Pirmskara Latvijā tāpat kā mūsdienās lielai daļai radošās inteliģences vasaras mēneši bija atvaļinājumu laiks, kas bieži tika pavadīts ārpus Rīgas – ne tikai lauku mājās, bet arī mākslinieku iemīļotajā Rīgas jūrmalā, kur dažiem piederēja pašiem sava vasarnīca, bet biežāk vasaras miteklis jūras tuvumā tika īrēts. Aicinām ieskatīties fotoattēlos no Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) krājuma, kultūras personību atmiņās un fragmentos no periodikas, kas vēsta par vasaras atpūtu pirmās brīvvalsts laikā.
Attēlā: Pastaiga Rīgas jūrmalā. Centrā gleznotājs Jānis Tīdemanis, pazīstams ar iesauku Džonis. 1930. gadu sākumā. Fotogrāfs nezināms (RTMM 514438).
"Par īsto peldu sezonu uzskatīja laiku no jūnija sākuma līdz augusta vidum. Kādā pietiekami siltā pavasara dienā izbrauca uz jūrmalu it kā izlūkos un, ja gadījās, jau arī apskatīja un noīrēja vasaras mītni. Savas vasarnīcas bija tikai bagātiem rīdziniekiem. (..) Visbiežāk izīrēja tikai telpu ar gluži nepieciešamām mēbelēm – gultām, galdiņu, mazgājamo bļodu. Visu pārējo veda līdzi paši vasarnieki, kas tādēļ brauca uz jūrmalu, apkrāvušies ar veļu, palagiem, segām, traukiem, galda piederumiem, katliņiem, spaiņiem un, protams, prīmusiem un "petrolejas ķēķiem". Vajadzēja arī sveču un petrolejas lampu, jo elektrības vasarnīcās palaikam trūka." (Andrejs Johansons, "Visi Rīgas nami skan", "Grāmatu Draugs", 1970, 166.–167. lpp.).
Attēlā: Teātra režisors Oļģerts Kroders ar vecākiem aktrisi Hertu Vulfu un teātra kritiķi Robertu Kroderu jūrmalā. 1920. gadu otrajā pusē. Foto: A. Zalcmanis Dubultos (RTMM 469356).
"Vairākums centās aptvert visu, ko sniedza vasara Rīgas jūrmalā. Sauļošanos. Peldēšanos jūrā un Lielupē, kur no visādiem mēsliem un indēm toreiz nebija ne miņas. Vizināšanos ar laivu pa Lielupi. Visdažādāko marku ar ūdeni neatšķaidīta saldējuma ēšanu. (Un kur nu vēl nule žāvētas reņģes un lucīši – katru pievakaru visa pludmale no Asariem līdz Lielupei skanēja no zvejnieksievu aicinājumiem: "Svaigas reņģes! Svaigas reņģes! Svaigi lucīši!" (..) Zemenes – tikpat kā par velti un cik vien kārojas! Vakarus romantiskajā Kalna kafejnīcā Mellužos – tā bija mājīga koka celtne, kur visnotaļ valdīja patīkami intīma omulība un vienmēr varēja dabūt gardi baudāmas kūkas. Koncertus kā Dzintaros, tā Mellužos, kur spēlēja nevis šādus tādus nevērtīgus sameistarojumus, bet tikai labu mūziku, gan vieglāku, gan nopietnāku (un uzstājās paši labākie dziedātāji, diriģenti un mūziķi). (..) Plaši pazīstamas personas visvairāk apgrozījās trokšņainajos Majoros, kur mūždien murdēja zaļumnieciska kņada. Taču vienu otru varēja sastapt arī daudz klusākajā Asaru un Mellužu nostūrī, ko bija iecienījuši arī mani vecāki." (Oļģerts Kroders, "Mēģinu būt atklāts", "Zvaigzne", 2011, 50. lpp.).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!