'Domuzīmes' diskusija: Latvijas valsts – identitātes krīzē?  (4)

Aija Dulevska, NEPLP priekšsēdētāja,

Andis Kudors, Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors, pētnieks,

Ineta Ziemele, tiesību doktore (Kembridža), bijusī ECT tiesnese, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore,

Rūta Muktupāvela, kultūrteorētiķe, LKA rektore, profesore,

Jānis Vādons, Domuzīme redaktors,

vada Eduards Liniņš, publicists, Latvijas Radio 1 vecākais redaktors.

Eduards Liniņš: Ko saprotam ar Latvijas informācijas telpas drošību, un kādi faktori šīs telpas drošību apdraud?

Aija Dulevska. Ar šo jautājumu katru dienu strādāju, taču īsi formulēt ir grūti. Nacionālā informācijas telpa nav noslēgta, tā saņem ietekmes gan no Austrumiem, gan no Rietumiem; tā nav viendabīga — tajā dzīvo dažādi cilvēki, no kuriem katrs mēdz būt informācijas avots, katrs to var radīt un izplatīt. Runājot par drošības aspektu, manuprāt, mums pašiem ir iespēja noteikt mediju satura dienaskārtību Latvijā. Bet, ja šādas iniciācijas nāk no ārpuses, tas apdraud drošību, jo var hiperbolizēt Latvijā objektīvi pastāvošo negāciju uztveri līdz tādai pakāpei, ka cilvēki sāk zaudēt ticību Latvijas valstij. Pat nespriežot par politiku, bet par sadzīves jautājumiem, nonāk pie sarunas par nenotikušo valsti, valsti, kas izgāzusies.

Andris Kudors. Runājot par informatīvās telpas drošību no nacionālās drošības perspektīvas, ir jānodala divas lietas: tehniskā puse — viss, kas saistīts ar internetu, IT jomu, datoriem, "dzelžiem", un tas, kam uzmanība tiek pievērsta tieši pēdējos gados, — viss, kas saistīts ar mediju saturu un veidu, kā Latvijas informatīvajā telpā darbojas iekšējie un ārējie spēlētāji.

Saistībā ar apdraudējumu gribu piesaukt teorētiķi Bariju Buzanu un starptautiskās politikas t. s. Kopenhāgenas skolu, kas jau pirms dažām desmitgadēm paplašināja drošības jēdzienu starptautiskajā politikā un kā vienu no svarīgiem faktoriem akcentēja valsts spēju veidot savu neatkarīgu identitāti.¹ Ne tikai pasargāt teritoriju, nodrošināt institūciju darbību, garantēt militāro drošību, bet arī spēju uzturēt un veidot, attīstīt neatkarīgu identitāti — to, ar ko mēs atšķiramies, tātad kultūru, vērtības. Šajā ziņā apdraudējums Latvijai ir konkrēts — pastāv ārējie spēlētāji, kas neļauj mums veidot tādu nacionālo identitāti, kādu mēs uzskatām sev par labu esam.

Ineta Ziemele. Juristi teiktu to pašu, tikai nedaudz citiem vārdiem. Lai definētu nacionālo informācijas telpu, jāsāk ar to, ka katra valsts īsteno savas funkcijas savas jurisdikcijas ietvaros. Un parasti jurisdikcija ir teritoriāla. Viena no pamatfunkcijām ir īstenot valsts pamatlikumu. Satversmes ievads atgādina, ka latviešu tautas griba ir pamatā Latvijas valsts idejai. Nodibinot valsti, Latvijas tauta vienojās par konkrētām to vienojošām vērtībām, kas arī ir ierakstītas Satversmē. Valsts esība sekmē sociālos un politiskos procesus, kuru rezultātā mēs šīs vērtības īstenojam, baudām, attīstām. Valsts ir nepieciešamais mehānisms tautas gribas īstenošanai.

Savukārt informatīvajā telpā, kas veidojas valsts jurisdikcijas ietvaros, īstenojas vēlme un nepieciešamība sekmēt šo vērtību diskursu. Latvijas gadījumā ir nepārprotami skaidrs: Latvija kā demokrātiska, tiesiska, nacionāla valsts, latviešu valoda kā valsts valoda, arī Latvija kā eiropeiska valsts, Eiropas Savienības dalībvalsts. Starp citu, atgriežoties Latvijā pēc zināma ārzemēs pavadīta laika, man šis Latvijas kā Eiropas sastāvdaļas diskurss izskatās vājš.

Šķiet, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO esam pieņēmuši, ka viss notiks pats no sevis. Kaut kas ir aizgājis pašplūsmā. Pieņemtie lēmumi nav bijuši pietiekami tālredzīgi, ģeopolitiskie faktori ir aizmirsti — ka joprojām esam tur, kur esam, ka iedzīvotāju sastāvs ir tāds, kāds ir.

Pirmām kārtām apdraudējums nāk no mums pašiem, no mūsu nepietiekamās izpratnes par mūsu stiprajām pusēm un mūsu ievainojamību.

Ārējais apdraudējums ir acīmredzams: ir vēlēšanās panākt, lai Latvijas valstī, tās teritorijā neīstenotos Satversmē ierakstītais. Un pie tā tiek strādāts jau kopš 90. gadiem, praksē esmu to vērojusi starptautisko organizāciju darbībā, strādājot Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kur reizēm bija jāskaidro pašsaprotamais. Ievērojot Krievijas diplomātiskā dienesta kolosālo masu un profesionālismu, pret Latviju vērstais propagandas darbs daudzpusējās starptautiskajās struktūrās ir vienkārši fantastisks. Mēs arī to neesam pietiekami apzinājušies un neesam pret šo propagandu cīnījušies. Jo pret propagandu ir jācīnās.

Rūta Muktupāvela. Informācijas telpa mūsdienās patiesi ir grūti definējama, kur nu vēl ierobežojama. Ja varētu to norobežot, ņemot vērā tikai ģeogrāfiskus nosacījumus, būtu ļoti vienkārši. Tad nevēlamie signāli tiktu atpazīti un atvairīti jau pie pašām mūsu robežām, diemžēl nav tik vienkārši. Kopā ar telpas konkretizēšanu var apjēgt un definēt arī pastāvošos riskus, un tad tas arī būtu pirmais solis draudu novēršanas virzienā.

Andris Kudors. Definīcijas pastāv mūsu konceptuālajos drošības dokumentos, tikai par tām, iespējams, runā nepietiekami skaļi un bieži. Kā viens no apdraudējumiem tiek minēta sabiedrības šķelšana pēc etniskās piederības principa. Identitāte īpaši neparādās Latvijas drošības konceptuālajos dokumentos. Bez identitātes zūd valsts pastāvēšanas jēga, jo ekonomiska pamatojuma Latvijas valsts nepieciešamībai nav. Pirms pārdesmit gadiem par šo aspektu saistībā ar drošību runāja maz — pamatā bija runa par militāro, ekonomisko.

I. Z. Tāpēc ka nebija apzinājušies tā nozīmi. Šajā ziņā viss sākās ar referendumu par krievu valodu kā otro valsts valodu. Tas saasināja uzmanību uz Satversmes kodolu. Kad Konstitucionālo tiesību komisija pirmo reizi definēja Satversmes negrozāmo kodolu, tad konstitucionālā nozīmē arī tika definēta šī identitāte. Mums tobrīd šis process bija ļoti svarīgs. Vācijā un Francijā tas notika jau 19. gs. beigās. Viņiem šī teorētiskā izpratne par lojalitāti savai valstij ikdienā tika noskaidrota jau tolaik. Mēs līdz kādam brīdim te esam dzīvojuši tādā eiforijā, ka tas viss jau ir noticis pats no sevis.

Jānis Vādons. Identitātes jautājums tiešām ir primārs. Kļūda Latvijā ir bijusi tā, ka diskusija pamatā ir ievirzījusies pretstatījumā "latvieši—krievi", nevis par to, kāda ir mūsu nostājas būtība — ka mēs runājam par identitātes saglabāšanu kā pamatu, iemeslu valsts eksistencei. Kad minam to, ka daudzi krievi dzīvo Krievijā, tad runa jau nav par etnisko pretnostatījumu, bet par identitātes jautājumu. Kāda ir jūsu identitāte? Vai jūs ejat Rietumu identitātes virzienā vai šobrīd gluži atšķirīgajā Krievijas virzienā?

I. Z. Precīzi!

J. V. Tiklīdz zaudējam šo identitātes uzstādījumu, tā manipulatīvi mūs var aizvirzīt mākslīgās atšķirībās. Piemēram, Deniss Hanovs rakstā par sociālo atmiņu runā par krievu milzīgajām grūtībām iedziļināties ciešanās, ko latviešiem nesusi okupācija. Bet krievi taču paši ārkārtīgi smagi cieta no Staļina režīma! Kāda tad ir krieva problēma identitātes līmenī iedziļināties šajā mūsu patiesībā kopīgajā totalitārisma pieredzē? Tā taču nav nekāda unikāla latviešu pieredze!

A. K. Protams, šie saskares punkti ir jāmeklē, bet ir arī tā problēma, ka latvieši nav pratuši savu redzējumu komunicēt. Mums nereti liekas — ja paudīsim pretēju viedokli, tad būs konflikts. Vai tikai mēs ar savu viedokli neaizskarsim oponentu? Vai tikai dialogs nekļūs emocionāls?

Bet mums nav jāatbild par oponenta emocionalitāti, ja paši runājam pietiekami mierīgi un nepārkāpjam pieklājības robežas. Latviešiem ir jāiemācās komunicēt savu pārliecību.

Daļa Latvijas krievu bija pārsteigti par valodas referenduma rezultātu: "Jums tas ir tik svarīgi???" Pārsteigums tāpēc, ka mēs neesam izstāstījuši savu stāstāmo. Un mums nav izejas — ir jāiemācās izteikt savu pārliecību. Piemēram, saistībā ar aktuālajiem Krimināllikuma grozījumiem — amatpersonas, kuras šo likumu virza, to maz komunicē krievu auditorijai. Uz radio "Baltkom" diskusiju par likuma grozījumiem neatnāca neviens no aicinātajiem koalīcijas politiķiem, robu aizpildīju es, nevalstiskā sektora pārstāvis.

I. Z. Ar okupācijas aspektu gan ir tā, ka nevaram to komunicēt citiem, ja paši neesam ar to tikuši galā. Pašattīrīšanās process, kuram mums vajadzēja iziet cauri, kaut kādos aspektos ir noticis, tomēr ļoti virspusējā līmenī, un to negribam atzīt. Komunikācija neizdodas tāpēc, ka mums pašiem ir problēma. Visu stāstu par savu pagātni neesam sakārtojuši pa plauktiņiem. Mums ir izdevīgs ārējais ienaidnieks — PSRS, Krievija kā mantiniece, jāatmaksā zaudējumi... Protams, bija PSRS okupācija, Krievija uztur zaudētās impērijas diskursu, taču mūsu nostāja izskatītos pārliecinošāka, ja mēs paši sev to īsto stāstu būtu pastāstījuši.

R. M. Vai jums šķiet, ka pastāv kāds tiešām veiksmīgs modelis vai veids, kā šo savu stāstu mēs beidzot varētu "salikt pa plauktiem"?

I. Z. Ir. Mēs neesam vienīgie, kam ir okupācijas, kolonizācijas, totalitārisma vēsture. Jau apmēram piecdesmit gadu dažādu jomu speciālisti daudzviet pasaulē ir strādājuši ar šo tēmu, piemēram, ar aparteīda pieredzi Dienvidāfrikā, diktatūras pieredzi Argentīnā, un ir gūtas zināmas universālas atziņas, kuras tagad ir apkopotas arī virknē ANO principu. Lielākoties tas ir noticis ar tā dēvēto Taisnības komisiju palīdzību, kāda Latvijā nav bijusi. Tas lielā mērā arī ir saprotams, jo mums pastāv arhīvu problēma — ir saprotami lēmumi neatklāt mūsu rīcībā esošos arhīvus: ja nav visas informācijas, ir ļoti lielas iespējas sākt apmelošanas kampaņas utt.

E. L. Šo tematu jau esam skāruši "Domuzīmes" apaļo galdu sarunās, joprojām vēlamības izteiksmē piesaucot lustrāciju. Bez totalitārās pagātnes pilnīgas izpratnes nav īstenojama mūsu vēsturiskās identitātes tuvināšana eiropeiskam standartam, kas kategoriski noliedz totalitārismu. Mēs populārā līmenī joprojām lielā mērā cenšamies izvēlēties, kura okupācija, kura totalitārā vara mums bija simpātiskāka, kas izpaužas, cita starpā, 16. marta un 9. maija pretstāvē, kad 16. martu daudzi vēlas gandrīz pielīdzināt 11. novembrim. Bet atgriezīsimies pie jautājuma par mūsu "informatīvo robežu" aizsardzību!

J. V. Manuprāt, vēl īsti nenovērtējam to, cik lielā mērā ir pieaugušas iespējas ietekmēt cilvēku domāšanu, apziņu. Katru dienu Latvijas iedzīvotājus ietekmē ne tikai tiem mērķtiecīgi paredzētā informācija, bet arī visa tā mediju produkcija, kas domāta manipulācijai ar Krievijas auditoriju, un ietekme šeit ir bezmaksas pielikums.

Par rezultātiem es pārliecinos personīgajā pieredzē: cilvēki, kas ikdienā skatās Krievijas televīzijas kanālus, pēkšņi sāk izteikt dīvainas tēzes par Putinu. Krievijas ietekme Latvijā pašlaik ir milzīga, un tieši identitātes ziņā — tiek mainīta domāšana. Manuprāt, situācija ir ļoti smaga, un ir jāsāk uztraukties par latviešu auditorijas domāšanu un viedokļiem, jo efekts jau pārklājas ar minētajām pagātnes traumām.

Krievijas propagandas ietekme panāk to, ka t. s. padomju tauta turpina eksistēt. Padomju okupācijas laika melīgos mītus un domāšanu pārņem jauni cilvēki. Pasākumi 9. maijā nav atbalstāmi nevis tāpēc, ka tajos piemin kara upurus vai uzvaru pār nacismu, bet tāpēc, ka vienlaikus tie kļūst par iespēju neatkarīgajā Latvijā uzturēt spēkā okupācijas laika melus. Sabiedrībai ir jāizdara izvēle par labu patiesībai. Arī to cenšas panākt Krievijas politiskā propaganda: saglabāt tādu sabiedrību, kurai patiesība nav vajadzīga. Krievijas šovi piedāvā ilūzijas un šķietamību, un daudziem tas liekas gan labi, gan pieņemami.

Otrs faktors ir baiļu sindroms: sak, drošības labad pabaidīsimies! Labāk nerunāsim pārāk tieši un nepārprotami, ka tikai mums tas neatspēlējas! Un tā ir ne tikai tāpēc, ka neesam līdz galam okupāciju izrunājuši, bet — un tas ir bīstamākais — nav vēlmes to izrunāt. Sabiedrība ir kā apsēsta ar triviālām tēmiņām. Mediji ir vāji un nevirza būtisko jautājumu dienaskārtību.

R. M. Mediji varbūt nav vāji, tie tikai apzinās situāciju un ir spiesti pielāgoties pieprasījumam, orientējoties uz pamatplūsmas auditoriju, kas pieprasa vienkāršas vai vienkāršotas lietas.

I. Z. Jā, "Lattelecom" uz manu jautājumu, kāpēc viņu piedāvātajā pamata paketē ir tāda Krievijas kanālu proporcija, man atbildēja: "Tāds ir tirgus, un mēs sekojam tirgus pieprasījumam!"

A. K. Vietējie krievu žurnālisti savu neprofesionālo darbu bieži aizbildina ar tirgus konjunktūru — ka viņu auditorija to vēlas. Respektīvi, Krievijas telekanāli veido publikas pieprasījuma "meinstrīmu", kuram pieslēdzas vietējie mazie krievvalodīgie mediji. Iznāk apburtais loks!

A. D. Uz sešiem mēnešiem slēdzot kanālu "Россия РТР", iznāca tāds negribēts sociāls eksperiments. Izrādījās — gan latviešiem, gan krieviem ir atņemta viņu ikdienas skaistā, iluzorā pasaule, kādu rada seriāli un stāsti, kuros viņi kā skatītāji iejūtas. "Kaut kur tur ir labāk nekā te, kaut kur problēmas medicīnā un izglītībā tiek risinātas lieliski! Cik skaisti bija vienkārši brīnišķīgie 30. gadi Krievijā!" Un nu vienā dienā tas tiek atņemts!

Neraugoties uz to, ka ir pieejami kādi simt kanāli dažādās valodās, mums zvana dažādu vecumu latvieši un krievi un saka: "Mums vairs nav, ko skatīties!"

J. V. Arī uz Latvijas radio raidījumu "Krustpunktā" zvanīja ne jau krievi, bet gan latvieši! "Ar kādām tiesībām stulbie nacionālisti slēdza to kanālu — man vairs nav, ko skatīties!"

I. Z. Es šeit saskatu fundamentālu mūsu identitātes problēmu. Valstij daļēji piederošas telekomunikāciju sabiedrības "Lattelecom" pamata pakete, kuru ikviens abonents saņem bez papildu piemaksas, ir valsts vizītkarte! Kurā citā valstī vēl mēs varētu iedomāties situāciju, kad ir noteikts skaits valsts valodā raidošu kanālu un pārējie desmit raida citā, turklāt gandrīz visi — vienā konkrētā citā valodā?!

Tas ir pamats prasībai Satversmes tiesā — es kā abonents taču pat nevaru par to nemaksāt, jo tā ir pamata pakete! Atļaušos apgalvot — tas ir Satversmē definēto tiesību pārkāpums.

A. K. Līdzīga problēma ir ar visiem kabeļtelevīzijas operatoriem, bet "Lattelecom" kā valstij daļēji piederošā uzņēmumā tas būtu kā pirmais un kā minimums, kur tas jāierobežo. Iznāk, ka valsts apzināti izplata šeit tādus kanālus un vēstījumus, kas ir kaitīgi Latvijas demokrātijai. Jo ir atšķirība starp alternatīvu viedokli, ko, piemēram, pārstāv tāds Krievijas kanāls kā Дождь, un vēstījumu, kādu pauž pieci populārākie Krievijas televīzijas kanāli. Tas ir sinhronizēts, mērķtiecīgi sagatavots informācijas kara produkts. Daļa no šeit pieejamiem Krievijas televīzijas kanāliem vispār nav saucami par medijiem, un to ziņu raidījumi ir Kremļa informācijas kampaņas sastāvdaļa, nevis ziņas. Un tas jau nav tikai РТР, tas ir arī НТВ, Pirmā Baltijas kanāla ziņas no Krievijas, tāpat daudzi raidījumi ТВЦ, kas ir Maskavas pašvaldības kontrolēts kanāls.

Ja šajos kanālos tiktu pausti atšķirīgi viedokļi, ja Krievija būtu demokrātiska valsts, mēs neuztrauktos, bet Krievija ir agresorvalsts, un mūsu austrumu robeža ir demokrātijas robeža ar autoritārisma pasauli.

Es nevaru teikt, ka notiek informācijas karš, — informācijas karā jābūt divām pusēm. Tāds bija aukstā kara laikā, tāds Ukrainai ir ar Krieviju — kā daļa no nepieteiktā kara. Bet pret mums tiek vērsts informatīvs uzbrukums, kuram mēs pat īsti nepretojamies.

E. L. Neesam atzinuši sevi par karastāvoklī esošiem.

A. K. Mēs baidāmies "drošībiskot" mediju telpu, bet tas ir nepieciešams, jo situācija kopš Krimas aneksijas ir mainījusies un mediji kļuvuši par drošības jautājumu. Demokrātijai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums aizstāvēties.

Kopā ar diviem kolēģiem veicu pētījumu par Krievijas informācijas kampaņu Ukrainā laikposmā no Viļņas Austrumu partnerības samita līdz t. s. Krimas referendumam. Metožu klāsts, kuru mēs atklājām trijos Krievijas televīzijas kanālos, ir milzīgs, vienā pētījumā to pat ir grūti aprakstīt. Manipulācijas tehniku ir ārkārtīgi daudz.

Piemēram, viens no scenārijiem: ja jūs saprotat, ka mērķauditorija grasās pieņemt kādu lēmumu, kas, viņasprāt, ir vērtīgs un labs (Latvijā tie varētu būt lēmumi par informācijas telpas aizsardzību), tad no manipulatoru puses ātri jāizplata ideja, ka tas nedarbosies, ka scenārijs nav īstenojams, ka tā ir slikta ideja.

Krievija nepārtraukti zondē augsni Latvijā un citur — propaganda vispār nestrādā ar jaunievedumiem, bet gan ar jau esošiem identitātes elementiem un ar atsevišķās grupās esošo sociālo atmiņu, un vajadzīgo elementu uzpūš, piepucē, saķemmē un padara par mūsu uztverē svarīgāko.

R. M. Šādi profesionāli pētījumi ir ļoti vajadzīgi, tomēr rodas iespaids, ka tie netiek pietiekami komunicēti mūsu sabiedrībā. Kāpēc?

A. K. Mēs komunicējam un daudz.

R. M. Tad kāpēc nav rezonanses?

I. Z. Medijos neņem vai nepietiekami ņem pretī šo tēmu!

E. L. Nav tiesa! Latvijas Radio vienmēr ir ņēmis pretī un pat lūdzis šos viedokļus.

A. K. Mūsu pētnieki iet uz Saeimas komisijām, mēs veidojam prezentācijas, tiešraides, cenšamies savu iespēju robežās komunikāciju izvērst. Esam nevalstiska organizācija, cīnāmies par katra projekta finansējumu. Mūsu viedokļi medijos tiek uzklausīti. Tomēr galu galā viss ir atkarīgs no politisko lēmumu pieņēmējiem.

I. Z. Būtu jāpaanalizē kaut vai latviešu valodā pieejamās ziņas — kāda ir koncepcija, ar ko mediji nāk klajā?

J. V. "Latvijā ir slikti!" Jau gluži intonatīvā līmenī.

E. L. Nav tiesa!

I. Z. Te es pamatā domāju televīziju, to skatoties, ir sajūta, ka pastāv tikai problēmas, konfrontācija "mēs pret viņiem", t. i. krieviem; tiek uzturēts ārējā ienaidnieka tēls. Nav tieksmes analizēt, meklēt risinājumu, nav vēlmes pēc iekšējās sakārtošanās, nav skata caur pozitīvo prizmu, kura tomēr ir pieejama. Piemēram, nav skatpunkta "mēs esam eiropeiska valsts!"

J. V. Es gan domāju, ka konfrontācijas jomā mūsu vaina ir tikai daļēja, jo mums nākas reaģēt uz ārējas ietekmes veidotu uztveri un attieksmi, un tad neviļus un neizbēgami nonākam viedokļu sadursmes situācijās. Un tas ir vēl viens procesa elements, kas Latvijā līdz galam nav saprasts: konfrontācija tiek ārēji uzkurināta un uzturēta. Esmu pārliecināts, ka bez Krievijas manipulatīvā "darba" ar krievvalodīgajiem Latvijas sabiedrības sašķeltība būtu ievērojami mazāka. Un sabiedrība neļautos gluži zaimojošiem mājieniem, ka nemaz tik slikti jau tajos padomju gados neesot bijis.

I. Z. Bet tas, kā mēs reaģējam, parāda mūsu vājumu. Gribu apgalvot: mēs esam stiprāki, nekā iedomājamies, tikai caur šo prizmu vēl neesam reaģējuši uz Latvijai gan no ārpuses, gan iekšpuses uzspiesto diskursu.

A. K. Man tomēr ir bažas par cilvēku racionalitāti vispār. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesors Jurģis Šķilters pasniedz kognitīvās zinātnes, kuras atklāj, ka mēs diemžēl spriežam racionāli tikai ideālos apstākļos.

Ja ap mums sakārto ainu, kurai nav alternatīvas, un tā ir vienveidīga, mēs esam augsta riska zonā. Latvijā šādu riska zonu rada Krievijas mediji, jo ir noteikts iedzīvotāju procents, kuri skatās tikai Krievijas kanālus — tā viņi atbild aptaujās; ir tādi, kuri šos kanālus skatās vairāk nekā Latvijas kanālus; seko vairākas citas gradācijas. Kādi tad būs šie spriedumi, ja katru dienu klausās tikai Dmitriju Kiseļovu un nesalīdzina ne ar ko citu?!

E. L. Kurās klišejās vai motīvos mūsu domāšanā visdrīzāk draud ieperināties šī propagandas "infekcija"?

A. K. Propagandai ir svarīgi atrast tēmu, kas der gan latviešiem, gan krieviem. Un šāda patiešām iedarbīga tēma ir "Visi ir sliktie! Neuzticies nevienam, arī savai valdībai!", kā arī — "No tevis nekas nav atkarīgs!"

Krievijas kanālos uzkrītoši daudz runā par sazvērestības teorijām. "RenTV" tā ir gandrīz vai galvenā tēma: "Klubs 300", Rotšildi un Rokfelleri, kuri joprojām dala pasauli, no kā cieš nabaga Krievija.

Tiek uzturēta tāda realitātes aina, kur ārpasaule ir ārkārtīgi ļauna, visi ir sazvērējušies, un tava valsts ir aplenkts cietoksnis. Vēl vairāk: pasaulē jau viss ir sadalīts, tātad manas valsts valdība vairs nevar neko ietekmēt, vēl jo mazāk es pats. Respektīvi, cilvēks tiek atbrīvots no jelkādas atbildības par savu un sabiedrības likteni.

Tas ir pilnīgā pretrunā Rietumu pilsoniskās sabiedrības konceptam, kur mēs visi esam līdzatbildīgi, mēs veidojam valsti, valsts esam mēs. Striktā nodalīšana — valsts ir kas tāls, abstrakts, ļauns, un mums labāk kaut kā izvilkt savu privāto eksistenci — bija ļoti spēcīga izjūta PSRS laikā un šodienas Krievijā ieguvusi jaunu formu. Krievijā par visu atbild cars. Putina pēdējā televīzijas maratonā to varēja vērot — viņš risina mazas lietas, kā Brežņevs, kurš personīgi dalīja dzīvokļus Politbiroja locekļu radiniekiem. Šāda manuālā vadīšana rada izjūtu, ka viss ir jārisina "kādam tur", bet ne man pašam.

Te es saskatu lielu bīstamību, jo uz šīs izjūtas uzķeras gan latvieši, gan Latvijas krievi. Piebildīšu — tāds cinisms, tiesiskais nihilisms un neticība jelkādām vērtībām, kādu esmu vērojis Krievijā, nepastāv nekur citur ziemeļu puslodē. Mums ir jāsaprot, ka tas ir Krievijas valsts propagandas produkts, un jāmācās domāt tieši pretēji: "Es esmu līdzatbildīgs, es varu ietekmēt procesu!"

I. Z. Mūsu šodienas saruna būtu citāda, ja mēs būtu "sagremojuši" savu okupācijas, totalitārisma traumu. Tas, par ko runāja Andis, mūsos ir iedzīts ļoti dziļi vēl tajos laikos. Mēs joprojām šo traumu neesam apzināti definējuši un apzināti tikuši tai pāri.

E. L. Neesam gribējuši, jo process nav komfortabls.

I. Z. Un šīs traumas sekas ir tādas, ka mēs līdz galam nenovērtējam neatkarības atgūšanas vērtību. Nenovērtējam, kāds brīnums patiešām ir Latvijas valsts neatkarība! Mēs dzīvojam savā Saulkrastu vai Garkalnes savrupmājā, un mūsu apziņā nepastāv saikne starp mūsu skaisto māju un to, ka mums ir sava valsts. Ka bez savas valsts tās mājas, visticamāk, nebūtu! Ka arī mūsu diskusijas un strīdiņi vispār var būt tikai tādēļ, ka Latvijas valsts ir, ka tā ir demokrātiska un tiesiska.

Tātad mūsu vājais punkts ir vāja piederības izjūta valstij, respektīvi, līdz galam nenobriedusi valsts griba jaunajos laikos. Kad stāvējām uz barikādēm, izjūta bija lieliska, bet pasaule iet uz priekšu, arī valsts izpausmes ar laiku mainās, bet jaunu piesaistes mehānismu nav. Politiķiem šajā ziņā vajadzētu uzrunāt savus vēlētājus, bet mēs zinām, ka viņi to nedara. Tad nu atliek zinātnieki, žurnālisti, rakstnieki, kuriem jāliek pārējai sabiedrībai saprast, cik svētīga mums ir bijusi valsts un cik tā mums joprojām ir nepieciešama, jo bez šī pamata neizveidosies arī tā gribētā pilsoniskā kultūra.

R. M. Droši vien tajā, ka nespējam priecāties par savu valstiskumu un pienācīgi novērtēt valsts izaugsmi 26 gadu laikā, daļēji ir vainīga arī mūsu mentalitāte. Latvijas inteliģences vidē pastāv tendence tieši negatīvu un kritisku attieksmi uzskatīt par intelektuālisma pazīmi. Ja publiskajā telpā nepiekrīti izteiktam negatīvismam un mēģini saskatīt arī pozitīvas lietas — kāds tu vairs intelektuālis vai eksperts?! Tu esi muļķis!

Ko tad mēs gribam, ja gaišākie prāti ir iestiguši negatīvismā? Šajā kontekstā gribas pievērsties arī kultūrvaroņa jautājumam. Kas ir mūsu kultūras varonis? Kas ir mūsu elite? Kāpēc pastāv tik liela plaisa starp politiski ekonomisko un radošo eliti? To lieliski redzam, piemēram, valodā — valdošās elites valoda ir tālu no elitārās.

Akūts elites trūkums traucē valstiskuma attīstībai, un tas sākās jau ar to brīdi, kad atteicāmies no savas sociālās elites — vācbaltiešiem, definējot viņus kā citas, svešas kultūras pārstāvjus. Ja mēs savas kultūras mītu būvējam tikai uz vergošanas septiņsimt gadiem, tad kādu pašnovērtējumu mēs sagaidām?!

I. Z. Te jāpiesauc arī mediji, kas nav cēluši elites prestižu. Tā ir tāda pārprasta demokrātija.

E. L. Padomju tipa vienlīdzība...

I. Z. Tieši tā! Iespējams, no tiem laikiem tas arī ir palicis. Trūkst apziņas, ka jebkurai sabiedrībai, nācijai, kurai ir sava plaukstoša valsts, ir nepieciešama elite.

R. M. Es ticu tam, ka mīts ir spēcīgāks par faktu. Un mūsu intelektuālās elites uzdevums būtu kopt — tieši tā — latvietības mītu. Pateicoties jaunlatviešiem un Rainim, radīts jau tas ir.

I. Z. Un Satversmes preambulas autoru arī. Starp citu, Satversmes preambula — tas bija elites projekts.

J. V. Un mēs visi atceramies to simptomātisko reakciju tieši no daudzu latviešu intelektuāļu puses, to milzīgo pretestību Satversmes preambulai. Laikam jau tāpēc, ka īstena intelektuāļa pienākums ir mītus dekonstruēt, kas jau pārvērties par dekonstrukciju dekonstrukcijas pēc. "Rīgas Laika" rakstos tas ir uzkrītoši.

I. Z. Bet tā ir novecojusi pieeja — tie ir 20. gadsimta 60. gadi!

R. M. Tas ir jāizslimo!

A. K. Ir jau normāli, ka arī starp latviešiem pastāv dažādi ideoloģiski un filozofiski uzstādījumi. Ir konservatīvā nostāja, ka valsts veidojas ar noteiktu ideju, ka nav nejaušība, ka ir izveidojusies šī valsts ar šo identitāti. Un ir arī liberālā ideja, ka valsts — jebkura valsts — veidojas nejaušību virknes rezultātā. Tāpēc ir saprotama daļas sabiedrības nepatika pret Satversmes preambulu.

E. L. Tomēr mūsu šodienas tēmas kontekstā apzināta, mērķtiecīga valsts politika būtu veicināt to diskursu, kas Latvijas Republiku skata kā cēloņsakarību virknes daļu. Mēs taču varam saskatīt neskaitāmas — ģeopolitiskās, nācijas emancipācijas procesu — konsekvences, kas mūs sarado ar daudzām citām valstīm.

A. K. Eiropā tomēr šī ideja par jebkuru valsti kā nejauša procesa rezultātu ir diezgan populāra.

I. Z. Kādreiz bija, nu jau vairs nav.

A. K. Man ir nācies šo ideju dzirdēt no daudziem ekspertiem, tai skaitā no viena, kuru ļoti cienu.

I. Z. Anglosakšu kultūrtelpas pārstāvja?

A. K. Jā, anglosakšu.

I. Z. Nujā — anglosakšiem tas vēl joprojām ir aktuāli, bet kontinentālajā Eiropā uz to jau skatās citādi.

A. K. Postmodernajā pasaulē mums ir grūtības, jo okupācijas piecdesmitgade neļāva mums izdzīvot līdz galam mūsu modernisma posmu, nomierināties un kļūt pašpietiekamiem. Mēs esam ielēkuši ļoti postmodernā Eiropas vidē, kur mums nākas ļoti grūti izskaidrot savu sāpi. Krievijas agresijas kontekstā vismaz kaut ko var izskaidrot, norādot uz konkrētiem draudiem.

Bet, runājot par mūsu pašu iekšējo stiprumu, pilnīgi piekrītu pozitīvā mīta nepieciešamībai, un — papildinot — ir jāattīsta "nācijas tēvu" ideja, kas tagad izskan valsts simtgades kontekstā. Esot pirmoreiz Vašingtonā un staigājot pa memoriāliem un muzejiem, biju pārsteigts, cik daudz literatūras ir par Savienoto Valstu valstsvīriem. Mums ir jāattīsta stāsts, ka Latvija uzreiz izveidojās kā demokrātiska valsts; ka mūsu Satversme bija tik progresīva, ka mēs to esam saglabājuši līdz šodienai, ieviešot tikai papildinājumus; ka vēlēšanu tiesības sievietēm mums bija agrāk nekā Šveicē!
Un šis stāsts var arī apvienot Latvijas latviešus un krievus: Latvijas dibināšana, Neatkarības karš, Jānis Čakste un Latvijas Centrālā padome — tās ir lieliskas pozitīvas tēmas. Es biju pie Brīvības pieminekļa šogad 17. martā² un aicinu visus tur iet nākamgad.

E. L. Ko mums darīt, kā cīnīties pret šībrīža informatīvo iebrukumu un nodrošināties nākotnei?

R. M. Mēs līdz šim neesam pieskārušies resursu jautājumam. Neviens politisks vai ideoloģisks instruments nevar pastāvēt bez resursu atbalsta. Vai tad nav svarīgi, cik lielus resursus Latvija velta savas nacionālās apziņas kultivēšanai mediju telpā un cik tajā iegulda, piemēram, Krievija?

A. D. Sabiedrisko mediju finansēšanai mums ir jācīnās par katru centu. Tas izskatās tā: ir galds, pie kura sēž ministri, un mēs — nozaru pārstāvji — stāvam un izlūdzamies, vesels bars garā rindā.

R. M. Un no tās rindas bieži vien atskan: "Vai tad jūs vēlaties, lai palielinās slimo cilvēku skaits vai zīdaiņu mirstība? Vai mums nevajag kvalitatīvu infrastruktūru un ceļus?! Ko jūs te nākat ar saviem niekiem!"

A. K. Informācijas telpas drošības aspektā ļoti nozīmīga ir mediju pratība. Es ļoti ceru, ka mūsu skolēniem tā tiks mācīta jau drīzā laikā. Nevar būt tā, ka žurnālisti un mediju speciālisti vienīgie runā par šīm manipulācijas tehnikām. Par tām ir jāmāca skolēniem, lai tad, ja viņi arī ieslēdz to Krievijas kanālu, viņi jau ir sagatavoti un saprot, ka tagad rāda nevis ziņas, bet gan propagandas raidījumu. Ka tad, ja sižets ir nenormāli garš, diktors runā emocionāli, piesauc faktus bez pierādījumiem un atsaucēm, skatītājam ir jārodas šaubām un vēlmei pārbaudīt šo informāciju citā medijā. Mediju pratība ir jāmāca visiem skolēniem — nav citas izejas!

Daudz var panākt arī pati žurnālistu cunfte, uzturot savu iekšējo kvalitātes standartu. Pēteris Pomerancevs un Edvards Lūkass ir uzrakstījuši ļoti labu rakstu par to, kā neitralizēt vai mazināt Krievijas informatīvo uzbrukumu Eiropā, un viena no idejām ir Eiropas līmenī veidot monitoringa organizācijas, kuras kaunina sliktos medijus, piekar pelnītas birkas un izplata informāciju sabiedrībā, sakot: lūk, šis ir propagandas medijs, kas neievēro labas žurnālistikas standartus. Ar šādu nozares normējošu pieeju, pat bez valsts institūciju iesaistes, var diezgan efektīvi rīkoties. Jo daudz kas no Krievijas propagandas šeit var ienākt arī tāpēc, ka vietējie žurnālisti neievēro profesionālos standartus.

A. D. Žurnālisti savu kvalitātes latiņu nevar uzturēt arī elementāras pārstrādāšanās dēļ. Lai uzturētu kvalitāti, ir jābūt laikam domāt, apsvērt tēmas.

J. V. Resursu jautājums ir būtisks. Latvijas valstij būtu jāsaprot, ka mediju kvalitātē ir jāiegulda lieli līdzekļi.

A. K. Jāsaprot, ka notiek uzbrukums un pretošanās prasa resursus.

I. Z. Tajā, ka apdraudējums mums ir "uzkritis uz galvas", ir sava veiksme, jo tikai apdraudējuma situācijā beidzot kaut kas sāk notikt. Lai arī vajadzētu taču būt nevis šim konfrontējošajam motīvam, bet konstruktīvajam: "Mēs zinām, kas mēs esam un kurp gribam virzīties!" Rezumējot — aicinu nebaidīties sakārtot mūsu informatīvo telpu atbilstoši tām vērtībām, kuras nosaka Satversme.

E. L. Vēl kādas rezumējošas atziņas?

R. M. Radošajai inteliģencei, kultūras cilvēkiem novēlētu strādāt nevis kampaņveidīgi, mobilizējoties, tikai parādoties apdraudējumam, viļņveidīgi, bet nepārtraukti, mērķtiecīgi, neatslābstot un apzinoties savu misiju, jo bez savas elites nav iespējama valsts ilgstpējīga pastāvēšana un izaugsme.

A. D. Šī diskusija manī raisīja domu, ka tas, ko izdarījām, slēdzot "Россия РТР", nav nekas īpaši drosmīgs. Mēs ejam demokrātisku, tiesisku ceļu, un mums ir jāatvadās no bailēm. Jo sašutuši zvanītāji, pārmetumi no Krievijas, protams, būs, bet tas pieder pie mūsu darba.

E. L. Nebaidīšanās — tā arī ir fundamentāla pilsoniska prasme, un kā žurnālists es savu profesionālo darbu bez šīs prasmes nevaru iedomāties. Mēs, Latvijas Radio, cenšamies nebaidīties, un mums šķiet, ka vismaz reizēm sanāk.

^[1] Skat.: Buzans B. "Cilvēki, valstis un bailes. Problēmas, kas saistītas ar starptautiskās drošības izpēti periodā pēc aukstā kara". Rīga: AGB, 2000.

² 1944. gada 17. martā Rīgā 189 ievērojami Latvijas politiskie un kultūras darbinieki sastādīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, deklarējot prasību atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību. Šis notikums ir iekļauts UNESCO programmā "Pasaules atmiņa". Memoranda teksts pieejams UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas mājaslapā: http://www.atmina.unesco.lv/page/Memorands