Kas ir laba kritika? Ilmārs Šlāpins par Normunda Naumaņa balvu  (42)

Pirmajai Naumaņa balvai izvirzīta Anda Baklāne, Jegors Jerohomovičs, Inese Lūsiņa, Silvija Radzobe, Santa Remere, Edīte Tišheizere, Vilnis Vējš un Margarita Zieda.

Normunda Naumaņa biedrība tika nodibināta pērnā gada februārī, jau pavisam drīz tiks pasniegta pirmā balva. Vai biedrības dalībnieki ir domājuši arī par citiem pasākumiem - kādi ir nākotnes plāni?

Paredzēts "NN nakti" veidot kā ikgadēju pasākumu ar savu kultūras programmu un blakus aktivitātēm. 7. janvārī LNB tika atklāts Naumaņa grāmatplaukts, notiek diskusijas par kritikas vietu un lomu kultūrā. Jebkurā gadījumā - ir, ko darīt.

"Kritiska domāšana" ir vārdu savienojums, kas bieži izskanējis balvas sakarā. Ko nozīmē domāt kritiski, kāpēc tas ir svarīgi?

Kultūras kritikā jo īpaši svarīga ir spēja "paraudzīties uz notiekošo no malas" - īpašība, kas iezīmē klasiskā Rietumu intelektuāļa lomu sabiedrībā. Esot iekšā mākslas procesos, ne to autori, ne skatītāji, lasītāji vai klausītāji nevar un arī negrib saredzēt tās kopsakarības, kas atklājas no distancēta redzespunkta. Taču spēja saredzēt plašāku kultūras ainavu ir nepieciešama, lai pa īstam novērtētu mākslas faktu. Var teikt, ka kritiķi uzņemas šo nepateicīgo lomu un mocekļu kārtā atsakās "normāli izbaudīt" teātra izrādi vai koncertu. Viņi sēž uz krēsla maliņas un uzmanīgi vēro, neļaujot estētiskam pārdzīvojumam kļūt par emocionālu. Jo emocijas, kā zināms, ir slikts padomdevējs un apgrūtina to, ko Kants dēvēja par spriestspēju.

Kas ir laba kritika?

Latvijā, vismaz šobrīd, nav vienotu kritēriju vai kritikas skolas, kas uzstādītu labas kritikas prasības. Ir atšķirīgi autori ar atšķirīgu pieeju, atšķirīgu izglītību un skatījuma apvārsni. Bet dažus vispārīgus kritērijus var nosaukt. Labs kritiķis prot ieraudzīt mākslas darbā ilgāka vai plašāka procesa izpausmes, tātad, viņam ir jābūt ar pieredzi. Ir jānoskatās 100 teātra izrādes, lai varētu īsti labi novērtēt vienu. Jāprot labi rakstīt, jo kritiķa galvenais instruments tomēr ir teksts - tur nepietiek ar intuitīvu izpratni par to, vai mākslas notikums ir bijis spēcīgs vai vājš, ir jāprot skaidri, saprotami un pārliecinoši formulēt savas domas vārdos. Šķiet, ka mūsdienās nav iespējama laba kritika bez pašrefleksijas, ironijas, varētu pat teikt - paškritikas. Kā daudzās jomās, arī kritikā pārspīlēta pārliecība par sevis teiktā svarīgumu ir bīstama vai reizēm pat slimīga pazīme.

Vai recenzijas, atsauksmes un komentāri par mākslas darbiem ir noderīgāki māksliniekam vai mākslas baudītājam?

Ir dažādi žanri un dažādi uzdevumi. Šodien tie ir lielā mērā sajaukušies un veidojuši jaunas formas - dažas vērtīgākas, citas - nē. Piebildīšu tikai to, ka saruna par mākslas notikumu ir svarīga pašam mākslas procesam. Ja šajā sarunā iesaistās arī mākslinieki, baudītāji un citi kritiķi, tas nekad nav slikti.

Latvijā dažāda veida recenzijas nereti raksta cilvēki, kas nav akadēmiski izglītoti kritikā vai attiecīgās jomas zinātnē. Vai tā ir priekšrocība vai trūkums? Kādām zināšanām, kādām īpašībām jāpiemīt profesionālam kritiķim?

Profesionāls kritiķis, kas ilgstoši spēj darboties šajā jomā, noteikti ir aizrautīgs cilvēks. Gadījuma rakstura kritiķi, lai arī dažkārt spēj uzrakstīt vienu vai divus oriģinālus un spožus darbus, pēc kāda laika "izrakstās", pagurst, apnīk. Īsts kritiķis spēj "noturēt fokusu" - tur ir gan noteikta veida "kritiskā muskuļa" treniņš, gan arī iekšēja nepieciešamība un patiesa interese par konkrēto mākslu.

Balvai izvirzīta Anda Baklāne, Jegors Jerohomovičs, Inese Lūsiņa, Silvija Radzobe, Santa Remere, Edīte Tišheizere, Vilnis Vējš un Margarita Zieda. Kas kopīgs šo kritiķu darbiem?

Tie ir ļoti dažādi autori un izvirzot viņus kritikas balvai žūrija arī ņēma vērā to, ka uzvarētājam nav jābūt "nākamajam Naumanim". Kāds ir nopietnāks, kāds - ironiskāks. Cits raksta viegli, daudz un aizrautīgi, cits - lēnām un reti, taču ieguldot milzīgu darbu. Kopīgais, manuprāt, ir tas, ka visu šo autoru rakstītais ir arī vērtība pati par sevi, nevis tikai aplūkotā mākslas notikuma blakusprodukts.