formāli raugoties, Dr.iur. Švābe bija tiesību vēstures speciālists - visi viņa akadēmiskie grādi bija iegūti LU Tiesību zinātņu fakultātē. Viņa literārā darbība aptvēra gandrīz visus žanrus - Švābe rakstīja romānus, stāstus, noveles, dzeju, lugas, mākslas un literatūras kritikas. Tulkoja no vairākām valodām un bija viens no latviešu esperanto entuziastiem.

Šo gandrīz pārcilvēcisko ražīgumu radīja vairāku faktoru kombinācija. Milzīgas darbaspējas, apskaužama pašdisciplīna, kas lika katru dienu kaut vai nedaudz kaut ko uzrakstīt, kā arī tas, ka viņš bija cilvēks, kas reaģē uz apkārtējo pasauli rakstiskā veidā. Varētu teikt, ka Švābe domāja rakstiski un arī viņa radītā daiļliteratūra ir laikmeta dokuments. Kā literāts viņš bija "pieredzes autors" - rakstīja par to, ko novēroja un piedzīvoja, dzejoja par to, ko pārdzīvoja. Tieši dzeja atklāj viņa emocionālo biogrāfiju, tāpēc Švābes portretam tā ir tikpat vērtīgs avots kā biogrāfijas fakti un akadēmisko sacerējumu sējumi.

Švābe bija arī viens no "gadījuma karakalpiem", patapinot šo Daiņa Īvāna metaforu, - viens no tiem latviešu intelektuāļiem, kas politisko pārmaiņu laikos iesaistās politikā, lai vēlāk atgrieztos pie savām pamatinteresēm un aicinājuma. Švābe bija Satversmes sapulces deputāts no sociāldemokrātu partijas un parlamentā nodarbojās ar kultūras jautājumiem.

Skolas un augstskolas

Arveds Švābe piedzima Lielstraupes muižā, kur viņa tēvs Mārtiņš kalpoja par vagaru. Vecāki mudināja puiku skoloties un pašaizliedzīgi atbalstīja viņa izglītības gaitas, no sākuma vietējās muižas un draudzes skolās, vēlāk arī Cēsīs un Valmierā. Brāļu Liepiņu tirdzniecības skolā Valmierā atklājās, ka jaunais cilvēks varētu nākotnē maizi pelnīt ar galvu. Tur bija gan intelektuāli rosinoša vide, gan lieliski pedagogi. Īpaša loma Arveda Švābes tālākā ceļa izvēlē bija skolotājam un literātam Jānim Grestem (1876-1951), kas mācīja dabas zinības, bet neformāli, pēcstundu diskusiju kārtībā - arī literatūru. Arveds nolēma sekot Grestes paraugam un kļūt par dabaszinību skolotāju. Tirdzniecības skola gan nepiedāvāja pilnu vidusskolas līmeņa izglītību. Gatavības apliecību, kā toreiz sauca nebūt ne viegli iegūstamo vidusskolas beigšanas atestātu, Švābe un viņa labākais jaunības draugs Jānis Lapiņš (1885-1941), vēlākais Ausekļa biogrāfs un Kārļa Ulmaņa režīma apoloģēts, mēģināja iegūt Jelgavā. Ne vienam, ne otram tas neizdevās.

Matemātikas un dabaszinību skolotāja tiesības Švābe vēlāk tomēr ieguva Pēterburgā un strādāja par skolotāju Lēdurgā un Rūjienā. 1911. gadā viņš iestājās nesen nodibinātajā Šaņavska Tautas universitātē Maskavā, kur mazās mācību maksas un akadēmiskās programmas īpatnību dēļ skolojās vesela virkne nākamo latviešu prominenču - Pāvils Rozītis, Aleksandrs Plensners, Ādolfs Klīve u. c. -, un ar pārtraukumiem studēja tur līdz 1916. gadam: no sākuma dabaszinātņu, pēc tam vēstures fakultātē, vēlāk pievēršoties tieslietām un tautsaimniecībai. Viņš joprojām nespēja izvēlēties specializācijas jomu, taču gribēja būt zinātnieks, tas nu reiz bija skaidrs.

Augstskolu pabeigt neizdevās. Glābdamies no mobilizācijas, 1916. gadā Švābe devās uz Krievijas Tālajiem Austrumiem un līdz 1919. gadam strādāja par pasta ierēdni Harbinas-Vladivostokas dzelzceļa līnijā, darbojoties arī Sibīrijas-Urālu latviešu centrālajā komitejā un "balto" latviešu strēlnieku Imantas pulka izveidē.

Latvijā viņš atgriezās tikai pēc neatkarības iegūšanas un tūlīt iestājās jaundibinātās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Kā jauna augstskola jaunā valstī, LU pārdzīvoja "augšanas grūtības". Tai bija jāiztiek ar tādiem akadēmiskajiem cilvēkresursiem, kādi nu bija gan Latvijā uz vietas, gan atgriezušies dzimtenē no Krievijas, gan rekrutēti citās zemēs. Tiem, kas mūsdienās žēlojas par stratēģiski tuvredzīgu zinātnes politiku, skopošanos ar līdzekļiem augstākajai izglītībai un akadēmiskās karjeras veidošanas grūtībām, vērts pārlasīt starpkaru laika dokumentus. Iespējams, nāksies izsaukties: "Cik līdzīgas šīs gleznas!"Arveds Švābe bija talantīgs, uzņēmīgs, turklāt viņam bija labi sakari. Klāt nāca atzīstama teorētiskā sagatavotība un pētnieciskās iestrādes vēl no Krievijas laikiem. Viņa akadēmiskā karjera izveidojās ļoti veiksmīgi. Doktora disertācijas rakstīšanas laikā partijas biedri sociāldemokrāti izgādāja viņam labi atalgotu sinekūru Nacionālā teātra direkcijā.

1932. gadā Švābe aizstāvēja doktora disertāciju "Livonijas senākās bruņinieku tiesības" tiesību vēsturē, 1936. gadā kļuva par pirmo Latvijas vēstures profesoru LU un piedalījās arī Latvijas Vēstures institūta dibināšanā, kļūdams par tā vicedirektoru 1939. gadā.

Daudzviet pirmais

Rūdolfam Blaumanim ir feļetons "Vai un kā latvietim izsargāties no dzejošanas?" Klasiķis secināja, ka "tikai ārkārtīgi stipri raksturi no tās var atturēties". Jūtīgs jauns skolotājs gleznainajā Vidzemē to nekādi nevarēja. Arveda Švābes pirmais dzejolis ar pseidonīmu H2O tika publicēts Valkas nedēļrakstā "Kāvi" 1910. gadā. Vēlāk agrīnie dzejoļi, pārsvarā dabas dzeja ar dažiem sociāliem motīviem, apkopoti krājumā "Klusie ciemi" (1920). Ap to pašu laiku tapa arī pirmie stāsti. Komentējot agrīnos literāros mēģinājumus, Švābe rakstīja: "Patiesību sakot, nezināju, ko un kāpēc rakstu. Jutu tikai nepārvaramu vajadzību izlādēt savas emocijas un atlaist no atmiņu gūsta tēlus, kas bij ieslēgti manā pieredzē."

Švābes vietu latviešu literatūras vēsturē nodrošina viņa pilsētas dzeja un tās virsotne - Emīla Verharna (Emile Verhaeren, 1855-1916) stilā rakstītā poēma "Pilsēta, gūstekņa dziesma" (1913). Švābe ir pamatoti uzskatāms par mūsu pirmo dzejnieku - urbānistu. Pilsēta viņa dzejā parādās kā vilinātāja Delila, kas apmulsina un uzveic lauku milzi Samsonu, kam atliek tikai padoties un apjūsmot savas važas.

Lai arī pilsētas dzejas krājuma nosaukums ir "Bulvāri" (1920), to Rīgu, "kur bulvāri kūp", viņš apdziedājis salīdzinoši maz. Viņa iedvesmas avots ir industriālā Rīga, kur ražo, kur krustojas dzelzceļa līnijas, kur ostā pārkrauj kuģus un bankās apgroza naudu. Pilsētas dzejas posms gan bija īss. Rīgas stacijā vērojot preču vagonus ar kara dēļ evakuējamo rūpnīcu tehniku, Švābem šķita, ka viņa dzejas varone gājusi bojā.

Par savu labāko prozas darbu Švābe uzskatīja romānu "Darbs". Latviešu literatūrā nav daudz sacerējumu, kuru darbība notiek muižā (Blaumanim, Valdim "Staburaga bērnos", kur vēl?). Cik gan ir autoru, kas muižas dzīvi pazina? Viena vasara Pāles muižā, tās dzīves ritms, darbi un dažādi muižas darbinieku tipi un viņu attiecības ir tēlotas bērna acīm. Taču te arī līdzība ar "Staburaga bērniem" beidzas. Galvenais varonis ir bērns - etnogrāfs, bērns - sociālists. Turklāt ir skaidrs, ka pastāvošā netaisnā kārtība laukos ir jāmaina. Švābe ienīda dzimtās Lielstraupes muižu (un muižu vispār). Kad viņš iesaistījās 1905. gada revolūcijā, kādā sapulcē izteicās, ka Lielstraupes muižu vajadzētu nodedzināt. To patiešām arī nodedzināja, gan bez jebkādas Švābes līdzdalības - viņš atradās pavisam citā Latvijas pusē. Cita romāna vērtība ir valoda. Rakstnieks visu mūžu krāja vārdnīcas, tā bija viņa iemīļota lasāmviela un rūpīgu, lai arī neprofesionālu studiju materiāls, viņš pierakstīja dažādiem novadiem raksturīgus neparastus, izzūdošus un arhaiskus vārdus un aktīvi izmantoja tos savos darbos.

Maskavā studiju laikā aizsākās Švābes nopietnā aizraušanās ar folkloru. Viņa vārdu dažkārt saista ar "socioloģisku pieeju", un tam ir savs pamats - Švābes pirmās publikācijas par folkloras tēmu nosaukums ir "Latvju dainas kā materiāls socioloģiskai estētikai" (1914). Socioloģija tajā laikā atradās bērna autiņos, tomēr, ja būtu jāraksta kāda "socioloģijas un antropoloģijas priekšteču vēsture Latvijā", Švābes savrupais darbs būtu pelnījis vismaz dažas lappuses. Dažus viņa secinājumus latviešu folklorai un mitoloģijai veltītajos darbos būtu vērts apspriest plašāk, savukārt ekstravagantākos varētu arī apstrīdēt, taču Švābe ir un paliek nozīmīgs un daudz citējams autors. Turklāt Arveds Švābe ir latviešu pirmais un viskonsekventākais "dirkemietis" - pārliecināts lielā franču sociologa Emīla Dirkema (Emile Durkheim, 1858-1917) tradīcijas sekotājs.

Garīgo pasauli un visu, kas tai pieder, viņš interpretēja kā sociālo attiecību un sociālās prakses projekciju. Krievijas periodā nostiprinājās divas viņam nozīmīgākās interešu tēmas latviešu tradicionālās kultūras vēsturē. Pirmkārt, mitoloģija un reliģija, un "dzimtas satversme" jeb, mūsdienu valodā, radniecības sistēmu un ģimenes vēsture.

Spilgtākie minēto interešu augļi ir raksti "Latviešu Dievs un latviešu velns" (1915), "Ozols un liepa latviešu reliģijā" (1920) un viņa pirmā monogrāfija "Dzimts satversme" (1921). Švābe mēģināja pierādīt totēmisma kā senas reliģijas formas pastāvēšanu (kas īsti neizdevās), eksogāmijas praksi senlatviešu sabiedrībā (jau pārliecinošāk) un gandrīz visur saskatīja šķiru pretrunu atspoguļojumu (tajā laikā Švābe vēl bija sociālists). Kopumā Švābes darbošanās folkloristikā atsauc atmiņā izteikumu, ka dažu kļūdas ir interesantākas par dažu citu objektīvi nozīmīgākajiem sasniegumiem.

Paradums precēties

Arveda Švābes privātā dzīve ritēja starp emociju virsotnēm un bēdu ielejām. Viņa pirmā sieva Līna Marija bija Švābes bijusī skolniece. Jaunajā Latvijā Līna atgriezās vēlāk nekā vīrs, un laulība vairs nebija glābjama - Arvedu bija trāpījusi cita Amora bulta. Tas bija noticis kāda īpaši garlaicīga Pētera Zālītes (1864-1939) publiska priekšlasījuma laikā, kad Švābes acis bija liktenīgi sastapušās ar kādas nepazīstamas gaišmatainas dāmas acīm. Dāma arī bija precējusies. Viņu spontāni sācies romāns ar pārtraukumiem ritēja dažus gadus un iespaidoja dzejnieka jūtu pasauli daudz dziļāk un nopietnāk nekā jebkuras citas romantiskās attiecības. Kad mīļotā 1926. gadā nomira ar tuberkulozi, Švābe turpmākos 20 gadus pārtrauca rakstīt dzeju.

Sirds satricinājums neatturēja Arvedu Švābi iesaistīties dēkā ar viņa drauga, rakstnieka Pāvila Rozīša kundzi Antoniju. Viņa pameta ģimeni. Tikmēr Rozītis satuvinājās ar Līnu Švābi. Sekoja izskaidrošanās, asaras, nākšana ļaužu valodās un pamatīga depresija visām iesaistītajām pusēm. Kamēr vīri apspriedās, kā samezgloto situāciju risināt, Līna nošāvās. Antonija aizbrauca uz dzimto Liepāju un noslīcinājās. Švābe un Rozītis gan nesanīdās, draudzība kļuva tikai ciešāka. Varbūt arī tāpēc, ka neviens kārtīgs cilvēks, izņemot dažus tuvākos draugus, ar atraitņiem kādu laiku nesarunājās.

Neilgi pēc traģiskajiem notikumiem Švābe apprecējās atkal - ar Helmu Strēlerti. Šīs laulības mūžs nebija ilgs, otrā Švābes kundze 1934. gadā nomira ar diloni. Pēc pāris gadiem par nākamo Švābes sievu kļuva viņas māsa Rudīte - dzejniece Veronika Strēlerte (1912-1995). Šī laulība izjuka kara laikā, trimdā abi devās atsevišķi un drīz saistījās ar jauniem dzīvesbiedriem.

Drīz pēc kara Arveds apprecējās ar Loti Kaklēnu un, būdams jau krietni pusmūžā, kļuva par tēvu - vispirms piedzima dēls Andris Arvīds, tad meita Ieva. Jauno pārdzīvojumu iespaidā Švābe atsāka rakstīt dzeju. Atšķirtība no dzimtenes un pārdomas par tās rūgto likteni radīja dažus ļoti smeldzīgus dzejoļus, tēva jūtas - dažus ļoti gaišus. Radās jauni prozas darbi. Tomēr izira arī šī laulība. Par Švābes piekto dzīvesbiedri kļuva vēsturniece un dzejniece Lidija (Lija) Kronberga. Viņa bija kopā ar vīru līdz tā aiziešanai mūžībā 71 gada vecumā.

Nacionāli ieinteresēts

Švābem piemita spēja pārredzēt lielus laukumus un vienlaikus ievērot lielu daudzumu sīku detaļu. Tas lieti noderēja, gan galvenā redaktora statusā rediģējot Latviešu konversācijas vārdnīcas daudzos sējumus, gan Latvju enciklopēdiju trimdā, gan strādājot pie vairākiem Latvijas vēstures avotu izdevumiem. Vēsturniekiem vienlīdz bieži pārmet gan "dzīvošanu pagātnē", gan atkarību no sava laika politiskās konjunktūras. Švābem var pārmest ideoloģisku pieeju datu interpretācijā - tieši interpretācijā, ne datu vākšanā vai analīzē. Savus agrīnos darbus, kur izmantoti folkloras avoti, viņš rakstīja kā sociālists. 20.-30. gadu mijā, kad Švābe bija savu akadēmisko spēku pilnbriedā un tapa viņa nozīmīgākie pētījumi vēstures jomā, jebkādu ideoloģiju iespaids bija salīdzinoši neliels. Politiskajai vēsturei Švābe pievērsās tikai pēc 1936. gada.

Švābes politiskos uzskatus varētu raksturot kā "pa labi no kreisajiem, pa kreisi no labējiem". Konkrētos jautājumos un arī konkrētos mūža posmos tie novirzījās tuvāk vienam vai otram flangam. Jaunībā viņš bija nacionāli ieinteresēts sociālists un aktīvs 1905.-1907. gada revolūcijas dalībnieks. Aktivitātes izpaudās mītiņu apmeklēšanā, skrejlapu izplatīšanā un marksistiskās literatūras lasīšanā. Neatkarīgās valsts sākumā Švābe piederēja sociāldemokrātu partijas labējam spārnam, bet mūža otrajā pusē bija hrestomātisks nacionālists ne tikai formāli (kas gan cits varēja būt Latvijas vēstures profesors Latvijas Universitātē, kam vēl bija daudz citu atbildīgu amatu?), bet arī pēc savas visdziļākās sirds pārliecības... un kādu drusciņu sociālists. Kaut vai savā dzīves stilā - buržuāzisku, pilsonisku gaumi Švābe neizkopa, arī ticis pie naudas un amatiem. Viņš palika bohēmietis un brīvdomātājs.

Savu ideoloģisko nostāju Švābe raksturoja kā "sociālā taisnībā pamatotu nacionālismu". Nav pamata šaubīties, ka viņš patiesi ticēja - labākā sabiedrības pārvaldes forma ir nacionāla valsts un vislabākā pieeja vēstures pētīšanai un rakstīšanai ir pievērsties tautas, ne zemes (teritorijas) vēsturei. Tā bija arī oficiālā, institucionāli atbalstītā pieeja vēstures interpretācijai, par kuras uzturēšanu Švābe kopā ar izglītības ministru Augustu Tenteli (1876-1942) bija tieši atbildīgi.

Nozīmīgākais, patiesībā teju vienīgais programmatiskais Švābes sacerējums par vēstures un ideoloģijas attiecību tēmu ir raksts Latviešu vēstures uzdevumi, kas iekļauts krājuma "Straumes un avoti" 2. sējumā. Tas iznāca 1940. gada sākumā. Interesanti, ka Švābe ar to nāca klajā tik vēlu. Turklāt rakstu var lasīt ļoti dažādos veidos atkarībā no tā, cik daudz Ēzopa valodas lasītājs tur gribētu saskatīt. Piemēram, ka vēsturniekam nevajag "noslēgties no dzīves, no sava laika lieliem jautājumiem". Ja kāds to dara, viņa neatkarība ir tikai šķietama. Vai tas, ka ir neauglīgi noskaidrot faktus, "kuru zināšana nav zināšanas vērta". Švābe apcer arī to, cik līdzīgi ir vēsturnieki un politiķi. "Vēstures un politikas attiecībām jābūt nevis subordinētām, bet koordinētām," viņš rakstīja. Vai tas bija kolēģiem adresēts tiešs pamudinājums strādāt politiskajam pasūtījumam? Kapitulācijas raksts? Brīdinājums?

Atsevišķu uzmanību pelna Švābes attiecības ar Ulmaņa režīmu. Viņš nebija starp pirmajiem, kas metās cildināt apvērsumu un "atjaunoto 15. maija Latviju". Un arī turpmāk nebūt netiecās pieminēt Ulmani katrā vietā, kur vien iespējams. Tieši Ulmanim viņš veltījis tikai trīs nelielus rakstus, patiesībā vienu rakstu trijos variantos ar nelielām izmaiņām. Tas sacerēts saistībā ar Ulmaņa 60 gadu jubileju un satur dažus vispārīgus Ulmaņa citātus, piemēram, aicinājumu ieklausīties vēstures soļos. Švābe īpaši uzsvēra, ka norādījumam Latvijas Vēstures institūtā pētīt vēsturi "nacionālisma un patiesības garā" ir likuma spēks - tas bija ietverts institūta likumā (ne likuma, ne institūta statūtu rakstīšanā paši vēsturnieki nebija piedalījušies). Švābe nebija ne režīma apoloģēts, ne arī disidents. Drīzāk konformists, kas sadzīvoja ar režīmu un deva ķeizaram, kas ķeizaram pienācās. Nav liecību, ka viņu par to būtu mocījusi sirdsapziņa. Bet pirmo akmeni lai met tas, kurš nekad nav mēģinājis sadzīvot ar kādu režīmu.

Noklusēts un mazzināms

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Švābi atlaida no darba Latvijas Universitātē, tomēr apstiprināja Vēstures krātuves direktora amatā. Tapa eseja "Vēsture kā tautas garīgo spēku avots", kuras manuskripts glabājas Arveda Švābes lietā Latvijas Valsts Vēstures arhīvā. (1) Nav zināms, vai un kur autors vēlējās to publicēt. Iespējams, skarbajos apstākļos Švābem atkal radās iekšēja nepieciešamība rakstīt par to, kas nodarbināja viņa prātu, lai izlādētu uzkrāto emocionālo un intelektuālo spriedzi. Eseju varētu uzskatīt par vēsturnieka testamentu, lai arī jāpatur prātā, ka teksts ir tuvāks daiļliteratūrai nekā zinātnei. Tā veltīta pārdomām par vēsturnieka darba jēgu un visas Eiropas un latviešu tautas iespējamo nākotni pēc kara.

Padomju laikā Arvedu Švābi, saprotams, dēvēja par latviešu buržuāzisko nacionālistu (2), gan viņa literārie, gan zinātniskie darbi nozuda no bibliotēkās brīvi pieejamo grāmatu plauktiem. Tāpat kā citu padomju režīma noklusēto kultūras darbinieku devums, tie atgriezās apritē līdz ar valsts atjaunošanu, taču palika lielākoties nozares speciālistu interešu lokā.

Švābes nozīmi nacionālās vēstures rakstīšanas tradīcijas izveidē Latvijā, kas turpinājās arī trimdā pēc Otrā pasaules kara, ir grūti pārvērtēt. Gan par viņa pieeju aplūkot Latvijas vēsturi no latviešu skatpunkta, gan par konkrētiem secinājumiem tiesību vai agrārajā vēsturē var strīdēties, bet nekādi nevar ignorēt. Turklāt, lai ko Arveds Švābe pētītu, viņu allaž vadīja patiesa un kaislīga vēlēšanās izzināt savas tautas vēsturi laikabiedriem neierasti plašā kontekstā.

Agita Misāne ir Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētniece. Zinātniskās intereses un publikācijas saistītas ar ideju vēsturi un reliģiju socioloģiju.

1 LVVA, 7118. fonds, 1. apraksts, 1. lieta, 14.-22. lpp.

2 Latvijas PSR Mazā enciklopēdija. 3.sējums. Rīga: Zinātne, 1970. 474. lpp.

"Vēsturnieki nepazīst nekādus likumus, kas ļautu secināt par nemitīgu augšupeju, par tuvošanos tūkstošgadīgai miera valstij, par sapratnīgu gala mērķi. Ja netiešā nozīmē var runāt par kādu vēstures likumu, tad tikai par to, ka tautu likteņus nenosaka ne viņu kultūras augstums, ne viņu sniegumi zinātnēs un mākslās, bet gan ļoti robusti spēki, kas atzīst vienīgi karu kā pēdējo instanci tautu attiecību kārtošanā."

"[..] sabiedrība grib zināt ne tik daudz, no kurienes mēs nākam, bet galvenokārt to, kurp mēs ejam. Vai tiešām Eiropa iet pretim savam galam, un tai nav vairs nekāda uzdevuma, nekādas dievišķas sūtības nākotnes priekšā? Paliekot atklātam pret sevi un sabiedrību, vēsturniekam uz to jāatbild, ka pasaules vēstures jēga ir noslēpums ne vien viņam, bet arī visiem citiem zinātniekiem, filosofiem, morālistiem un reliģiju dibinātājiem. Vēl joprojām tas ir tikai ticības, ne zināšanas priekšmets."

"Katrai tautai, kas sevi apzinās kā nāciju, t.i., likteņa kopību, šis senču kults un pagātnes dievināšana dod spēku ne vien dzīvot, bet arī ticību labākai nākotnei. Tās ir tās vēstures akropoles un varoņu gatves, kur tauta glābjas nestundā. Tāpēc katrs, kas apzinīgi vai neapzinīgi grauj tautas ticību viņas pagātnes varenībai, aizcērt saknes nācijas dzīvības kokam.

Tāpat kā moderna cilvēka individuālā dzīve būtu nabaga un bēdīga, ja tai nebūtu nekā no romantiskās aizraušanās, tā necienīga izturēšanās pret tautas pagātni ir kaitīga un nosodāma. Bet šī pietāte pret pagātni nedrīkst izvērsties smieklīgā māla elku pielūgšanā vai pat centienos apzeltīt tos no jauna, lai atkal celtu tiem dieva namus un altārus.

Katrs vēsturiskais laikmets ir vienreizīgs un tātad neatkārtojams; pat iedomātam varoņu laikam bija savi trūkumi un liktenīgas kļūdas, kāpēc būtu aplam kāda vēstures posma idejas un iestādījumus uzskatīt par nepārkāpjamu normu vai pat politisku dogmu tagadnes veidošanai."

"Tas ir mūsu zemes ģeogrāfiskais liktenis, kas visiem mūsu politiķiem neatkarīgi no tautības un rases visos laikos stāda vienus un tos pašus ārpolitiskos jautājumus, ko varapvienot divās tēzēs: būt par tiltu vai barjeru starp Rietumiem un Austrumiem. Šo tilta vai barjeras politiku mēs nevaram izvēlēties pēc saviem ieskatiem, bet to valdonīgi diktē tā vēsturiskā situācija, kurā igauņiem, latviešiem un leišiem nākas dzīvot."